Kāpēc es katru rītu kavēju? - Es nerodu spēku, lai no rītiem pieceltos. kam tad ir jēga.

Daru jebko, lai nebūtu jāmācās.

Tā kā 'To do lists' prasa pārāk lielu smadzeņu darbu, tad vismaz kāds saraksts ir jāizveido.

Tātad- patīk/nepatīk saraksts.

Jāsāk laikam ar nepatīkamajiem, lai pēc tam ir prieciņš.

-Auduma veikalu pārdevēji (viņi ir nelaipni. ej prom ar sajūtu, ka esi lielākais idiots uz pasaules)

-cilvēki, kuriem es nepatīku

-spilgti oranža krāsa (kurš to izgudroja? pasaules ļaunums)

-iekšējas pretrunas

-nervozi cilvēki

+sīkās lietus lāsītes vakaros vilciena prožektora gaismā

+traku lielu ģimeņu sanākšanas (man tādu nav)

+likt modinātāju stundu pirms vajadzīgā celšanās laika, lai var apskatīties pulkstenī un 'hei, vēl stunda, ko gulēt'. un izbaudīt segas siltumu un mieru.

+Tumsā nodzēstu cigarešu dzirksteļu dejas vējā.

+klausīties citu cilvēku balsīs.

+miermīlīgas, lēnas, plūstošas, zemas balsis. (ļoti nomierinoši)

+tie raksturīgie katra cilvēka vārdi vai izteicieni, kas tiek izmantoti biežāk kā pārējie. (Tad tie daži vārdi saistās tieši ar to cilvēku)

+sniegputeņi

+ilgstoši un 'krīpīgi' skatīties uz skaistiem cilvēkiem (kamēr viņi to nepamana)

+cilvēka ķermeņa nelielie defekti- rētas, nelielas nepilnības.

+vaigu kauli

+dienas, kad vienīgā aktivitāte ir- aiziet uz veikalu.

Kartāga

Man laikam jābeidz klausīties Kartāgu. Tagad viņi last.fm ir jau 6tajā vietā. Iespējams, ka drīz nāksies klausīties neskroblojot, jo es negribu viņus tik augstu.

Kaut arī es klausos viņus gandrīz nepārtraukti, es vēl aizvien zinu tikai kādus 20% no viņu dziesmām. Mazliet nožēlojami, ņemot vērā, ka man ir tik maz no viņiem.

Tauriņš

Janvāra vidū manā istabā pamodās tauriņš,
izpleta krāsainos spārniņus un pacēlās gaisā,
divreiz aplidoja ap istabu, kādu stundu sitās pret logu
un nolaidies nopūtās - tad redz kāda ir dzīve!

Galīgi nepatīkami.

Sāpīgi.

Gribas satikt kādu aptuveni ... kaudzi.. cilvēku, bet tie ir tie tālie un ne īpaši pieejamie ikdienā. Bet gribas tik ļoti, ka sāp.

Tātad dzīvojam!

Jūtos kā ōme.

Pēc vairāk kā divu stundu stāvēšanas nenormaaaaaaali sāp mugura. Nu tiešām tā, ka jākož pirkstos. Sāku jau domāt par tā Kosmodiska iegādi. hihi.

Nē. drīzāk kāda tā balstošā josta derētu.

Ja prasa "vai Jums ir astoņpadsmit?" , izklausās labāk, nekā ja prasa "Jums dokumenti ir?"!

Into The Wild

Stāsts par ideālistu, kurš uzdrīkstas iemiesot dzīvē savas ilgas.

šāds teksts uzdrukāts uz grāmatas "Pirmatnība" pēc kuras uzņemta filma "Into The Wild''. Filma bija brīnišķīga un ieteiktu visiem to noskatīties. Grāmatā iespējams emocijas nav aprakstītas tik spilgti, kā to vēlētos (lai gan autors tikai attāli spētu iedomāties, kādas sajūtas piedzīvoja šis jauneklis, dodoties pirmatnībā), bet vienaldzīgu šī grāmata nespēj atstāt.

"1992. gada aprīlī jauns cilvēks no pārtikušas ģimenes ar gadījuma mašīnām nokļuva Aļaskā un vienatnē devās dzīvot pirmatnībā- teritorijā, kas atrodas uz ziemeļiem no Makinlija kalna. Pēc četriem mēnešiem Ziemeļamerikas aļņu mednieki atrada viņa pussatrūdējušās mirstīgās atliekas"

"Daži bezgalīgi apbrīnoja puiša drosmi un cēlos ideālus, bet citi, zilas ugunis spļaudami, apgalvoja, ka viņš esot bijis trakgalvīgs idiots, ķertais, Narciss, kurš gājis bojā savas uzpūtības un stulbuma dēļ."

"Man šķiet, ka viņa nelaimē daļēji vainojams paradums pārāk daudz domāt. Reizēm viņš pārlieku centās izprast pasauli un izdomāt, kāpēc cilvēki tik bieži ļauni izturas cits pret citu."

Es noteikti vēlētos būt kā šis puisis, kas izvēlējās piepildīt savas ilgas. Viņš uzdrošinājās ne tikai sapņot, bet arī to piepildīt.

Lai arī viņš galu galā nespēja saglābt savu dzīvību, esmu pārliecināta, ka viņš ne brīdi nenožēloja izdarīto.

Grāmatā bija aprakstīts ne tikai Krisa Makendlesa piedzīvojumu stāsts, bet arī mazliet citu stāstu par cilvēkiem ar līdzīgiem uzskatiem. Pēc šādas grāmatas izlasīšanas tā vien gribas, kā sakravāt mugursomu, uzmest to plecos un doties kur acis rāda. Diemžēl, man šāda apņemšanās ļoti ātri beigtos. Tāpēc es dziļi apbrīnoju viņu.

Šo fotogrāfiju viņš uzņēma neilgi pirms savas nāves. Viņš saindējās no savvaļas kartupeļu sēklām. Izrādījās, ka tik lielos daudzumos, kā viņš tos ir ēdis, tie ir indīgi. Tādējādi viņš mocījās un nomira badā. Bet pat šai fotogrāfijā ar atvadu vēstuli rokās, viņš smaida.

Eddie Vedder- Hard Sun

īstenībā ir daudzi cilvēki, ar kuriem divatā varam runāties stundām un reizēm šķiet, ka pat dienām, bet ja apkārt ir bars ar cilvēkiem, tad no komunikācijas ČUŠ!

Var jau būt, ka es vienkārši nespēju pievērsties vairākām lietām vienlaikus. Problēmas ar koncentrēšanos!

Interesanti īstenībā pavērot savus draugus un visu pārējo masu un "meklē atšķirības"!!!

Nu galvenais, ka es neesmu ballīšu cilvēks.

Sarunas divatā/trijatā man sanāk daudz labāk.

Un kāpēc lai mani vispār interesētu kaut kādi random cilvēki, ar kuriem man nav nekāda sakara.

Atceros, ka lasīju par cilvēkiem ar sliktu redzi, ka viņi cilvēkus bieži atpazīst no stājas un gaitas.

Ja godīgi, es arī bieži cilvēkus pēc tā atpazīstu. Es ceru, ka tas nenozīmē, ka man ir slikta redze.

Bet dažiem cilvēkiem ir tik interesanta gaita un kustības kopumā.

Dažs iet tā līgani un plūstoši, dažs mazliet ieliecoties uz sāniem, cits ar galvu nodurtu uz leju, cits ar cēli paceltu.

Lai gan to visu pārsvarā ievēro tiem cilvēkiem, kas ir tuvāki par pārējo masu. Un tas pieder pie tām lietām, kurās cilvēki iemīlas. Jo cilvēki jau neiemīlas otra cilvēka uzskatos vai gudrības līmenī, bet tieši tais mazajās lietās. Piemēram, balss intonācijā atsevišķos brīžos, vai galvas pieliekšanā domājot, vai acu kustībā, kad pamanīts kas pārsteidzošs.

velosipēdi

Es nesaprotu, kā cilvēki to izdara.

Tagad es ar skaudību skatos uz visiem cilvēkiem, kam ir ritenis, jo viņiem visiem šis smagais izvēles brīdis jau ir garām.

Kad biju šodien Elkorā, man sarunāja pilnas ausis. Nosaucu savu maksimālo summu un pēc brīža šis saka: "Ja jūs pieliktu vēl mazliet (tas tiešām ir tik viegli. vienkārši pielikt naudu klāt), tad es jums noteikti ieteiktu šo". Tas esot kaut kāds ļoti ģeniāls un īpašs. Izejot no veikala biju ļoti apmulsusi un jau vēlējos iet un pirkt to "ja pieliktu vēl mazliet" riteni. Bet tad sāku domāt, ka nu Man jau tiešām nevajag kādu ūberkrutu riteni.

Man taču derētu arī kāds sarūsējis (galvenais, ka viegls) ritenis.

Nezinu gan kāpēc esmu ieciklējusies uz to, ka man ir nepieciešams vīriešu nevis sieviešu ritenis. Dīvaini. Bet tas laikam atkal ir saistīts ar manu patiku pret vīriešu smadzenēm un jām...

bet viņi tiešām šķiet parocīgāki.

Vismaz tagad zinu, ka alumīnija rāmis ir visvieglākais.

Viena lieta, ko esmu uzzinājusi. Un vēl šādas tādas lietas par riepām.

Atceros, ka pamatskolā angļu valodas nodarbībās, vissmagākais un grūtākais vārds skaitījās, ja mācēja uzrakstīt "bicycle" un "scissors".

Kur tie laiki.

Ziniet, kas man tiešām nepatīk- Ja cilvēki jūtas pārāki par mani.

Tādos brīžos es nespēju vairs neko pateikt. Es gluži vienkārši iekšās vāros.

Un vistrakākais ir tas, ka es tomēr saprotu, ka tā ir patiesība. Jo savā neilgajā mūžiņā neesmu sasniegusi neko un tā tas arī turpināsies. Bet tas nav iemesls, lai to norādītu man.

