If I lay here, If I just lay here, Would you lie with me and just forget the world?

Tas mazais ir mēness. es gribu mežu naktī visu laiku.

Virsraksts ir nesaistīts ar visu pārējo blogu, bet tā man ir vienmēr, bet šoreiz tas tiek īpaši uzsvērts.

Šodien atgriežoties vakarā (vēl aizvien šokējos, ka ap deviņiem vēl ir tik gaišs) no savām apgaitām atdūros pret izvēli, kuras bailes pārvarēt, lai šķērsotu brīvības ielu. Bailes no tumšiem tuneļiem vai bailes no mašīnām(man ir bail praktiski no visa). Izvēlējos pārvarēt tuneļu bailes, jo satiksme bija pārāk intensīva. Tā es nokāpu pa kāpnēm lejā tunelī. Tunelis bija tukšs tikai man pretī nāca kāds interesants cilvēks (nu tādi kā man patīk, tikai mēģināju uz viņu neskatīties, jo mani mulsina saskatīties ar svešiniekiem) un es iedomājos, ka žēl, ka es viņu nepazīstu, jo vēlējos kliedēt savu vientulību ar kādu jauku sasmaidīšanos. Un nākamajā mirklī šis cilvēks pateica čau un pamāja. Ar pārsteigumu atklāju, ka es viņu tiešām zinu, lai gan ļoti vāji. Nebijām īsti runājuši un tikušies arī tikai pāris reizes, tāpēc man bija prieks, ka viņš mani atminējās, lai gan neesmu tā ievērojamākā būtne. Un steigā, pirms biju jau paspējusi paiet viņam garām, pamāju un ar smaidu uz lūpām pateicu to pašu ikdienišķo čau. Esmu pārliecināta, ka šis cilvēks 30 sec laikā aizmirsa, ka mani redzējis, bet man tas deva enerģiju visam mājupceļam, jo reti iegūstu to, ko tajā mirklī sagribu.
Šī bija tāda mazas meitenītes sajūsma. Un ceru, ka tas cilvēks nekad mūžā neizlasīs šo blogu, jo tas jau ir maniakāli.

Bet mājās ejot, es klausījos latviešus- Huskvarn un Sia Radikal. Viņi ir tik spēcīgi. Nav tā, ka latviešiem nav labas mūzikas. IR. Un es tik ļoti sagribēju koncertu. Tādu lielu, skaļu, tādu, kur visi ārdās. Gribas uz Brutal Assault braukt arī šogad, bet viss nav tik vienkārši. Manas alkas pastiprināt palīdzēja arī youtubes klipi, kur matainie ārdās un jokojās, un dejo ,un smejas, un dauzās. Uzjunda vēlmes. Tagad pirmais- jāsagaida Skyforger jaunā albuma prezentācija. Atgādinājums, ka jānopērk biļete.

Un man šķiet, ka mana bloga doma neizdosies. Jo es viņu domāju rakstīt, lai vēlāk varētu palasīt un atcerēties, bet nu jau šeit ir tik daudz garu un bezjēdzīgu ierakstu, ka es viņus noteikti nesaņemšos kādreiz izlasīt, bet tāpēc es nepārtraukšu rakstīt. Un vēl viena lieta- man riebjas lasīt to, ko es esmu sarakstījusi.
Nesaprotu, kāpēc man ir tik ļoti slikta atmiņa par visu, kas noticis. Es tikai ar lielu piepūli spēju atcerēties, ko es darīju pirmdien un arī tikai tad, ja paskatos plānotājā, kas bija paredzēts. Tāpēc žēl, ka līdz vecmāmiņas gadiem, es jau būšu visu aizmirsusi un nespēšu pastāstīt, ko es darīju tīņu gados. (Bet varbūt man vienkārši ir garlaicīga dzīve)

beidzot skaņas ir apaļas.

