otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

sāpes

Nu tagad es beidzot sapratu, kā tas ir, kad pazaudē kaut ko sev tik ļoti svarīgu.
Tāda sajūta, it kā krūtis būtu pārrautas pušu.
Es pazaudēju savus ilgi adītos un mīļotos balti-zilos cimdiņus. Es viņus neapdomīgi atstāju trolejbusā. Trīs reizes jau zvanīju uz Rīgas satiksmi, jautājot, vai nav atrasti. Tai tantei jau droši vien būšu apnikusi. Droši vien, ka jau pēc pāris minūtēm cimdiņi tika savākti. Māris man lika iedomāties, ka tos atrada kāds mazs bērniņš, kuram sala rokas, bet ir ļoti grūti to sev iestāstīt.
Un mamma man nopirka šokolādi, lai kliedētu skumjas.

Visticamāk, ka es adīšu vēlvienus tieši tādus pašus.
Tagad man tūlīt būs uzadīti nākamie cimdi un tikmēr, kamēr es nebūšu šitos uzadījusi, es sev par sodu nevilkšu cimdus vispār.

Es zinu, kas bija vainīgs. Vainīgs bija tas, ka es biju kļuvusi tik iedomīga par šiem cimdiem. visi cilvēki mani slavināja un es kā muļķe ļāvos šiem glaimiem un tiku sodīta.

Man pat nav īsti bildes, kas spētu pagodinātu šos cimdus, kas ar mani bija visu šo laiku.

Šī bilde nav diez ko izteiksmīga. Bet nu manu seju tāpat reti, kurā bildē var redzēt un tur ir CIMDI.

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Kuldīga

Ir noslēdzies.
Neskatoties uz to, ka esmu tur jau bijusi nu.. daudz reižu, vienmēr ir jauki.
Vispār man būtu vieglāk uzskaitīt vietas, kur es Latvijā neesmu bijusi, nekā esmu. Tik sasodīti forši bija ģimenes nedēļas izbraucieni bērnībā. Kāpēc toreiz tas nelikās tik iespaidīgi.

ā. bet vispirms pirms tam bija MĶF SP saliedēšanās seminārs, kas
notika 5 h piektdien. tagad es jūtos saliedētāka, bet tas nenozīmē, ka man tie cilvēki liekas sasodīti forši. Cilvēki kā cilvēki.
Bet nu no RTU mūsu pašpārvalde esot visdraudzīgākā un atvērtākā un visām citām pašpārvaldēm mēs ļoti patīkam. Tad redzēs, vai es arī kādam patikšu.

Es pierodu pie apstākļiem. Tik ļoti pierodu, ka pilnīgi riebj.
Man gribas kādu junkfood komplektu. kāpēc.

Es atbraucu mājās un redzu, ka māsa ir ieņēmusi manu istabu- nav forši. bet es zinu, ka reizēm neesmu labāka.
Kuldīgas Ventas rumba gan jau ir diezgan apnikusi, bet Kuldīgas mazo koka mājiņu arhitektūra gan ir ļoti baudāma vēlaizvien. Man vēl nav mūsu bildes, tāpēc šī ir random bilde no neta. (Laikam tas ir aizsargāts ar autortiesībām, bet ceru, ka neviens mani nekad neiesūdzēs par to.)

Un es redzēju zaļo žiguli, kas ir mana sapņu mašīna un daudz ōmītes uz divriteņiem, turpretim Rīgā viņas sēž pagalmos un aprunā mūs.

Mūsu mašīna bija superīga. Katru reizi, kad viņu vajadzēja iedarbināt, notika 1-9 min ilgs process, kura laikā tika simtiem reižu mēģināts viņu iedarbināt. Kaut kas nebija ar kontaktiem kārtībā. Mēs nostāvējām kādas 7 min arī Valdemāra ielas vidū, kad viņa noslāpa.
Bet vispār es reizēm jutos kā urla šajā braucienā.


Iemācies dzīvot ar sevi saskaņā, Zane.
Nav tik vienkārši.
ir tik ļoti grūti dzīvot un būt tādam, kāds tu esi, ja tu vienmēr domā par to, kādam tev jābūt, nevis par to, kāds tu esi.
Es negribu, lai cilvēki no manis attālinās. Es jūtos tik tāla. Samīļojiet mani.
Man jāizdomā dzīves mērķis. Tas varētu palīdzēt.