Es apzinos, ka ir cilvēki, kas ir stulbāki, nekomunikablāki un vēl tizlāki par mani un man būtu jāpriecājas par to, kas man ir, bet tik grūti. Gribas tiekties uz pilnību.

visskopā

Interesanti, vai visiem cilvēkiem ir tādas lietas, ko viņi nekad nekad citiem neteiks. Reizēm liekas, ka cilvēkiem ne par ko nav kauns un viņi saka visu visu visu.

Teiksim es praktiski nevienam neesmu teikusi, ka es bērnībā mēdzu zagt konfektes no veikaliem (tiešām nesaprotu, kā es to spēju darīt). Tagad pateicu. Bet nu tagad tas jau ir sen un vairs nav taisnība, tāpēc es to varu pateikt. Varbūt tā ir ar visu.

Šorīt es nevēlējos nākt mājās pirms visi nav aizgājuši, tāpēc aizgāju līdz Biķernieku mežam un palasīju Remarka "Trīs draugus". Fantastiska noskaņa. Mazliet kaitināja literatūras ietekme, ka lasot visu laiku piefiksēju vietas, kur ir tēla ārējais apraksts vai kāds iespaidīgs mīlestības citāts, vai tēlu savstarpējo attiecību atainojums. To nav tik viegli izslēgt. Lai gan varbūt labi, ka es nevis pliki lasu, bet analizēju. Cik nu tā skaitās analīze.

Bet manas pūles bija veltīgas. Atnācu mājās tieši brīdī, kad visi taisījās iet prom. Tomēr nesanāca mans plāns nevienu nesatikt. Vajadzēja tikai dažas minūtes nogaidīt. Mani nosauca par pasaules staiguli. Tas otrs vārds man tiešām nepatīk.

Esmu sākusi trenēt atmiņu nelietojot grāmatzīmi, bet vienkārši atceroties, kurā lapaspusē palieku. Nebiju domājusi, ka man tas varētu sanākt, bet labi darbojas pagaidām.

Es ceru, ka šoreiz nebūs tā, ka tieši tad, kad pirmās gredzens nav ar mani, tad man viņu dikti vajag. Vispār man ļoti nepatīk aizmirst citu mantas kkādās vietās. Es tā izdarīju. Būs jāmēģina tikt pakaļ pēc iespējas ātrāk.

Bet vispār dzīve ir tīri forša.

Šos jaukumiņus mums noziedoja šoferis, kad stopējām no Dobeles ^^

HAOOOOOSSSS

Man ir pilnīgi nepareiza pieeja cilvēkiem.

Es cenšos neizrādīt to, ka cilvēki man ir svarīgi, lai sevi pasargātu, bet rezultātā tas tikai veicina to, no kā es visvairāk baidos.

Ja jums šķiet, ka man par jums ir vienalga, tad TĀ NAV. jūs man esat svarīgi.

Bāc. Man bija plāns stopēt pa Eiropu un katram satiktajam cilvēkam teikt citu vārdu, bet tagad man atkal ir bail, ka mani aplaupīs un izvaros.

Īsfilmas beigas es gaidīju kā atbildi savai dzīvei, bet tā arī neko nepateica. Dzīvei tas neder. Nu labi- der, bet nedarbojas. Vismaz manējai noteikti ne.

Kā gan es varētu dzīvot bez māsas?

• Kurš būtu tas, kuru es mīlētu un ienīstu visvairāk?
• Kurš gan būtu tas, kas man 12 gadu vecumā teiktu, ka viņas sarunās varēšu klausīties tikai tad, kad man būs 14?
• Kurš būtu tas, kas man stāstītu, kas ir prezervatīvi?
• Kurš būtu tas, kas man iemācītu kauties bērnībā? bet iemācītu apstāties tad, kad ir īstu sāpju kliedzieni.
• Kurš man būtu iemācījis, ka ne vienmēr var dabūt to, ko es gribu?
• Kurš būtu rakstījis manus glītrakstus pamatskolā?
• Kurš būtu ar mani kopā meklējis Ziemassvētku dāvanas jau iepriekš?

Bet vispār man vislielākais prieks ir par to, ka ja es dzīvē neko nesasniegšu, tad mana māsa pilnīgi noteikti kļūs par sabiedrībai derīgu cilvēku un tad radinieki nevarēs pārmest sev, ka nemāk audzināt bērnus, jo viens taču izauga tīri sakarīgs.

PIENS

Šodien pēc manis rindā Maximā stāvēja kāds jaunietis un viss viņa pirkums bija PIENS.

Es ļoti sajūsminājos par šo faktu. Es pilnīgi varu iedomāties, ka, braucot mājās, viss ko viņam pēkšņi sagribējās, bija piens, un tā nu viņš lēnā gaitā aizstaigājās līdz veikalam un nopirka šo brīnišķīgo lietu.

Starp citu, piens bija arī viena no lietām, ko es pirku. Jo ir brīži, kad pienu vienkārši sagribas.

Kad es priecīga par savu litru piena ieleju viņu savā alus kausā, tad man sāk piesieties kaķis, bet piens ir tikai pašā apakšā, tāpēc viņam diez ko neveicas ar tā izķeksēšanu ar ķepu. Bet kad es ieleju viņa bļodiņā pienu, tad viņš protams neizdzer. Šobrīd es savu pienu esmu izdzērusi, bet kaķa bļodiņā piens vēl ir. tas ir nudien kaitinoši. Tāpēc man nepatīk kaķi.

Kamēr es vēl atceros, pierakstīšu šo shēmu, ko es nospēru:

Sāpes-dusmas-enerģija.

Visai interesanta doma. Bet ja padomā, tad iespējams, ka tā pat tas darbojas. Nelielas sāpes spēj mobilizēt cilvēku.

Bet no lielām sāpēm man ir dikti bail.

Vienā gabalā

Man tiešām vajadzētu pamatīgi izšķirot savas prioritātes un izprast sevi.

Šobrīd ir tāda sajūta, ka ik minūti es raujos uz simtdivdesmitpiecām pusēm gluži vienkārši tāpēc, ka es nespēju izcelt to, ko es vēlos visvairāk un mēģinu ietvert visu.

Tam nevajadzētu būt tik grūti.

Bet zāle vienmēr ir zaļāka otrā žoga pusē. Kāpēc?

Reizēm arī straume mūs aiznes uz vietām, kas ir tieši priekš mums. Kāpēc mums cīnīties par lietām, kas iespējams nemaz nenesīs mums to, ko mēs vēlamies?

Īstenībā tiešām vajadzētu visu pierakstīt.

Esmu apslimusi, bet manas slimības man sāk likties aizvien dīvainākas un dīvainākas. Ļoti randomīgas visādas sāpes un galvas reiboņi. Vairs nav tā, kā senāk, ka ir temperatūra, ir slikti, ir kakla sāpes, iesnas un tu guli.

Drosme

Jau kādu laiku man ir vēlme uztaisīt sarakstu ar lietām, ko vēlos izdarīt, bet vienmēr mani attur bailes.

Man ir bail, ka pēc laika tur būs tik daudz darbu un neviens no tiem nebūs izpildīts.

Doma, ka es nespēju piepildīt pat tos maznozīmīgos mērķus savā dzīvē, noteikti būtu nožēlojamākā visā galaktikā.

Bet ir tie vakari, kad paveras pilnīgi cits skatījums uz visu, kas ir apkārt. Kad liekas, ka viss ir iespējams un zūd robežas. Tad liekas, ka būt slavenam, visu mīlētam dziedātājam ir viegli. Tad liekas, ka ir tik viegli iekarot Everestu un izgudrot kādu matemātisku teorēmu, ko nosauktu tavā vārdā.

Pēc tam nāk smagais trieciens pret zemi.

Vēl joprojām nespēju izprast, vai man patīk šie īsie domu brīži, vai tomēr tie ir pārāk sāpīgi, kad nākas atgriezties realitātē. Pēc tam sajūtos gļēva.

Cenšos ķert katru iedvesmas momentu, jo dzīvē tiešām IR kaut kas jāsasniedz.

Šodien stāsts būs par rubika kubu un trolejbusu.

Šodien, jūtoties mazliet slikti, iekāpu trolejbusā un domāju par to, kā mājiņās uztaisīšu tēju, ka man pat nebija vēlme izvilkt manus tikko iesāktos cimdus (man viņus ir jāpabeidz pirms nav tik silts, lai nevarētu viņus vilkt), lai īsinātu laiku adot. Bet manu uzmanību noķēra kas cits- pāri trolejbusam sēdēja čalis, kas nonstopā lika rubika kubu.

Biju kā nohipnotizēta. Sāku skaitīt līdzi, cik sekundēs viņš to saliek. Tad iedomājos, ka man taču ir hronometrs. Tā nu es sēdēju ar savu hronometru telefonā un katru reizi uzņēmu laiku, cik ātri viņš to saliek. Viņam pašam arī bija klēpī laika uzņemšanas iekārta. Ilgāk par 30 sec viņam nebija vajadzīgs. Tad, kad viņa ātrums sasniedza 13 sec, tad viņš pietiekami skaļi sapriecājās, pasakot "jesss".

Sajaukšanas ātrums bija vēl iespaidīgāks. Tai laikā, kamēr es paspētu pagriezt kubiku divas reizes, viņš bija paspējis visu sajaukt. Tad viņš pāris sekundes velta tam, lai apskatītu kubiku un atkal sāk no jauna.

Es vēlējos (pat ļoti vēlējos) piesēsties un painteresēties par viņa likšanas tehniku un kā viņam izdodas pakustināt tos nolādētos kubiciņus tik ātri. Bet vispār izskatījās, ka viņš runā krieviski un es jau nezinu, cik svarīgi varbūt ir tādā brīdī nezaudēt koncentrēšanos.

Katrā ziņā es palaidu garām iespēju uzlabot savas rubika kuba inteliģences spējas.

Kad es kāpu jau ārā, tad viņa kubiks izjuka pa gabaliem. Laikam pat kubam ir savas spēka robežas.

Ir tik dīvaini viļņojošs garastāvoklis. Jo lielāka ir augšupeja, jo smagāka ir lejupkrišana. Un es spēju to izskaidrot tikai ar mērķa trūkumu.

Tik bieži ir prieki ne par ko un bieži ir dziļākā depresija ne par ko. Neizprotami.

