Kamēr es vēl atceros, pierakstīšu šo shēmu, ko es nospēru:

Sāpes-dusmas-enerģija.

Visai interesanta doma. Bet ja padomā, tad iespējams, ka tā pat tas darbojas. Nelielas sāpes spēj mobilizēt cilvēku.

Bet no lielām sāpēm man ir dikti bail.

Vienā gabalā

Man tiešām vajadzētu pamatīgi izšķirot savas prioritātes un izprast sevi.

Šobrīd ir tāda sajūta, ka ik minūti es raujos uz simtdivdesmitpiecām pusēm gluži vienkārši tāpēc, ka es nespēju izcelt to, ko es vēlos visvairāk un mēģinu ietvert visu.

Tam nevajadzētu būt tik grūti.

Bet zāle vienmēr ir zaļāka otrā žoga pusē. Kāpēc?

Reizēm arī straume mūs aiznes uz vietām, kas ir tieši priekš mums. Kāpēc mums cīnīties par lietām, kas iespējams nemaz nenesīs mums to, ko mēs vēlamies?

Īstenībā tiešām vajadzētu visu pierakstīt.

Esmu apslimusi, bet manas slimības man sāk likties aizvien dīvainākas un dīvainākas. Ļoti randomīgas visādas sāpes un galvas reiboņi. Vairs nav tā, kā senāk, ka ir temperatūra, ir slikti, ir kakla sāpes, iesnas un tu guli.

Drosme

Jau kādu laiku man ir vēlme uztaisīt sarakstu ar lietām, ko vēlos izdarīt, bet vienmēr mani attur bailes.

Man ir bail, ka pēc laika tur būs tik daudz darbu un neviens no tiem nebūs izpildīts.

Doma, ka es nespēju piepildīt pat tos maznozīmīgos mērķus savā dzīvē, noteikti būtu nožēlojamākā visā galaktikā.

Bet ir tie vakari, kad paveras pilnīgi cits skatījums uz visu, kas ir apkārt. Kad liekas, ka viss ir iespējams un zūd robežas. Tad liekas, ka būt slavenam, visu mīlētam dziedātājam ir viegli. Tad liekas, ka ir tik viegli iekarot Everestu un izgudrot kādu matemātisku teorēmu, ko nosauktu tavā vārdā.

Pēc tam nāk smagais trieciens pret zemi.

Vēl joprojām nespēju izprast, vai man patīk šie īsie domu brīži, vai tomēr tie ir pārāk sāpīgi, kad nākas atgriezties realitātē. Pēc tam sajūtos gļēva.

Cenšos ķert katru iedvesmas momentu, jo dzīvē tiešām IR kaut kas jāsasniedz.

Šodien stāsts būs par rubika kubu un trolejbusu.

Šodien, jūtoties mazliet slikti, iekāpu trolejbusā un domāju par to, kā mājiņās uztaisīšu tēju, ka man pat nebija vēlme izvilkt manus tikko iesāktos cimdus (man viņus ir jāpabeidz pirms nav tik silts, lai nevarētu viņus vilkt), lai īsinātu laiku adot. Bet manu uzmanību noķēra kas cits- pāri trolejbusam sēdēja čalis, kas nonstopā lika rubika kubu.

Biju kā nohipnotizēta. Sāku skaitīt līdzi, cik sekundēs viņš to saliek. Tad iedomājos, ka man taču ir hronometrs. Tā nu es sēdēju ar savu hronometru telefonā un katru reizi uzņēmu laiku, cik ātri viņš to saliek. Viņam pašam arī bija klēpī laika uzņemšanas iekārta. Ilgāk par 30 sec viņam nebija vajadzīgs. Tad, kad viņa ātrums sasniedza 13 sec, tad viņš pietiekami skaļi sapriecājās, pasakot "jesss".

Sajaukšanas ātrums bija vēl iespaidīgāks. Tai laikā, kamēr es paspētu pagriezt kubiku divas reizes, viņš bija paspējis visu sajaukt. Tad viņš pāris sekundes velta tam, lai apskatītu kubiku un atkal sāk no jauna.

Es vēlējos (pat ļoti vēlējos) piesēsties un painteresēties par viņa likšanas tehniku un kā viņam izdodas pakustināt tos nolādētos kubiciņus tik ātri. Bet vispār izskatījās, ka viņš runā krieviski un es jau nezinu, cik svarīgi varbūt ir tādā brīdī nezaudēt koncentrēšanos.

Katrā ziņā es palaidu garām iespēju uzlabot savas rubika kuba inteliģences spējas.

Kad es kāpu jau ārā, tad viņa kubiks izjuka pa gabaliem. Laikam pat kubam ir savas spēka robežas.

Ir tik dīvaini viļņojošs garastāvoklis. Jo lielāka ir augšupeja, jo smagāka ir lejupkrišana. Un es spēju to izskaidrot tikai ar mērķa trūkumu.

Tik bieži ir prieki ne par ko un bieži ir dziļākā depresija ne par ko. Neizprotami.

Vakar ( nu jau aizvakar) bija tik grūti piespiest sevi atrauties no rasēšanas un doties uz PND un Inokentiju Mārplu. Sajutos tik nūģīgi, bet mani beidzot kaut kas bija ieinteresējis- tā bija laba sajūta.

Tagad es gribu metālu.