Un vēl man ir jānopērk jaunas kedas. Ja tas būtu tik vienkārši. Bet slapjas kājas palielina drūmumu par 25%. vilnas zeķes paceļ prieku par 15 %
(un mans kedu vecums noteikti nav pāri. Vispār ir grūti domāt par savu apģērbu. Kedas padara visu vienkāršāku.)
Un zirgi ir ļoti silti. Tāpēc man vajadzētu vienu tādu regulāru zirgu. Un radiatori varētu ganīties pļavās.


piektdiena, 2010. gada 22. oktobris



Ar manām smadzenēm oficiāli kaut kas nav kārtībā. šodien matemātikas kontroldarbā dabūju 2. Un, skatoties kļūdas, es nespēju saprast, kur tieši bija manas smadzenes tajā brīdī.
Pārrakstīt varēs tikai nākampiektdien tā kā nedēļu man būs jādzīvo ar divnieku.
Jūtos dziļi nelaimīga.

ceturtdiena, 2010. gada 21. oktobris

ne gluži recenzija

Auļi "Etnotranss"


Esmu ļoti priecīga, ka uzzināju par šī jaunā Auļu albuma ieskandināšanu. Lai gan diezgan pavēlu. Ļoti noderēja Žurku skrējiena laikā iegūtā dāvanu karte, kas kalpoja kā norēķinu līdzeklis šim koncertam.
Tik sen jau vēlējos redzēt viņus, bet līdz šim viņi bija redzēti tikai kopā ar Skyforger uz skatuves un vēl arī mazliet staroRīga ietvaros, bet nekad tā pilnībā.

Atnākot pēdējā minūtē pirms 19, kad koncertam jāsākas, mūs sagaida dalītas izjūtas. Jo pārsvarā redzam pusmūža cilvēkus, kas sapucējušies balles kurpēs un smukos tērpos. Kad tomēr iespraukušies kādā attālā nostūrī tiekam pie krēsliem, sākas koncerts, bet sākas ar folkloras kopu, kurai nosaukumu pat neatceros. Slikta viņa nebija, bet tika gaidīti Auļi tomēr. Man vienmēr šķitis, ka nav īpaši jauki iesildīt kādu grupu, kuru visi tik ļoti gaida.

Bija neliels starpbrīdis, kura laikā izstaipīju kaulus un tad sākās ar uzrunu, kurā tika minēts, ka vispār koncerts bija domāts kājās stāvētājiem, bet visiem nez kāpēc tik ļoti gribas sēdēt. Tad nu visi tika aicināti celties kājās un tomēr sēdēt gribētāji sabīdīties sānos. Tā nu mēs aši veikli ieņēmām stāvēšanas vietas pie skatuves, kas mums sanāca ārkārtīgi veiksmīgi. Mēs bijām pašā vidū, pašā priekšā kādu 1,5 m attālumā no pašiem Auļiem. Un tad arī atklājās, ka tomēr koncertā ir arī daudz jauniešu un tādi paši tirliņi, kā mēs.

Pats albums īstenībā bija ļoti jauks un fantastisks. Tikai tā dzejas lasīšana Laimas Muktupāvelas izpildījumā nebija atbilstoša. Nu vismaz man bija sajūta, ka tikmēr kamēr ir dziesma, ir emocijas līdz visaugstākajam līmenim, bet tiklīdz viņa sāk lasīt, tad emocijas tiek nosistas līdz nullei, bet tiklīdz viņi sāk spēlēt, tā atkal emocijas ir augšā.

Bija doma iekliegties SKYFORGER. Jo kas gan ir koncerts bez kāda, kas iekliedzas Skyforger ne pa tēmu. Un šeit pat bija gandrīz tēma, jo divi no Skyforger bija uz skatuves. Un kā vēlāk atklājās, Zirgs bija skatītājos. bet tomēr izdomājām, ka to nesapratīs.
Bet novērojumi liecina, ka Skyforger dūdiniekam Kasparam bija viskrutākās dūdas no Auļu dalībniekiem. Tā iet, ja dūdas ir nepieciešamas spēlēšanai metālā un viņas regulāri jāsprauž pie elektrības.
Un man jaunums bija arī vecās labās Ģīgas nomainīšana pret elektronisku instrumentu, kas, protams, skanēja tāpat tikai droši vien stipri kvalitatīvāk.

Pēc nelielas runāšanas un pateikšanās gan naudas devējiem, gan apģērbu dizainerei (lai gan viņu iepriekšējie tērpi man patika labāk), gan visiem pārējiem, tikām arī musināti, lai nopirktu albumu. Auļi Auļos oriģinālais disks man ir. Bet toreiz laikam man bija nauda.