Vakar ( nu jau aizvakar) bija tik grūti piespiest sevi atrauties no rasēšanas un doties uz PND un Inokentiju Mārplu. Sajutos tik nūģīgi, bet mani beidzot kaut kas bija ieinteresējis- tā bija laba sajūta.

Tagad es gribu metālu.

vakar atcerējos, ka ir jāvēro debesis.

Cilvēki jau sāk sūdzēties par jaunu rakstu neesamību.

Nav bijusi iedvesma un ķeksīša atlikšana jau tā pārāk bieži tiek piekopta. Tas ir pavisam nepatīkami un nepilnveidojoši.

*Esmu galīgi garām ekonomikā. Es tiešām neizprotu to, kā tā darbojas. Es tevi apbrīnoju, Liene. Vispār tas ir tā diezgan svarīgi.

Un es sevī pamanīju mazohistiskas tieksmes.

Bet vispār es gaidu brīdi, kad es salūzīšu. Tikai tas varētu nebūt tik drīz, ņemot vērā, ka esmu tik ļoti savaldīga.

*Man ir jāmācās sevi pasniegt. Un vēlreiz apsolos sevi pilnveidot. Pārāk liels stress mūžīgi un man ir problēmas loģiski sakārtot informāciju. Īstenībā man šķiet, ka tā ir mana lielākā vājība un tāpēc arī mani domraksti tika novērtēti zemu skolā, jo es nespēju izlasīt galveno un sakārtot pa punktiem. Viss ir putrā.

Bija seminārs (tas tā, lai vismaz kaut kas no tā, ko es daru šeit tiktu aprakstīts). Žēl, ka es nebiju tā, kas gulēja liftā. Ne visi var par sevi pateikt, ka ir to darījuši.

Nevajadzētu būt tā, ka cilvēki dzīvo tikai tāpēc, ka tā ir jādara.

Man nevajadzētu paļauties uz to, ka viss tiks izdarīts manā vietā. Tiešām IR kaut kas jādara, lai kaut kas mainītos.

Mazliet filozofisku domu un vakars aizpildīts. Man laikam patīk labāk gulēt pie citiem, jo tad miegs nav tāds, kā ar bomi pa galvu, bet tāds patīkams. Var vienkāršāk piecelties no rītiem nevis ilgi pusatslēgušā stāvoklī nespēt izlīst no segas apakšas. Un pie citiem ir māju sajūta, bet tu neesi mājās. ( Mana ģimene reāli pārspīlē ar manu nebūšanu mājās. Es šonedēļ tikai divas dienas nebiju naktīs mājās būtībā. Nu vēl gan seminārs,kas bija no piektdienas līdz svētdienai, bet tas jau skaitās pagājušajā nedēļā. Un es šodien esmu mājās un tā ir piektdiena, tā kā tas vispār ir kā vairākas dienas uzreiz.)

Es gribu mežus, kalnus un jumtus, un klintis. Es gribu vēlmi cīnīties.

Bet ir smieklīgi, ja es palasu tvnet ziņas vai ilustrēto zinātni vai ilustrēto vēsturi, tad tik ļoti ir iespējams vairāk iesaistīties sarunās. Tikai tagad saprotu, ka tie ir informācijas avoti, no kuriem cilvēki tik ļoti ņem iedvesmas sarunām. Pirms tam man šķita, ka viņi vienkārši ir ģeniāli, bet tagad es saprotu, no kurienes viņiem tā informācija.

Vispār random visādu faktu pieminēšana skaitās kā inteliģences pazīme? Kas vispār ir inteliģents?

Tas atsauc atmiņā: "Jūdas Graši- Par Inteliģentu" un tas savukārt atsauc atmiņā manu pirmo festu "Dark Ligo". Laikam, ka tas bija mans pirmais, bet varbūt, ka tomēr tā paša gada Zvērs bija pirmais. Tiešām nespēju atminēties, bet atceros čali ar playboy zaķīti ausī un Hektoru, un ķirbja pārdošanu par 1 sant, un Huskvarn motorzāģa pirmās reizes redzēšanu, un pēdējās naudas izmantošanu, un Matīsa džempera valkāšanu, un dejas pie Jūdas Grašiem, un grāvis ar tiltiņu, un un un... atmiņas.

Ir tik ļoti skumīgi, ka cilvēki ir tik vientuļi.

Bet vispār esmu atklājusi kedu sezonu ^^

Nachod

Esmu atpakaļ no Čehijas un beidzot pie normālas klaviatūras, kur burti ir tieši tai vietā, kur viņi ir norādīti.

Pirmām kārtām jāsaka, ka ar angļu valodu nebija tik lielas grūtības, kā biju domājusi. Bija cilvēki, kas runāja tikpat slikti kā es, bet nu pārsvarā jau runāja labāk tomēr.

Bija gan smieklīgi, ka reizēm, ja kādu laiciņu es neko nesaku, tad es sāku domāt latviski un tad kādā brīdī es pasaku pāris vārdus latviski. Tik smieklīgi vērot reakciju, kad kādi 4 acu pāri pagriežas uz manu pusi ar neizpratnes pilniem skatieniem. Un tad es sāku atvainoties.

Tagad vispār ir interesanta sajūta, ka man nav stipri jāpiedomā pie tā, ko es saku. Bieži bija tā, ka kamēr es izdomāju, kā pateikt angliski to, ko es vēlos, tikmēr jau bija par vēlu to teikt.

Un vēl es stipri sapratu, ka man nepatīk lidostas. Jo cilvēkiem lidosta nekad nebūs mērķis. Viņi vienmēr tur kaut ko gaida. Tāda atmosfēra, kā lidostā, nav sastopama nekur citur. Ir cilvēki, kas lasa, guļ, ēd vai gluži vienkārši garlaikojas, bet nekad neizskatās, ka viņiem būtu interesanti.

Es personīgi lidostās guļu, tāpat kā lidmašīnās. Sasodīti nogurdinoši nez kāpēc. Bet nu lidošanas laikā man stipri sāp galva tā tur spiediena maiņas ietekmē, vai nu kas tas ir.

Bet skatīties uz krāsainajiem zemes kvadrātiņiem gan ir interesanti un skatīties uz kādu apakšā braucošu mašīnu un iztēloties, kāds ir cilvēks, kas sēž tajā iekšā, un uz kurieni viņš dodas. Bet tas viss mani vienalga nespēj krietni izklaidēt, jo es vienalga atslēdzos.

Bet 22 autobusam, kas brauc no lidostas noteikti ir jāpielāgo draudzīgāki šoferi, jo tas ir drausmīgi, ja pirmais, ko kāds draudzīgs tūrists Latvijā satiek, ir briesmīgi nokaitināts autobusa vadītājs.

Bet stāsts šoreiz nebūs par to, ko es darīju, jo tas ir grupas darbi, lekcijas, enerdžaizeri utt., bet gan papētīšu cilvēkus. Jābilst gan, ka tas nav domāts, kā cilvēku nolīdzināšana līdz ar zemi, bet gan tāpēc, ka mani vienkārši ļoti interesē cilvēku atšķirības un to dažādā uzvedība vienādā situācijā.

Vispirms jāsaka, ka man ļoti patika vārdi visiem. Nebiju saskārusies ar tādiem vispār. Cilvēki bija no Čehijas, Austrijas, Vācijas, Bulgārijas, Ungārijas, Izraēlas, Armēnijas, Ukrainas, Polijas un Latvijas, bet viens vadītājs bija no Slovākijas (viņš zināja, ka Metallica bija Latvijā divas reizes un pats ir redzējis Metallicu kādas daudz reizes, bet kurpju izmērus viņš viņiem gan nezina).

Man jau tā nepadodas vārdu spēles, bet ja tie vārdi ir nekad nedzirdēti un bieži vien neizrunājami, tad ir piecreiz grūtāk.- Katka, Svet, Manuela, Malgosia, Morad, Krzysztof, Amin, Petra, Piotrik uc.

Ritīgi smuki.

Tātad-

*Vispirms ir tie cilvēki, kas spēj runāt par jebko, jebkurā brīdī un ar jebkuru cilvēku. Tas ir diezgan apbrīnojami, bet ja godīgi, tādi cilvēki spēj būt apnicīgi, lai gan vismaz nav jāsatraucas par to, ka būs nejauki klusuma brīži. Un pārbaudīju to, ka oranžā krāsa tiešām patīk komunikabliem un aktīviem cilvēkiem. Varbūt tiešām tāpēc man tik ļoti nepatīk oranža krāsa. Es vienkārši nespēju uztvert tās krāsas skaistumu.

*Tad ir tie cilvēki, kas ir atvērti visam, bet paši ne īpaši mīl runāt. (iespējams, ka es esmu pie tiem)

*Cilvēki, kuri ļoti aktīvi iesaistās visās aktivitātēs un vienmēr ir gatavi kaut ko par to pateikt, bet ārpus visiem uzdevumiem un spēlēm, pārsvarā izvairās no kontakta.

*Vispār cilvēki, kas nedejo ir pilnīgi cita kategorija. Manuprāt tas norāda ļoti daudz par cilvēku, ja viņš nespēj vienkārši pacelt savu dibenu un kārtīgi izārdīties.

(latvieši iegrieza dejošanas ballīti pēdējā vakarā. tas bija skaisti. Nodejojāmies pamatīgi.)

*atsevišķā cilvēku nodaļā šoreiz iedalu trīs izraēliešus, kas bija. Viņi gan izskatījās ļoti neiedvesmoti visā pasākumā. Un kā citādi, ja viņi nav nevienā organizācijā, bet viņi mums iemācīja izraēliešu deju, kurai bija smuka mūzika.

*Un tad ir tie apbrīnojamie cilvēki (nu vismaz man viņi šķiet apbrīnojami), kuri neizceļas, bet pasākuma beigās izrādās, ka viņš ir paspējis izrunāties ar visiem cilvēkiem pēc kārtas un izzināt daudz par viņiem un ir draudzīgās attiecībās ar visiem un arī viņš spēj jebkurā brīdī atrast, par ko runāt.