Un ir pavasaris. Noteikti, ka tas tiek dzirdēts no visiem cilvēkiem, bet kas es tāds esmu, lai es arī to nepieminētu. Esmu izbaudījusi aplūdušus ezerus un kanālus un cilvēkus, kuri sēž uz soliņiem, zem kuriem plūst ūdens, bet ielas ir sausas un varu atvadīties no smagajiem ziemas zābakiem.
Baložu pilni pagalmi-
Tas ir pavasaris, kurā tevis nav
Tas ir pavasaris, kurā tu nevienam neesi vajadzīgs,
Tas ir pavasaris, labāk, lai viņa nebūtu
Laikam tomēr nepiekrītu, bet ir brīži, kad man kaitina pavasaris. Šobrīd esmu sajūsmā.
Esmu gan nedaudz apmulsusi par drēbju izvēli. Jo ir auksts un karsts reizē. Puse cilvēku ir ziemas jakās, bet puse džemperīšos.

Un neesmu rakstījusi kopš svētdienas. Laikam neesmu bijusi mājās. Ja būtu bijusi mājās, tad būtu rakstījusi.

pirmdienā tika izmantota iespēja izgulēties līdz dejošanas sākumam. Tas vienmēr ir patīkami un laikam arī pēdējā deju reize, jo nu ir pavasaris un es spēju pati iziet un skriet, nevis doties uz kādu zāli, kas tikai nomāc, ja spīd saulīte.
Un atklāju priekš sevis jaunu vietu "Citas debesis" laikam, kur bija "Šizīga" atmosfēra kā Māris teica un tualete ar diezgan nejēdzīgām domām uz sienām.
Un todien arī redzēju plosāmies ugunsgrēku. Šis skats mani paralizēja. Es to uztveru ļoti sāpīgi, lai gan nebija liels, bet par ugunsdzēsēju izsaukšanu kāds jau bija parūpējies. Viņi pietiekami ilgi cīnījās ar uguni.
Man tik ļoti patīk mežs naktī. Tās nelielās bailes, kas klūp virsū vienkārši tāpat. Fantāzijas, kas rodas iztēlē skatoties uz visām pusēm, jo tas celms taču kustējās. Viņš tiešām kustējās.
Cīnījāmies ar elektrības, ūdens un siltuma trūkumu. Man patīk pārvarēt grūtības. Salauzām nazi, bet iekurinājām krāsni, kas dūmoja, tāpēc viss iegūtais siltums tika izvadīts ārā kopā ar dūmiem. Bet aplūdušais ezers, ar kokiem pa vidu un mēnesi virs tiem, radīja sajūtu kā sapnī vai kādā citā pasaulē.
No rīta pieceļoties, ārā bija siltāks, kā būdiņā.

Ar katru dienu cilvēkus iepazīstu aizvien vairāk, bet tie turpina man palikt mīkla.

Man patīk, ka es tomēr spēju saņemties darīt tās lietas, kas man ir jādara. Es tiešām aizgāju uz zīmēšanu. Bet tomēr ir mazliet ne īpaši patīkami, ja cilvēks tik daudz runā un visu laiku apgrūtina mani ar kādām savas dzīves detaļām. Lai gan biju priecīga, ka ar mani kāds parunā. Man patīk izlikties, ka man tas nepatīk.

Otrdienā atcerējos pāris svarīgas lietas, par kurām galīgi biju aizmirsusi, ka otrdienās ir danči un ka bija paredzēta maziņa ballīte. Kad saņēmu pāris neizprotamu sms, tad atausa atmiņā aizmirstās lietas un bija patīkami.
Danči gan izpalika teātra dēļ.



Ka tavu tēti saucās izrāde. Garlaikojos tās laikā. Par visām jau sen apspēlētajām problēmām. Man nešķita saistoši. Nu man nekad nav tā, ka man nepatīk, bet šī bija vistuvāk tam.