Kad viss tika izrunāts, tad turpinājās uzstāšanās ar vecajām dziesmām. Publika turpināja atraisīties, lai gan īpaši es to neredzēju, jo nebija neviena, kas man stāvētu priekšā, bet pieņemu, ka cilvēki dejoja. Nu vismaz es to noteikti darīju (nu cik nu to var nosaukt par dejošanu) .

Ļoti izbaudīju tos dažus skaņdarbus, kur bija tikai bungas. Tas ir tik ļoti skaisti.
Un man tik ļoti patīk skatīties, kā paši mākslinieki tik ļoti iegrimst tajā, ko viņi dara. (tāpēc jau laikam arī jaunais albums saucas "Etnotranss")
Un Auļu mūzika ir ļoti ievelkoša.
Nespēju iedomāties, ka kāds būtu varējis aiziet neapmierināts no šī koncerta.


Beigās spēju pateikt vien to, ka Auļu jaunais albums pamatīgi iespārda.


otrdiena, 2010. gada 19. oktobris

Manā novirzienā var izvēlēties četras specializācijas:
1. apģērbu tehnoloģija
2. tekstila tehnoloģija
3. apģērbu konstruēšana
4. apģērbu un tekstīliju patēriņzinību specializēšanas virziens
nu... kādas ir jūsu domas, kam es esmu radīta?


un šodien ar mani sāka runāt kkāds random čalis. RTU tā NEKAD nenotiek. Biju tik šokēta. Bet pēc tam es viņam laikam noriebos ar savu nepārtraukto muldēšanu.

pirmdiena, 2010. gada 18. oktobris

basas kājas

IMPROVIZĀCIJA IR ŠAUSMĪGI NENORMĀLI BRIESMĪGA.
teātris nav mana lieta.

un šodien atkal pakāsu kāpšanu.
Ziniet, kas mani kaitina? Tas, ka šomēnes es satieku jau piekto sen neredzēto cilvēku un katrs no viņiem saka, ka mums ir noteikti jātiekas pie kādas tējas tases/alus kausa (tas ir atkarībā no cilvēka) un jāizrunājas, bet nekad neviens netiek satikts šādā veidā. Man jau sāk apnikt dzirdēt to teikumu. Man atliek tikai māt ar galvu un sajūsmināties, kaut arī es zinu, ka tas nekad nenotiks. ai ai ai.
Un man gribas naudu. Tomēr būtu jaukāk.

šajā mēnesī man ir viens ieraksts :O traki. ļoti traki.



un pēc kāda noteikta notikumu atklāsta, es aizdomājos par to- kurā brīdī tad sākas taureņi vēderā.
Es nespēju saprast, ka tā varētu būt pirmā reizē. Nu nevar būt tā, ka tu redzi to cilvēku pirmo reizi un tev JAU ir taureņi. Nu man tā nav bijis. Bet kurā brīdī tad tas sākas. Kā vispār sākas patikšana. Tu to saproti brīdī, kad viņu redzi, vai tu to saproti tad, kad neredzi.


Un atkal pabūšana Pienā bija. Bet man patīk Piens, kā vieta ar patīkamu interjeru, bet ne kā piektdienas vakara ballīte, kad ir piebāzts. Tāpēc bija forši. Un man neapnīk spēlēt jengu un man neapnīk klausīties, kā spēlē klavieres.
Un es šodien dzirdēju Nothing Else Matters klavieru izpildījumā. Es gribu.

Un tagad mēs zīmējam vīriešu figūru. jessss.
es gribu kafiju uz jumta.


ā. un aizvakar bija slimība ar milzīgiem drebuļiem. Man patīk drebēt (tā ir interesanta sajūta), bet man nepatīk, ja no drebēšanas sāp muskuļi. Un tas vispār ir nogurdinoši. No rīta pieceļoties bija tik pat izvārguša sajūta, kā pieceļoties no rīta pēc ilgstošu sāpju paciešanas, kā tas bija pirms diviem gadiem pēc plaušu karsoņa.
Bet tas nenozīmē, ka es ģērbjos biezāk. neapzinīgā Zane.



Uuuun ir pārvarētas arī iesvētības.
Ziniet- sajūta, kad pa tevi met olas, ir visai interesanta. Pat neteiktu, ka man nepatika. Tas nebija sāpīgi. žēl tikai, ka pēc tam ir viss netīrs un smirdīgs.
kanēlis ir mans bieds tagad.
Un es ceru, ka bildes neviens nepublicēs, lai gan gribētos redzēt.