Bija brīži, kad es biju ļoti nogurusi no visa. Man vispār ir tieksme ļoti ātri nogurt no cilvēkiem. Kur nu vēl, ja viņi nav latvieši. bet vispār viņi izskatījās pēc latviešiem daudzi. Bija viegli aizmirst, ka viņi nav latvieši un visticamāk, ka es nekad nekad nekad vairs nevienu no viņiem neredzēšu. Tāda dīvaina sajūta. Jo nu Latvijā tad vienmēr ir iespējams kaut netīšām saskrieties. Tad iespēja, ka kaut vai aizbraucot uz pareizo valsti es netīšām saskriešos ar kādu no viņiem ir ļoti ļoti ārprātīgi minimāla. Un nav tā, ka es gribu braukt uz Bulgāriju vai Armēniju.

Man ir grūti iekļauties kolektīvos, bet tomēr bija skumīgi aizbraukt.

Un man tik ļoti patīk interesanti cilvēki. Un nevis tie interesantie- foršie cilvēki, kas patīk visiem, bet tādi nedaudz jokaini, kurus es vienkārši nespēju neapbrīnot, bet liekas, ka citi to īsti neredz.

Un laikam, ka 3h ilga saruna ar cilvēku, runājot angliski, man ir jauns rekords. Patīkami.

Tikai ir grūti uztvert garus skaidrojumus. Tā arī nesaņēmos pateikt, ka nesapratu gandrīz neko no 6 min skaidrojuma. jau 1rajā minūtē pazaudēju pavedienu un pēc tam centos uztvert atslēgas vārdus.

Bet, kad es centos kaut ko skaidrot, tad tā arī skaidri skanēja atbilde: "sorry, i didnt understand what you were saying but it was cute how you tried to explain it" :D Es ļoti aktīvi žestikulēju.

Bet vispār diezgan forši, ka aktīvi cilvēki ir tik komunikabli. Pat smieklīgi. Daudzi vienkārši nāk klāt un runājas. Un tad es redzu vienu acu pāri uz mani paglūnam un es vēl pie sevis nosmejos, ka nepaies ne piecas minūtes, kad tas cilvēks būs klāt un ar mani runāsies. Un patiešām.

Un beigās lidostā mums bija lielais apskāviens visiem. Tas bija tiiik mīļi. ^^

Tas viss un es negribu likt bildi tāpēc samierinieties ar sausu tekstu.

Īstenībā tagad ir baigie sūdi.

Es iedevu bloga adresi kursa biedrenei un jā. Man jau bija doma, ka nebūs labi, bet es nevarēju atturēties. Un laikam, ka tagad piepildās Lienes tālredzīgie pareģojumi :D Rīt mani apsolīja sist :D

(šitais varētu arī nepalīdzēt)

Šodien biju uz lekciju par seksualitāti. Jā, bija tīri interesanti.

Bet ne par to ir tēma. Es braucu otrdien uz Čehiju un man ir bail. Nu tas ir seminārs un būs jārunā angliski. Un vispār traki. Man jau ir bail, ka būs vienai jālido ar lidmašīnu. Bet nu uz Ameriku jau bija trakāk un tomēr es to izturēju. Bet ja vajag, tad jau visu var izdarīt. Bet man vajadzēs jūsu atbalstu.

Vēlviena lieta- man vairs nav stipendija.

Un man tik ļoti iepatikās rasēšana.

Bet vispār šitais ieraksts tās sadrumstalots, jo man nav īsti nekas, ko vajadzētu uzrakstīt.

Man vajadzētu atrast, kādu tēmu, ko pētīt, vai kaut kas, par ko izlasot, cilvēki tiešām kaut ko iegūtu. Šodien angļu valodā bija diskusija par bieži vien bezjēdzīgiem blogiem. Tātad, man ir tāds. Bet es nezinu, vai man par to būtu jāuztraucas.

Es iesaku Two Steps From Hell albumu All Drums Go To Hell. Nav galīgi tik sātaniski, kā izklausās. Vienkārši daudz smuku bungu. Lai gan nevienam šī bloga lasītājam tas varētu neinteresēt.

Mans mērķis ir iemācīties spēlēt vienu no šiem instrumentiem:

*bungas

*klavieres
*dūdas

Un tad es jutīšos piepildīta.

-Es sen neesmu rakstījusi.

-Jā, neesmu gan.

Būtībā ir daudz ko stāstīt, bet man galīgi negribas iekrist dzīves atstāstīšanā. Nejauki. tas nozīmē, ka man nebūs iespējas pārlasīt un patīksmināties par to, ko es esmu labu izdarījusi šais dienās.

Sajūtas nav tās labākās. Atkal atradu no aukstuma un atkal ļoti salstu, bet tomēr nevaru atturēties no svārku vilkšanas.

Uuuun es atkal pazaudēju cimdiņu. Tikai vienu gan, bet tas jau neko nemaina. Tas nozīmē, ka man būs jāada vēlvieni pēc iespējas ātrāk. tas jau vairs nav normāli, bet es atkal ļoti skumstu pēc sava cimdiņa. Tagad man vairs nav siltu cimdu.

Vispār nelaimes mani vajā. Nu tādas maziņas, bet vienalga nejauki.

Jau semināra laikā visādi sevi savainoju, bet laikam nejutos savā ādā vienkārši.

Kāpēc nav izdomāts tāds aparāts, kas nosaka cilvēku interesantumu. Tam nevajadzētu būt tik sarežģīti.

Reizēm ir nepatīkami, ka visiem maniem draugiem ir tik interesantas dzīves, jo tas liek justies mazākam un neievērojamākam, bet no otras puses, varbūt, ka tas norāda uz to, ka manējā nevarētu būt tomēr tik sasodīti neinteresanta, ja mani draugi ir tik interesanti.

Bezjēdzīgākais ieraksts

Es apsolos vairs nelasīt skype mākonīšus un draugiem el vē zembilžu uzrakstus.

Atkal esmu ātrāk skolā, ir saulīte un man pēc 10 min jāiet uz lekciju, bet uz garajām vēstulēm nepaspēju atbildēt.
Bibliotēkā ir jauni pufi.

Un vēl- man nepatīk piederēt. Un pavisam kopā ir 5433 Zanes. Tik daudz Zanes, kuras vēl jāiepazīst.

Tā ir Zaņu popularitātes līkne. Laikam tad, kad es būšu ōmīte, tad Zane būs tikai ōmīšu vārds.

"Mērķa trūkums organismā"

Tik patiesi.

Laikam ir tik daudz cilvēku, kam tā ir problēma.

Cilvēku pieķeršanās

Man ir grūti izprast savu darbību motīvus.

Bet vismaz man šķiet, ka aukstums mani mobilizē.

Ar mani viss būs kārtībā!

Ziniet, ka mana māsa ir slima, bet viņa atsakās ēst ķiplokus tāpēc mamma viņus sasmalcina un liek klāt visiem iespējamiem ēdieniem. Un māsa to nejūt (es gan jūtu un man garšo), bet tas ir tik smieklīgi. Tā kā mazam bērnam.

Un pateicoties Zanes mammai un viņas pienam pie pankūkām, es šodien novērtēju savus 3 l lauku piena, ko es dabūju katru nedēļu, bet parasti viņi paliek vispār nedzerti. Nu jau esmu izdzērusi 1,5 l piena. Tas ir trīs alus kausi ar pienu ^^

Un šodien no rīta bija auksts un es nespēju izlīst no gultas un nokavēju 45 min, bet tāpat abus laboratorijas darbus izpildīju ātrāk kā puse no kursa, kuri sāka daudz ātrāk. ^^ Bet, izejot no mājas, biju vīlusies, jo man bija siltāk, kā parasti, jo rēķinājos, ka būs auksti un biju uzvilkusi vectēva vilnas jaku. Vispār galīgi forša jaka tikai stulbās kodes. Tā viņa būtu tāda mīlīgi liela un mājīga.

Un šodien es nopirku bikses, kuras es domāju pāršūt, bet man ir ļoti bail, ka man nesanāks tas, ko es vēlos. Un vēl jau ir jāuzšuj linu krekls.

Bet rīt man ir lekcijas līdz 18tiem- nejauki.

Kas attiecas uz manu pašsajūtu- tā ir diezgan patīkama.

Es pat varētu ieteikt mūziku, ja man būtu īsti ko ieteikt.

Mani tā var paķert uz nosaukumiem. Nu tik ģeniāls apvienības nosaukums "Arsonists get all the girls". Kļūstiet par ļaunprātīgiem dedzinātājiem.

Un vakar aizņēmu grupu, kas saucās "Animals as Leaders". Vispār

es tagad cilāju viena cilvēka mūzikas gaumi. Es gribu kko jaunu.

Man tagad ir ja ne gluži skeiteru džemperis, bet nu tāds liels un zils ar kapuci. Es ceru, ka tas būs tikpat silts, kā vilnas jaka.

Bet tagad pie lietas.

Piektdien no rīta, kad 7 vajadzēja būt fakultātē (tik agri sen nebiju cēlusies), atkal izbaudīju "Es ceļos un ir tumšs" sajūtu. Kamēr es gāju līdz savai un arī vistālākajai fakultātei, bija vērojams spēcīgs vējš un parādījās nostaļģija. Nu tas IR skaisti. Man tik ļoti negribējās atkal neinteresantos, siltos un vienmēr gaišos vasaras rītus.

Preiļi, Varakļāni un Viļāni ir tik ļoti tālu. Man tomēr likās, ka būs tuvāk. Ja no pirmās skolas mūs izmeta pēc 8 min, jo cita stunda sākās, tad pēdējā skolā mūs sagaidīja ar aplausiem un vēl paēdināja. Tik daudz ķīmijā vienas dienas laikā vēl nebiju klausījusies. Man ir iespēja izvēlēties kā C daļas priekšmetu "ķīmijas eksperimenti", kurā nepārtraukti katrā lekcijā spridzina kaut ko. Man tā kā vajadzētu izvēlēties kaut ko savai specialitātei, bet šitais izklausās pārāk vilinoši.

Nu bet man neiet runāšana auditorijas priekšā. Tas ir tik draņķīgi. Ko es dzīvē darīšu, bet nu galu galā jau nebija tik slikti. Tikai nezinu, cik ļoti kāds kaut ko saprata no tā, ko es teicu, bet ļauni tie bērni (nu 12 klase) nebija.