Un atkal gandrīz negulēju. Tas tiešām palīdz. Nākamais rīts tad uzaust saulaināks. Gulēju 3 h. Es regulāri pārāk daudz guļu, tāpēc pēc negulētām naktīm jūtos vislabāk.
Tikai mani uztrauc runāšana angļu valodā. Man jau ir problēmas ar vienkārši komunicēšanu ar jauniem cilvēkiem, kur nu vēl angļu valodā. Tiec sev pāri, Zane.

Un šī rīta pastaiga pa Ojāra Vācieša staigātajām ielām literatūras projekta ietvaros bija fantastiska. Arkādijas parks. mmm... un es mazliet ilgojos pēc braukšanas ar riteni, lai gan esmu pilnīga lūzere tajā nodarbē. Un tāpēc man patīk pavasaris, jo var ēst parkā uz soliņa, neko nesasaldējot ^^

Ir nācies daudz pārdomāt, bet pie nekādiem secinājumiem nekas nenoved. Nevajag tik daudz domāt. trīs gadi patiesībā nav tik daudz.
Bet tagad man vajag visu un ātri, tāpēc viss tiek sabojāts. Kāpēc nekad nevar zināt īsto laiku, vietu, veidu. Tāpēc, ka cilvēkiem ir jāmācās. Bet ir lietas, ko nevar iemācīties. Ir talants.

Un tagad es došos pavasara istabas sakopšanas talkā līdz brīdim, kad būs jadodas kāpt. Man prieks, ka izbrīvēju laiku kāpšanai arī brīvlaikā. patīkami!

nākotnes plāns saistībā ar dobermaņiem.

Zane teica, ka es nemaz tik daudz nerakstu un ka man vajag plašāk izvērst visu, tad nu tāpēc man iepriekšējais blogs ir milzīgs un tāpēc tagad man taps vēlviens. Ha ha ha.

Šis būs veltīts Dobermaņiem. Maniem sapņu suņiem. Es par viņiem mazliet sameklēju informāciju un man tik ļoti patīk viņu apraksts.
Iespējams, ka šis jums varētu nebūt tā ļoti saistoši, bet es to rakstu sev šoreiz. Pašai gribas mazliet papētīt un izvilkt to, kas man šķiet vissvarīgākais.
Tātad:
Vēsture-
Šķirnes pamatlicējs un izveidotājs bija Frīdrihs Luiss Dobermans (1823-1894)
Pirmā suņu šķirņu izstāde Vācijā tika atklāta 1863. gada 14. jūlijā Hamburgā, un tajā laikā visas šķirnes tika dalītas 2 grupās; 1) medību suņi; 2) izmantojamie un izrādāmie ('parādes') suņi. Uz šāda fona nav grūti saprast Dobermana vēlmi – izveidot ļoti spēcīgu un uzticamu suni, kurš tikpat maz baidītos no nūjas sitieniem, kā no šāvieniem. Izejot no Dobermana nedaudzajām liecībām, kā arī no citiem avotiem, var neapšaubāmi apgalvot, ka dobermans kļuva par pirmo suņu šķirni, kuru izveidoja un attīstīja personīgās apsardzes nolūkiem.

Raksturs-
Agrīnie pieraksti liecina, ka šķirnes sākumā dobermans bijis uzmanīgs, bezbailīgs, gudrs, straujš un viegli apmācāms suns, kas izmantots kā policijas un sargsuns. Mūsdienās dobermanu audzētājiem ir izdevies izveidot daudz maigāka, stabilāka rakstura dzīvnieku nekā sākotnējie šķirnes pārstāvji. Dobermans var būt kā lielisks sporta sacīkšu suns, izstāžu ringu zvaigzne vai vienkārši mājas mīlulis. Jebkādas bailīguma vai agresijas pazīmes tiek mērķtiecīgi izskaustas no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans ir mājas/dzīvokļa suns. Dzīve suņu būdā kaut kur mājas aizmugurējā pagalmā bez konstantas mājinieku uzmanības un kontakta var radīt nopietnas problēmas dobermanim, kas var novest pie nevēlama bailīguma, nervozitātes vai agresijas. Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei. Tie parasti vēlas ar saimnieku dalīties visā – mājvietā, guļvietā un ēdienā; šo iemeslu dēļ dobermanus vēl dēvē par "lipekļu" suņiem!