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

tāds ir mans šīsnedēļas garastāvoklis

Blogošana ir jauka tāpēc, ka dzīvē tevi var neklausīties, bet te ir gluži vienalga, vai tevi klausās vai nē. Tu vienkārši vari muldēt visu, kas ir uz sirds.
Man šķiet, ka es sāku runāt garlaicīgāk, jo manī neklausās neviens. Ir piepildījušās manas bailes- es kļūstu garlaicīga. Es zināju, ka tam ir jānotiek.
Nu būtībā nekādi īpaši daudz temati man nepastāv.
Un tā sajūta, ka tu vēlies runāt ar cilvēku, bet tev nav ko viņam teikt, ir briesmīga. Man nav ko teikt cilvēkiem. grūti.
Viss, ko es vēlos teikt, vienmēr ir tik garlaicīgs.

Bet vispār jau RTU nav tik slikti cilvēki.

Baseina pluss tiešām ir sauna. Ne vienmēr viņa ir silta, bet tiešām mēdz būt. Tas nekas, ka nieres man ir bišku atsaldētas.

Un šijās pēdējās dienās ( nu laikam gandrīz nedēļa sanāk) es esmu paspējusi būt danču naktī, pie sevis mājās pīpēt ūdenspīpi ( pie sevis mājās nekad to nebiju darījusi) un protams klāt nāca sarunas par citplanētiešiem. Kāpēc nē.
Bija arī pabūšana nepabeigtajā dzemdību namā Mežciemā pašā augšā (stāvus neskaitīju, bet uz beigām apnika kāpt). Neaptverami skaists skats. Viņi bija paredzējuši baigo dzimstību, ja bija jāceļ šitik liela un augsta celtne. Un Pļavnieki izskatās kā vienkārši cementa siena no augšas, bet uz otru pusi paveras plašs mežs. Nezināju, ka viņš tik liels.
Tad bija teātra mēģinājums, kurš man nepatika. Nu pamēģināšu vēl pāris reizes un tad redzēs, kā man sanāks iedzīvoties. Lai gan nu cilvēki jau ir ļoti draudzīgi, bet es nejūtu to, ko vajadzētu. Jāatgriežas vienkārši pie kāpšanas varbūt.

un vēl vakar bija Māra Šverna koncerts manā jaunatklājumā "Taka". Tas nekas, ka es tiešām maz klausos Švernu un baložus, bet esmu bijusi jau laikam trīs koncertos šogad. Dzīvie viņam ir ārkārtīgi jauki, bet pārsvarā mājās es nespēju klausīties tik mierīgu mūziku. Man patika mūsu visforšākā vieta dažus metrus no Šverna zemē uz spilveniem ^^
Un tikai beigās viens kretīns (nu meitene) iekliedzās- "Vēstules". Nu kāpēc vienmēr.

ā. bet bija jau arī zīmēšanas skolotāja apmeklējums otrdien ar atmiņām un nostaļģiju un sarunām par mākslu, politiku un masveida ebreju iznīcināšanu.
Un pēdējā tēma tāpēc, ka es lasu grāmatu par Aušvicu. Kāpēc man patīk lasīt grāmatas par ciešanām un sāpēm? turklāt vēl patiesiem notikumiem.
Un mana uzzīmētā krūzīte vēlaizvien ir studijā pie sienas. tāpat kā manis dāvātais putnu būrītis (cik sen tas bija) un turpat arī karājas manis dāvinātais pūķītis Isildurs.

un šodien bija makaronrandiņš. Apskatījos viņu otro kāzu bildes un mazo meitenīti (varu derēt, ka viņa juta, ka man ir bail no bērniem. viņai bija 9 mēneši). Precēties divas reizes īstenībā ir forša doma. Tad kopā sanāk ideālās kāzas.

Un tagad man ir jāizpilda ķīmijas laboratorijas darba teorētiskā daļa un jācer, ka mani pielaidīs pie prakstiskās daļas, ja mans iepriekšējais mājas darbs ir nozudis. Es mēģināšu ļoti izšļūkt.
Un vēl man ir jāsazīmē kādas 30 rokas, plaukstas un piedurknes. Jauki. Paņemšu tēju, uzlikšu Baložu Pilnus Pagalmus (pārmaiņas pēc) un ķeršos pie lietas.