Un pēdējā Preiļu skolā bija tik smieklīgs zvans. Ja es domāju, ka pirmajā bija muzikāls zvans, tad šis pārspēja visu manis dzirdēto. Zvans bija īss gabaliņš no kādas popdziesmas, kas tagad ir topā. (īsti neatceros kāda, jo nesekoju tam līdz, bet zināju, ka tagad aktuāla dziesma). Tik interesanti. Nez kā viņi to maina tad. Katru nedēļu, kad iet EHR tops, tad ņem to dziesmu, kas pirmā varbūt :D vai veic kaut kādu aptauju. Bet nu es dzirdēju tikai vienu zvanu, tāpēc nezinu, vai teiksim varbūt, ka tai pašā dienā citi zvani, bija citas dziesmas. Bet katrā ziņā man patīk visas skolas, kam nav parastais džinkstošais zvans.

Un vakarā bija valentīndienas balle.

Nu bija forši, jo es beidzot dabūju savu karaoki padziedāt. Man patīk barā bļaut pie mikrofona. Nesaprotu, kā tas var nepatikt. Atceros savus "Namiņa" laikus pie mikrofona, bet tad laikam es vēl mācēju dziedāt. Tagad jau sen šis talants ir aizbēdzis.

Un daudz veco klasesbiedru un paralēlklasesbiedru.

Gulēt aizgāju mājās 5cos no rīta. Laikam priekš dažiem labiem citiem tas ir ļoti agri.

Bet man nepatīk tā ļoti ilgi būt kaut kur prom. Man patīk būt un tad vairs nebūt, un būt mājās un pagulēt un nākamajā dienā justies lietojami.

Unn sestdien bija tā saucamā "Ziemas prieku diena". Vispirms pamatīgi nosalām meklējot gar jūru īsto kalniņu. Bija tiešām auksts, bet laikam paspējām tieši īstajā brīdī, lai nebūtu -20, bet lai būtu daudz sniega. Bez sīkām traumām un sniega aiz apkakles neiztikām, sabojājām piepūšamo braucamo pūsli un sačakarējām plastmasas ragaviņas. Nožēlojām, ka vecāki ir atdevuši prom visas bērnības ragaviņas bez mūsu ziņas. Bet mēs pieci lielie bērni atņēmām mazajiem bērniem viņu kalniņu. Bija dikti pieprasīts kalniņš un nabaga bērniem bija jādodas tālāk un jāmeklē kāda cita vieta šļūkšanai.

Doma paliek viena: Tas noteikti jāatkārto!!!

Tikai grūti pateikt, vai vēl būs piemērots laiks tam.

Pēc tam mūs pacienāja ar zupu un cimdiņa izžuva uz radiatoriem un mēs tikmēr ļoti kārtīgi izpētījām makaronu tiltu celtniecību. Ir ļoti plāns piedalīties, tikai tas šķiet tā sarežģīti.

Vispār katru reizi, kad braucu uz Sloku un atpakaļ, nespēju nebesīties, ka tas ir tik ļoti tālu, bet vienmēr tas ir tā vērts.

Un vakarā viena pazīstama meitene brauca prom uz EVS, tāpēc bija atvadu ballīte, beet man jau bija doma, ka nebūs īsti jēgas, bet par laimi tas bija tuvumā jaunā bāra "Nice Place" atvēršanai, kur tika arī noskatīts Inokentijs un Jūdas Graši. Man arī teica: "Ja jau esi palikusi līdz šim brīdim, tad palikt ilgāk nav nekādu problēmu", bet redz, ka man ir problēmas. Atkal čāpojām ar kājiņām mājās. Nogurums tāds dīvains.

Vispār jau vieta tīri smuka. Nu interjers tīri patīkams, daudz un dažādu cilvēku (vispār pat brīnos, cik ļoti dažādi), bet tāda dīvaina smaka un vispār šķiet, ka ilgi tā vieta nepastāvēs, bet es jau neko nezinu. Galvenais, lai tur kādreiz ir kāda laba grupa.

Un vispār pēc v-dienas tika uzņemts laiks, cik ilgi var aiziet līdz manām mājām. Sanāca 47 min no Stokmana. Tagad es zinu precīzu laiku.

Pēc šīm brīvdienām es tā pamatīgi atkal sapratu, cik cilvēki tomēr ir draudzīgi. (pēc RTU to var ļoti vienkārši aizmirst)

Vispār jūtos tāda piepildīta diezgan.

Un šodien, par spīti aukstumam, aizgāju uz kāpšanu, par ko man ir šausmīgs prieciņš. Vajag vairāk sporta, jo tiešām sajūta ir labāka, ja ir fiziskās aktivitātes regulāri.

balsis

Jums nav tā, ka pēc tam, kad ilgi ar kādu esat runājuši, (nu tikai ar vienu cilvēku un tiešām ilgi visu laiku) tad mute ir tāda dīvaina un, kad aizejat pēc tam gulēt vakarā, tad jums skan balsis galvā? Gribas viņas apklusināt, bet viņas tur ir. Neskaidras un neko neizsakošas, bet viņas tur ir.

Nāves roltoni

Man seko trīs Zanes un divas Lauras. Ko lai es tur izdaru? Tagad man ir maldīgi 11 sekotāji, lai gan patiesībā ir mazāk.

Viena svarīga ziņa, ka manai māsai ir gripa. Un tā pamatīgi. Tagad man ir bail.

Pati arī nejūtos spīdoši. Pilnīgi jāstaigā ar to ārsta masku apkārt.

Un vēl. Šodien mums bija tēlotājģeometrijas (kas nezin- tā ir rasēšana. vnk tēlotājģeometrija izklausās labāk) nodarbība un nācās diezgan pagaidīt, jo iepriekšējie bija vēl. Bet tie bija ārzemnieki visi. Nodarbība notika angļu valodā. Un bija daži melnādainie. Īstenībā viņi tiešām smuki izskatās. Es gan nezinu, kur prāts cilvēkam braukt uz Latviju uz rtu. Esmu diezgan pārliecināta, ka viņiem nepatīk :D Viens no melnādainajiem čaļiem mēģināja ar visiem aktīvi sakontaktēt. Viņš pajautāja kko ļoti dīvainu mums un ar viņa akcentu nevarēja saprast, ko viņš jautā. Jutos slikti, bet nācās trīs reizes pārjautāt. Jautāju viņam, no kurienes viņš ir. No Nigērijas. Interesanti, tiešām interesanti. Bet kko teica par Ukrainu. Laikam, ka tur parasti dzīvo. Es nesapratu atkal viņa akcenta dēļ. Tad es jautāju, kā viņam te patīk, uz ko, protams, negatīvu atbildi neviens tā neteiktu. Es tiešām šaubos, ka viņam te patīk. Bet nu tad es pārlieku nobijos, ka nesaprotu neko, ko viņš saka un viņš mani arī ne īpaši saprata, tāpēc atvadījos. Nākamreiz (ja tāda būs) centīšos vairāk. Negribas, lai viņš jūtas slikti.

Redz ko man izmet pirmā lapa googlē, kad ievadu Nigeria, attēlā.

Bet man ir prieciņš, ka pirmajā ģimnāzijā mums mācīja rasēšanu. Tiešām ļoti palīdz.

SOIL STRUCTURE

ā. vispirms.

Svētdien bija izcils laiks. Tik izcils, ka bija jābrauc uz jūru. Tā kā vasarā, tikai ar sniegu.

Nu es šobrīd jūtos diezgan lietderīga.

Bet laikam jau šī sajūta neturpināsies ilgāk par parītdienu.

Lai gan stresiņš jau man tāpat būs pietiekami.

Nu es nesaprotu, kā es 5 h varu sēdēt un runāt ar izbijušo zīmēšanas pasniedzēju un pēc tam tā arī nesaprast, par ko tieši mēs runājām. Tas ir īstenībā dīvaini, kad tā mēdz gadīties. Un tad nevar saprast, vai tas ir bijis lietderīgi pavadīts laiks vai nē, jo nu būtībā jau es neatceros, kas tika noskaidrots, bet sajūta tad ir tāda ļoti izrunātīga un laba.

Un es apskatījos visādus jaunos darbus, kas salikti pie sienām un vēl smukās skicītes un izskatās tik fantastiski ideāli un ļoti iegremdējos atmiņās, kā es sēdēju tur 2 h un mocījos un tad gāju besīties vienatnē, jo nespēju saprast, kas man būtu jādara. Bet reizēm jau sanāca tīri labi. Man gribētos atkal sākt zīmēt, bet pat ja man būtu nauda, tad būtu pārāk lielas bailes no izgāšanās, lai sāktu vēlreiz.

Un vēl es uzzināju, ka ne tikai man ir tāda sūdīga sajūta, ka es nespēju un nespēju uzzīmēt, bet pats pasniedzējs arī ļoti pārdzīvo, kad viņš redz, ka kādam cilvēkam ir iekšā un viņš mēģina skaidrot un mācīt, bet vienalga ir tie darbi, kas nu nesanāk un tad viņš arī mocās sirdsapziņas pārmetumos, ka viņš nespēj iemācīt un kāpēc tad viņš vispār to dara, ja viņš nespēj to iemācīt. Tas pat tā ļoti cilvēcīgi.

Esmu pabijusi Ģeogrāfijas fakultātē. Tur ir smuki cilvēki.

Un Rihardi (nu tikai viens gan) arī ir nosvinēti.

Alias ir viena ļoti ģeniāla spēle. Man patīk viņu spēlēt ar cilvēkiem, kam viņš ne īpaši padodas, jo tad es jūtos talantīgāka, lai gan man tiešām nepadodas tā spēle.

Un ir tāds šovs "Ghost hunters" un viņiem ir sērija arī par Liepājas cietumu. (viņi gan ļoti smieklīgi izrunāja vārdu "Liepāja") Bet nu tā bija interesanta sērija un viņi atzina, ka tā ir viena no paranormāli aktīvākajām vietām, kādā viņi ir bijuši. Un tādā tiek vadītas bērnu ekskursijas. Katrā ziņā pēc tam sākās apspriešanas par visām tām mistiskajām lietām, no kurām man ir ļoti bail un par kurām es mēģinu neinteresēties un nerunāt.