Savā attieksmē pret bērniem dobermans neatšķiras no citām šķirnēm – mijiedarbība ar bērniem kucēna vecumā attīsta spēcīgu saikni starp suni un bērniem.
Dobermaniem raksturīga nesaudzīga attieksme pret savām rotaļlietām, tie tiecas iznīcināt tās visas, īpašu sajūsmu izrādot par tenisa bumbiņām, ar kurām gan jābūt uzmanīgam, lai suns neaizrijas ar bumbas atliekām.

Mūsdienu dobermanis ir pazīstams ar strauju, bet līdzsvarotu raksturu, kas ļauj tam momentāni reaģēt bīstamā situācijā. 20 gadus atpakaļ nereti bija sastopami psihiski nelīdzsvaroti suņi, taču šobrīd veiksmīgas selekcijas rezultātā šī negatīvā īpašība ir sastopama arvien retāk un jācer, ka īsā laika izgaisīs mīts par dobermani kā traku suni no kura jābaidās.

krāsas-
*melna ar rūsas krāsas lāsumiem
*brūna ar lāsumiem
*pelēkzila ar lāsumiem
*dzeltenbrūna
*mēdz būt arī balti, bet tie tiek uzskatīti par daļējiem vai nepilnīgiem albīniem. Šiem suņiem ir zilas acis un apspalvojums krēmkrāsā ar viegli brūniem lāsumiem. Diemžēl, šie suņi cieš no fotofobijas, kas nozīmē, ka dzīvnieki nepanes gaismu. Tāpat baltiem dobermaniem esot novērotas problēmas ar raksturu. Baltā krāsa tiek uzskatīta par diskvalificējošu ciltsdarbā.

Veselība-
Dobermana "vājā" vieta ir sirds, līdz ar to ir prātīgi jāaprēķina fizisko nodarbību slodze, it īpaši resniem un veciem suņiem. Kopumā, saskaroties ar slimībām, dobermani mēdz izrādīt apbrīnojumu pacietību, tā kā saimnieks bieži vien pamana, ka sunim kas kaiš tikai tad, kad dzīvnieks jūtas pavisam slikti. Dobermani nesūdzoties pacieš sāpīgas ķirurģiskas operācijas un nelaimes gadījumus.

Dobermanis, veselīgs savas šķirnes pārstāvis, atstāj iespaidu ar savu izskatu izcila elegance kustībās un fiziskajos dotumos. Tam ir spēcīga kaulu uzbūve, suns ir muskuļots, samērīgs, skaistām ķermeņa līnijām un mandeļveida acīm.


Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei.
Mani šis teksts iedvesmo ļoti.

Nu ir problēma tā, ka viņiem ir jāvelta ļoti liela uzmanība citādi es pati to varētu nožēlot. Bet man patīk, ka rakstīts, ka viņš ļoti pieķeras un viņam nepieciešama sabiedrība. Es gribētu nākotnē tādu mājiņu ar nelielu dārziņu blakus, bet Dobermanis dzīvotu mājā. Tur arī teikts, ka viņš nedrīkst dzīvot ārā.
Nu un Dobermani būtu viegli kopt, jo nav gara spalva un viņš vienmēr izskatītos labi :D
Es varētu doties ar viņu skriet.

Bet šie visi, protams, ir tikai sapņi. Es vienkārši iztēlojos, kā būtu, ja būtu, jo vienkārši patiesībā diezgan pārliecinoši varu teikt, ka man nākotnē Dobermaņa nebūs. Es gan spēju iedomāties tādu ģimenes idilli kādā mājiņā ar Dobermani kopā. Man šķiet, ka Dobermaņi tādi ļoti sirsnīgi.