Gulēts ļoti maz un no rīta neliela apātija. Bet diena iesākās ar nomierinošu, harmonisku kalnu video.

Un vai nu cilvēki no autobusa ātrāk pārvietojas uz RTU nekā no trolejbusa vai arī es tiešām nespēju ātri paiet šodien. Tagad ir ļoti labāk. Kaut kā šis laiks mani labvēlīgi iespaido vispār. Ceru, ka nesaslimšu.

Un viena lieta ir izpētīt fakultātes dzīvi labāk un painteresēties par savas programmas mērķiem un iespējām un mazliet iesaistīties pašpārvaldē, bet pavisam cita ir- pakļauties spiedienam un piektdien braukt uz kkādām lauku skolām prezentēt mūsu fakultāti. Es taču nemāku runāt auditorijas priekšā. Un ja nu viņi pajautā kādu izcili pretīgu jautājumu. Man ir tik ļoti bail.

Bet nu dizaineri esot uz izķeršanu un nav neviena, kas brauc.

ā. un šodien ieraudzīju uz mūsu sp durvīm uzrakstu: "SP telpā stingri aizliegts glabāt ķīmiskas vielas (īpaši attiecināms uz Juriju). Ar dzelteniem griestiem jau pietiek" Smieklīgi. Tāpēc ir jāmācās ķīmijas fakultātē. Ja es nezinātu, kāpēc tāda zīme uzlikta, tad būtu diezgan smieklīgi izdomāt, kāpēc ir bijis nepieciešams tāds brīdinājums.

jaunais pusgads

Šodien es nokavēju 15 min no Angļu valodas, bet kad es nonācu pie vajadzīgā kabineta, tad tur bija ciet. Skumīgi. Bet nu vismaz es paspēju visu izdarīt, par ko es šaubījos sākotnēji.
Tagad arī visas grāmatas nodotas.

Bet vispār šopusgad ir interesantāki priekšmeti.
Vēlaizvien būs kolekciju zīmēšana droši vien. Vēl nav bijusi tā lekcija.
Bet mums ir tāda lekcija: "Tērpzinību antropoloģiskie pamati" Vēlaizvien nav īsti skaidrs, par ko tieši tas būs, bet pirmajā lekcijā mūs visas nomērīja, lai noteiktu mūsu ķermeņa tipu. Es jau zinu savējo- bezvidukļfigūra :D
Bet man patīk.
Un uzzināju šai sakarā pāris lietas par divām meitenēm. Viena zināja visus savus izmērus no galvas un kad es jautāju, vai viņa tā visu laiku seko līdz, tad viņa teica, ka "drīz jau būs 90-60-90. Vēl tikai mazliet no vidukļa jānomet. "
(Lai man būtu viduklis 60 man laikam būtu jāslimo ar anoreksiju diezgan ilgi.)
Un ja jau runājam par anoreksiju, tad... uzzināju par vienu meiteni, ka viņa MĒĢINĀJA saslimt ar bulīmiju. Bet tas bija pēc tam, kad viņa bija izmēģinājusi, ka anoreksija viņai neder, jo pēc nedēļas nekā neēšanas, viņa nespēja neko citu kā vienkārši gulēt un nekustināt neko.

Vispār es tagad nejūtos īpaši labi, jo es izdzēru 0,5 l enerģijas dzērienu. Tiešām nevajadzēja.

Un vēl mums ir ekonomika. Bet tas ir visiem rtu obligāti.
Es gan nekad nestāstīšu Lienei, ko mēs tur mācāmies. :D
Bet tā lekcija ir tīri interesanta. Viņš visu laiku vienkārši runā interesantos piemēros.

stop

Būtībā ir ļoti jauki, ja pasaka, ka- ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem jauniem ierakstiem, tad parasti izvēlas mani ^^ Patīkami.

Man tikai nepatīk, ja ir cilvēki, par kuriem es domāju vairāk kā viņi par mani. Tad parasti man gribas sev vienkārši aizliegt par viņiem domāt, jo viņi taču nav svarīgi, bet es veltu tik daudz savu smadzeņu šūnas, lai vienkārši beztēmīgi iedomātos viņus. Bet ir grūti uz sitienu izdomāt, par ko citu domāt.

Šodien es aizdomājos par stopēšanu. Cik nu liela pieredze man ir šajā sfērā. Bet vispār ir bijuši dažādi piedzīvojumi, kurus mūžam atcerēšos. Tas IR interesanti.

Piemēram,

-kad mani paņēma 3 čaļi, kuri brauca uz mežu. Tā brutāli man arī to pateica. (viņi brauca medīt)

-Sieviete, kura ieteica izmēģināt alu ar spraitu sajauktu (tāds sieviešu dzēriens). un viņa brauca ar plikām kajām.

-vīrietis, kurš meklē katru reizi citu vietu, kur makšķerēt un izveda mūs tālāk nekā pašam vajadzēja

-reize, kad šoferis runāja tikai krieviski, bet komunikācija vienalga sanāca tīri raita. Tikai nepareizi izkāpu un pa lielu lietus gāzienu mēģināju atrast Lauras mājiņu ar nestrādājošu telefonu, lai pēc tam ietu peldēties ar drēbēm, jo tāpat bija slapjas līdz pēdējai vīlītei.

-daudzi cilvēki Kurzemē, kuriem riebās Rīga.

-Raivis Dzintars, kas stāstīja par saviem skriešanas ieradumiem.

-opītis, kas man stāstīja par Krievu okupāciju un lamājās par jauniešu nezināšanu.

-pirmā reize, kad braucu ar kravinieku.

Bet tomēr visveiksmīgāk laikam sanāca stopēšana no Zvēra. Pat nebija jāiet tas garais, nogurdinošais grants ceļš līdz šosejai. Mūs paņēma kāds jauks pāris. Bija tāds čalis ar nežēlīgi gariem daudz drediem un viņa meitene.Varēja būt mazliet pāri 20 gadiem. Es vēl nobrīnījos, ka meitenei nebija praktiski nekādas alternatīvas iezīmes, bet tas tikai liecina par šī pāra jaukajām attiecībām un čaļa nobrieduma līmeni. Un par to liecināja arī mūsu saruna par kaudzi piedzērušiem mazgadīgiem, kas bija zvērā un šausmināšanos par to. Bet tur jau tas ir tā normāli. Pie stūres sēdēja meitene. Tikai tagad iedomājos, ka vajadzēja pajautāt, kāpēc brauc meitene. Bet toreiz sanāca arī saviesīgi ieskriet Hesburgerā ar viņiem kopā un izbaudīt Tortillu. Pēc zvēra pārtikas, tā bija jauka izmaiņa. Katrā ziņā ļoti patīkams brauciens.

Un tagad es tiešām gribu stopēt.

Esmu beidzot izcīnījusies ar printeri un viņš sabojāja tikai pusi no lapām.

Bija jāuzraksta par to.

Bet vispār naktīs būt skype ir diezgan patīkami. Labāk, kā dienā.

Mans kaķītis bija tik mīlīgs.

Viņš atkal pielīda priekšā datora ekrānam. Brīdī, kad es jau taisījos dzīt viņu prom, es atcerējos, ka neesmu viņu redzējusi 5 dienas. Tad es viņu paņēmu klēpī, ko parasti viņa man neļauj darīt un tad viņa paskatījās uz mani ar skumīgām "Kur tu biji?" acīm. Bet tiešām tik ļoti izteiksmīgi. Varbūt, ka viņa tiešām jūt, ka es viņai pērku ēdienu :D

Ir grūti atkal ieiet Rīgas ritmā. Jūtos nevietā. Jau šodien atkal stress. Un atkal jādomā.

Ai, Zane, ko tu iesāksi ar savu dzīvi.

Un autobusos ir smuki braukt un skatīties uz ainavu aiz loga. Es pat nepamanīju, kā paiet 2 h, jo bija tik interesanti.

šis tas garlaicīgs

Ir dīvaina sajūta, ka visapkārt ir tik maz cilvēku.
Bet klusums ir īstenībā diezgan nesmuks. Daudz labāks klusums ir mežā. Bet Rīgā klusums naktīs ir satiksmes trokšņi. Te tādu nav. Te naktī klusums skanēja kā džinkstēšana pēc skaļa koncerta tikai daudz daudz daudz klusāk.

Man salaboja zābakus un tagad man zābaki ir salīmēti un sanagloti. Nezināju, ka ar viņiem ir tik slikti, ka pilnīgi jānaglo. Bet tagad man zābakos ir naglas, kuras tiešam ir vajadzīgas nevis vienkārši naglas smukumam, kādas ir kerzām zolēs.


Un es beidzot varēšu valkāt savu lodi ap kaklu ^^

Vēlviens novērojums.
Mans suns zina no blakus istabas, ka esmu nomodā ātrāk, kā es pati to esmu apjēgusi. Nesaprotu, kā viņš to saprot. Bet viņam ir atļauts nākt mani modināt, lecot gultā un laizot seju, tikai tai brīdī, kad esmu nomodā. Un es pamostos, atveru acis, vispār pat nepakustos, sāku pamazām saprast, ka esmu piecēlusies un tieši tai brīdī viņš iemetas iekšā istabā un no sajūsmas lauž krēslus un tā nebija viena reize. viņš to vienkārši jūt. Dziļi paklanos viņa priekšā.
šodien viņš īdēja tik ilgi, kamēr es viņam neizlobīju kaudzi ar valriekstiem. (vismaz pašai nebija jāēd)

Un bija smieklīgs moments. (ja kāds nezin, tad mans vectēvs ir kokgriezējs pēc hobija) Vecvecāki skatās kādu pārraidi par kaķu skulptūrām cik sapratu, pēkšņi Ome pārmetoši saka: "Tu arī varēji kādreiz kādu kaķīti vai sunīti izgrebt nevis vienmēr tos vīrus!" Tas likās tik smieklīgi. tā it kā teiktu: "Nu ja tu māki kko smuki izgrebt, tad vismaz izgreb kaut ko sakarīgu arī" :D

Un es atvainojos, ka sanāk jūs pievilt, bet te knapi var sakarīgi paiet pa lielo ceļu līdz centram un skriešana sporta laukumā tiešām nav iespējama.
Bet tā viss, ko šeit daru ir - lasu grāmatas.
Es izlasīju beidzot grāmatu "Četri gadi Sibīrijā". Bet mazliet vīlos tai grāmatā.
Tagad lasu Viļa Lāča grāmatu "Senču aicinājums". Viegla valoda, labas pārdomas, nekas īpaši dziļš, bet izklaidējoši.

RTU zinātnieki ir izstrādājuši videi draudzīgas motorzāģu ķēžu eļļas!

šis uzraksts gozējas ieejot Ortusā. mmm...

Bet vispār RTU zinātnieki ik pa brīdim atklāj visādus mazākus un lielākus sīkumus.

Un 16. februārī ZB telpās notiks diskusija "Vai visu var aprakstīt ar skaitļiem". Es vēlētos aiziet paklausīties. Tas temats man patīk. Tikai es nevēlos pati neko teikt.

Tagad es braucu uz Laucieni uz pāris dienām. Iespējams, ka man būs ļoti garlaicīgi un nāksies daudz šeit rakstīt par sniega daudzumu, debesu zilumu, suņa trakumu un tādām lietām. Bet vispār man ir plāns skriet no rītiem un vakaros. Tikai jācer, ka sporta laukums būs kaut nedaudz iztīrīts no sniega. Tagad, kad esmu jums to pateikusi, tad man būs kauns to nedarīt.

Es ar sevi vismaz mazliet lepojos, jo biju uz Pašpārvaldes sēdi šodien. Nu es jūtos kā mēbele mazliet, bet nu mēs uzfilmējām spilvenkaujas video un 31majā janvārī mēs staigāsim pa Vecrīgu pidžamās un dodam cilvēkiem cepumus. Pacentieties būt tuvumā.

Nezinu, vai šis pusgads būs labāks par iepriekšējo, kurā es atnācu uz pirmo sēdi un vairāk nerādījos.

Bet vispār stāstam bija jābūt par to, kā es gāju uz Nacionālo teātri uz izrādi par Vili Lāci. Ļoti sena izrāde, bet tagad man ir iespēja iet uz teātri, tāpēc es to izmantoju.

Vispār žēl, ka es nezinu to vēsturi tik labi, bet izrāde bija tieši tāda, kādu es viņu iedomājos un veselas 3 h gara.

Neviens jau droši nevar zināt, kā bija un kas notika. Bet katrā cilvēkā ir arī tas cilvēcīgais.

Bet Dailes teātris man tomēr patīk daudz labāk. Dailes teātrī nav bijis tāds gadījums, ka es atslēdzos izrādes laikā. Turpretī, šķiet, ka Nacionālajā teātrī es atslēdzos praktiski visās izrādēs, uz kurām es esmu tur bijusi. Tas gan ir ļoti nepieklājīgi gulēt izrādes laikā, bet man tā īsti pat neskaitās gulēšana. Kādas 5 min mani plaksti ir tik ļoti smagi un pēc tam atkal ar aizrautību spēju vērot izrādi tālāk.

Bet Dailes teātrī šīs 5 min man nav vajadzīgas. (Laikam uztaisīju baigo antireklāmu. Bet tas ir tikai mans ļoti subjektīvais viedoklis)

Esmu izlasījusi vienu Viļa Lāča grāmatu "Putni bez spārniem". Droši vien būsiet dzirdējuši mani par to runājam. Tā ir bijusi visu laiku vienīgā grāmata, pie kuras es tiešām esmu raudājusi. Nespēju saprast, kā var tik ļoti dziļi izjusti aprakstīt emocijas.

Man cilvēki ir jautājuši, vai es tajā nejutu sociālistiskās idejas. Atklātsakot- vispār nejutu. Varbūt, ka es vienkārši uz tām vispār nekoncentrējos. Bet galvenais jau tur bija stāsts par cilvēkiem, par emocijām.

Ja es atradīšu varbūt Laucienē kādu viņa grāmatu, tad izlasīšu un salīdzināšu.

Pēc šī ieraksta varētu padomāt, ka V. Lācis ir mans kaut kāds elks :D Bet nē. Es vienkārši spriedelēju.

Barikādēm-20 un mazliet par kubu

Es satiku cilvēku, kas ir iemācījies salikt 3x3x3 kubu pats izdomājot kā. Ja godīgi neticēju, ka Latvijā ir tādi cilvēki. Turklāt viņa ir jaunāka par mani un mācās NDĢ. Esmu dziļi vīlusies. 4x4x4 gan nav viņai vēl izdevies salikt, bet ir tikusi pie 3 slāņiem.

Tagad pilnīgi gribētos aizmirst visas formulas un domāt domāt domāt. Bet šī vēlēšanās neliekas, ka būs kādreiz piepildāma.

Šodien tika noskatīts "Barikādēm-20" koncerts pa ltv1, ko redzēju dzīvē Ķīpsalā. Ļoti labi, ka biju. Ja nebūtu bijusi, tad tagad mocītos sirdsapziņas pārmetumos, jo pa tv skatoties jau bija fantastiska sajūta. Atceroties vēl to, kā mēs dauzījām kājas pie Auļiem. Un visi tā darīja, ka likās, ka saliktā pakāpienu konstrukcija izjuks.

No sākuma likās, ka 5h būs par daudz. Bet vēlāk nebūtu pat atteikusies no vēl kāda muzikāla pavadījuma un vēl kādas Domino partijas.

Visādas runas, kas man šķita uzrakstītas ķeksīša pēc, bet nu es jau neko no tā nesaprotu. Un man vispār ir grūti koncentrēties uz kādu, kas kaut kur tālu priekšā kaut ko stāsta.

Bet Auļi, Pērkons, Skyforger, Iļģi. Tas viss kopā veido tādu diezgan ideālu koncertu.

Auļi man patika vislabāk. (jā, es tiešām spēju apgalvot, ka man viņi patika labāk par Skyforger). Viņi izstaro tādu enerģiju ar dūdām. Pie pēdējām dziesmām bija arī pāris cilvēki, kas par spīti galdiem, kas salikti tuvu skatuvei un neļāva dejot, pieskatuves malā pamanījās izdejoties. Tagad es gribu veselu viņu koncertu.

Tika noskatīti arī dokumentāli kadri no tālā 1991. gada.

Un pie "Pērkons" gan jaunā, gan vecā paaudze apvienojās, lai padejotu, izkratītu matus, vienkārši palēkātu un padziedātu līdz. Bet ir viņiem vēl spēks. Nevar viņus vēl norakstīt, kā vecus. Nespēju iedomāties, ka kāda mūsu paaudzes grupa vēl tādā vecumā būs pieprasīta un saglabājusies tik ideāli.

Skyforger visas folk dziesmas tika dziedātas līdz. Nu spēcīgi, neko teikt.

Un laikam bijām vieni no retajiem jauniešiem, kas izturēja vēl līdz Iļģiem. Jo pēc Skyorger nāca kāda ļoti nepievilcīgas balss pārstāve un sniedza koncertu, ko tiešām nebija iespējams baudīt (pa tv viņu arī nerādīja). Bet tās laikā mēs izspēlējām divas Domino partijas. Vienā es pārliecinoši uzvarēju, bet otrā pārliecinoši zaudēju.

Pie Iļģiem Zane (ne jau es) tika pie dejotāja ar čībiņām.

Un, kamēr Iļģi, neko nenojaušot, muzicēja, pie viņu bundzinieka nemanāmi piezagās Juris Kulakovs ar savām bungu vālītēm un izklaidējās piesitot kādu lieku noti. Pēc pāris dziesmām, kādā dziesmu starpā, viņu dziedātāja aizgāja līdz Kulakovam, atņēma viņam bungu vālītes un lika doties prom no skatuves. Tā nu apsargs aizvadīja Kulakovu prom no viņa zvaigžņu stundas.

Nebijām vienīgie, kam šī izrāde likās uzjautrinoša.

Vispār pasākums ar ļoti daudz pozitīvām emocijām un bezmaksas tēju, ko tā arī nedabūjām.

Es gribētu, lai man patiktu tāda mierīgā un inteliģentā mūzika ar dīvainām domām, bet man patīk metāls. Neko darīt.

Kā var nemīlēt cilvēkus tad, kad esi viņus iepazinis. Cilvēki ir tik interesanti. Nezinu, cik ļoti garlaicīgam būtu jābūt cilvēkam, lai man viņš šķistu neinteresants. Tā nenotiek.

No rītiem dzert daudz kafiju un daudz melno tēju galīgi nav ieteicams.

Vispār sabiedriskajos transportos man ir vai nu nežēlīgi nāvīgi garlaicīgi, vai arī manas domas šaudās visādos nejēdzīgos virzienos. Tad šodien pēc kafijas izdzeršanas, sabiedriskais transports bija ļoti liela cīņa priekš manis. Centos saprast visu, kas notiek manā dzīvē, centos saprast savu nākotni. Un beigās biju sevi tik ļoti sastresinājusi, ka sirds dauzījās šausmīgā ātrumā un tad mēģināju pārcilāt prātā visus domu tematus, ko biju iztirzājusi, lai saprastu, kas tieši mani tik ļoti satrauca. Bet ziniet- neizdevās. Tas vienalga nedeva iespēju sevi nomierināt. Sabiedriskais transports ir ļoti neveselīgs.

Un es atklāju atklājumu: Zīmēšanas bēniņos, kur es zīmēju 4 gadus, pie griestiem ir tāds kā štābiņš uz sijām, kur var uzkāpt, pieliekot trepes un tur tad var taisīt pikniku augšā. Tiešām nošokējos.

Tik daudz. Pārāk daudz priekš manis!

Man laikam ir jauna definīcija vārdam "draugs". (Nu tā kā cilvēki, ko es uzskatu par saviem draugiem) Bet tas ir tikai tā ķeksīša pēc. Patiesībā jau tas nav svarīgi.

Neizmērojams kauns par savām domām.

Nez kāpēc man ir sajūta, ka noslēpums ir atklāts, bet negribas jautāt. Nav jau manējais noslēpums.

Biju jau aizmigusi pirms stundas, bet mamma lādē savu telefonu pie datora, tāpēc es nedrīkstu slēgt ārā, bet pagulēt pie mana skaļi rūcošā datora ir diezgan nāvīgi.

Vēlējos pagulēt pie loga, bet arī tas man izpalika. Atvilku aizkarus, apgūlos un paskatījos pa logu, bet tur 5/6 no loga ir pretējā māja un debesu mazo laukumiņu aizsedz restu tīkls tā, ka debesis redzu mazā mozaīkā. Nopūtos un atceros vasaras vēlos vakarus Ikšķilē pie loga. Nez kāpēc, bet man vienmēr ir bijis bail naktī skatīties pa logu. Liekas, ka apkārt notiek ļaunas lietas. šobrīd pat- Vecrīgā ir daudz dzērušu cilvēki, kuri dara visādas muļķības (daudzus no viņiem es noteikti arī pazīstu), kaut kādā vārtrūmē tiek ierauti nevainīgi cilvēki, kuri tiek apzagti un vēl ļaunāk, cilvēki guļ uz ielām, mirst badā. Es esmu mājās, bet liekas, ka viss no ārpuses jebkurā brīdī var ievelties pie manis.

Tad nu es guļu Ikšķilē un pārvaru bailes, attaisot aizkarus un paverot logu, lai istabā ieveļas vasaras nakts atvēsinošais gaiss. Skatos zvaigžņotajās debesīs un cenšos sevi nomierināt, ka neviens mani te nemeklēs. Reizēm gar logu norīb soļi, bet tie ir tikai suņi. Nākas gan sev to diezgan smagi iestāstīt. Šeit Rīgā naktīs var dzirdēt reizēm kādas balsis un mūziku no mašīnas ar atvērtām durvīm. Galīgi nav romantika.

šodien biju tādā jaukā pasākumā kā "Barikādēm-20" Ķīpsalas hallē, bet par to stāsts būt rīt. Izvērtās pagalam jauks pasākums.

Mēs esam tas, ko mēs paši izvēlamies?

sesija

Esmu pabeigusi savu sesiju.

Atzīmes nav tādas ļoti fantastiskas. Bet pati esmu ļoti vainīga, tāpēc jābeidz čīkstēt.

Sieviete, kura pieņēma mūsu tērpu kolekcijas, valkāja kerzas. Man šķiet, ka par to vien man būtu jāpiešķir papildus punkti, jo man arī tādas bija. Bet nu katrā ziņā tiku pie 7. Mani gan norāja, ka es varētu dabūt daudz vairāk tikai esmu ļoti slinka. (man nebija daudz darbu) Bet man ir kaut kādas problēmas ar nepareizību saskatīšanu savos darbos arī.

Mans klupšanas akmens esot kājas.

Bet ko var gribēt, ja es visu tiešām uzzīmēju pēdējā vakarā.

Un tad pasniedzēja tik viltīgi lika mums skatīties 100 g kultūras un kā gan es to neiedomājos- Viņa pati tur bija. Gribēja, lai mēs jūtamies iespaidoti tagad vai kā. man vienkārši tiešām ļoti nepatīk viņa. Man tā reti ir.

Katrā ziņā šī diena pat izvērtās tīri interesanta, kaut gan šķita, ka nekas cits kā mājas nespīd.

Pamanījos pasēdēt Route66 ar pāris arhitektiem. Ir diezgan interesanti ieskriet vecajos klasesbiedros. Bet klausoties šausmās par tēlotājģeometriju, jeb rasēšanu un visu citu, kas man būs tikai nākamgad, es nespēju ilgi izturēt.

Un mani fascinē, ka cilvēki tiešām mani atceras no zīmēšanas nodarbībām. Es viņus pilnīgi neatceros.

Un atkal jel Ķīpsalas keši no mums slēpjas maitas.

Es vēlos ietvert visu pasauli sevī.

Es vienmēr spiežu uz kvantitāti, jo man ir bail, ka kvalitāti es nespēšu pavilkt.

Bet ir slikti, jo patiesībā man patīk minimālisms.

Ziniet ko man tiešām patīk darīt. Man patīk skatīties emociju pilnas bildes. Bildes no ceļojumiem un elpu aizraujošiem piedzīvojumiem.

Tas nozīmē, ka man pašai ir sevi jāpārvar un jādara.

ja tas nebūtu man asinīs, ja tas mani neaizrautu, tad es neskatītos ar skaudību uz citiem cilvēkiem, kas to visu dara.

Man patīk naktīs ieiet cilvēku galerijās, kur katra bilde ir perfekta un skatīties bildes no viena albuma gala līdz otram. (es ceru, ka neviens vēl nav padomājis, ka esmu stalkeris, jo tie parasti ir vieni un tie paši cilvēki) Es gribētu, lai mans albums viss ir interesants. Bet kā jau teicu- kvantitāte man valda pār kvalitāti.

Tāpat arī te bloga ierakstos. Es rakstu bieži, jo man ir bail rakstīt reti.

Ballēšanās noteikti ir jaukāka, ja to dara reti.

Vienīgā problēma- Es nemāku ballēties. ha ha

Bet nu man vienalga patika. Būtībā labs koncerts vienmēr ir tas, kas mani izvilks no mājas. Pārējais viss diezgan ātri tiks aizbildināts, kā ne īpaši vajadzīgs.

jauna vieta priekš manis arī apskatīta: "Ezītis miglā"

Un ir ārkārtīgi dīvaini, ka tagad RnR ir jāuzrāda dokumenti. Bet tas noteikti ir patīkamāk, ja nav kaudze mazu nepilngadīgo (es tā nekad neteiktu, ja būtu nepilngadīga). Tas jau nekas, ka apsargs izskatījās diezgan atlūzis ap pusnakti.

Un es zinu, ka es ļoti nožēlošu, ja matemātikas eksāmenā dabūšu sliktu vērtējumu. Es tiešām zinu, ka jutīšos draņķīgi, bet es nespēju sākt mācīties. Ik pa brīdim atveru kladi, izlasu pāris lapas un vairs nespēju.

Šodien uzzināju, ka Domino patiesībā ir diezgan dārgs. un to es uzzināju dodoties 5x5x5 kuba meklējumos, kurš starp citu arī nebija nekāds lētais, bet es vairs nespēju iztikt ar 3x3x3. Viņš tagad šķiet tik ļoti vienkāršs. Tagad šāds skaistums ir manā īpašumā. Es jau viņu saliku, bet tur pārsvarā viss ir uz loģisko domāšanu bez formulām, bet tad ir tie gadījumi, ja kaut kas nesakrīt, kā vajag, tad ir kādiem trijiem gadījumiem tādas formulas, ka nu es tiešām nezinu, vai to ir iespējams iemācīties.

Bet nu jācenšas. Tikai viņš jau tagad mazliet jūk ārā.

Man ir tieksme atstāt lietas sabiedriskajā transportā.

Tas jau sāk kļūt par ieradumu.

Kad es beidzot saņemšu savu galvu rokās.

Un man ir jāiemācās laist vaļā senus cilvēkus. Īsti nesaprotu, kāpēc es tik ļoti turu visu pie sevis to, kam jau sen bija jābūt prom.

Vakar es rakstīju rakstīšanas pēc.

Patiesībā bija tik slikti, ka es cerēju ātrāk visu uzrakstīt un miers. Bet lai paliek.

Bet šodien jau ir labāk.

Man ir prieciņš, jo man ir jauns rubika kubs.

Iepriekšējo es ņēmu līdz, lai transportā būtu ar ko nodarboties, un šis vienkārši izšķīda pa gabaliņiem. Es vēl centos samontēt kopā, bet viņš bija neglābjami saplīsis. Nācās apvaldīt savas skumjas un es nopirku jaunu, bet izskatās, ka šis jebkurā brīvā brīdī izšķīdīs tāpat un griežoties ļoti ķeras, bet galvenais, ka IR. Es vēlaizvien neesmu tikusi pāri šai mānijai.

Taaa. Jaunais gads ir nosvinēts, bet ne par to iet runa. Neesmu rakstījusi jau kādu laiciņu.

man patīk ideja, ja ir slinkums iet pēc kaut kā tālu, tad vienkārši nofotografē, pievelc tuvāk un uzreiz ir tuvāka sajūta.

un teikums: "Es tikai gāju garām Ļeņingradai..." pēc otrās stundas un turpmāko laiku ir tā episki.

ā. un man patīk, ka tur skan Gogol Bordello.

Un atkal satiku ideālu sievieti. Kā ir iespējams būt tik skaistai. Es vienkārši apbrīnoju cilvēkus.

Pamuļķojos- PIETIEK.

tas man atgādina klasi. Jā, arī tos es paspēju satikt tikai ne ļoti ilgstoši.

Kāpēc man patīk zināt visus sīkumus par visu dzīvēm? Jāmēģina sevi pievaldīt.

Un man tika noskaitīti daudzi kauli latīniski. Diezgan brutāli to visu iekalt.

Es zinu, ka mans blogs izskatās pēc dienasgrāmatas (nu tā būtībā IR dienasgrāmata). Bet es ne jau jums rakstu. Kāpēc lai es nerakstītu visu, kas nav interesants.

Bet esmu apslimusi. jau kādu laiciņu, bet tagad laikam ir tā pavisam nejauki. Bet neko nenožēloju. Arī vārtīšanos sniegā.

Tas gan nav mūsējais sniega vīrs bildē, bet viņš ir ritīgi foršs.

Mūsējais bija milzīgs. Mēs nokavējām vilcienu sniegavīra dēļ (tas bija jau kāds 6tais vilciens, kuru mēs nokavējām)

īstenībā šampanietis tiešām nav īpaši garšīgs.

Bet jaunajā gadā jau vajag.

Un, spriežot pēc sagaidīšanas, visu nākamo gadu es spēlēšu Domino un klausīšos Lauri Reiniku. Kāpēc nē. Man pat ir ideja palasīties par Domino stratēģijām. Jo es tagad uzstādīju lielāko punktu skaitu (kas ir slikti) vienā reizē- 65.

Naktīs ir tik smuki viss, kad ir apsnidzis.