Atceros pirmo reizi, kad man bija pirmā saskarsme ar Dobermani. Tas bija pie Daugavas Ikšķilē. Viņš tik ļoti uzmanīja mazo bērnu (viņa saimnieku), kas gāja peldēties. Viņš nekam citam nepievērsa uzmanību. Viņš bija pilnībā koncentrējies uz viņu. Es gribu, lai kāds Dobermanis tā pievēršas man :D

Skatoties uz viņu, es izjūtu tādas pašas emocijas, kā skatoties uz kādu mākslas darbu, tikai tas ir vēl spēcīgāk, jo Dobermanis ir arī īsts, dzīvs un elpojošs.






Nu to nevar noliegt, ka viņi ir skaisti.










Un tagad kāds vēl pasakiet, ka viņš ir draudīgs. Tik šausmīgi mīlīgi ^^





Un šeit īsts siržu lauzējs. Šeit pat viņam nav spicas ausis, tāpēc viņš vispār ļoti mīlīgs. Iespējams, ka es gribētu ar nenogrieztām ausīm un asti, tad būtu tā jaukāk.






Es zinu, ka es neizklausos īsti normāla.
Es zināju, ka pēc suņu izstādes man atkal uznāks šāda jūsmošana.
Bet tas suns simbolizē visu manu ideālo pasauli. Netiesājiet mani pārāk smagi.

ja no manis gribētu vēl vairāk ko uzzināt, tad man būtu jāsāk atstāstīt savs bankas kartes pinkods.

Šodien es esmu ļoti lepna par sevi, ka pēc tam, kad biju beigusi savu darba dienu tomēr aizbraucu arī iepotēties pret ērču encefalītu.  (pasit sev pa plecu)  Dejot es neaizgāju, lai gan tas droši vien būtu patīkamāk, bet tam man būtu bijis vajadzīgs daudz spēka. Bet tā visa potēšanas padarīšana bija diezgan ātra. Neticami. Mazliet nepatīk tas, ka par vienu poti jāizmet tāda nauda. It kā saprotu, ka nepieciešams, bet man nekad nav bijusi ērce tāpēc es kaut kā nespēju novērtēt šos draudus.
Jau vakar, uzzinot, ka braukšu potēties, es biju sajūsmā par ideju, ka man durs kaut ko rokā. Kopš es biju to ilgo periodu slimnīcā, man ir iepaticies, ka man ņem visāda veida analīzes. To es sapratu mēnesi pēc slimnīcas, kad bija jāiet nodot asinsanalīzes. Tas bija forši. Nu tā ir kaut kāda sava veida anomālija, bet nav tik slikti kā izklausās. Nu ir taču cilvēki, kuriem teiksim patīk benzīna smarža vai kas tāds. Man ir citas īpatnības.
Man nepatīk, ka savas iedzimtās slimības dēļ, es nedrīkstu nodot asinis, jo es to ļoti labprāt darītu. Tai būtu jābūt labai sajūtai.
Varu reklamēt infektoloģijas centru. Es lasīju, ka tur ir vislētāk, tāpēc gāju uz turieni. Droši vien, ka tā arī ir, jo iepriekšējās reizes maksāju 26 Ls par poti, bet te bija 21,50 Ls. Un te bija apbrīnojami jaukas māsiņas. viņas ir mana topa augšgalā. Ir pāris aptiekāres un pārdevējas, kuras ir manā melnajā sarakstā, jo vispār nesveicinās un ir ļoti nīgras.



Pēc infektoloģijas centra apmeklējuma sanāca izmest nelielu gabaliņu caur biķernieku mežu. Tās ir tik labas sajūtas. Es nespēju saprast, kā var nejust neko, kad tu atrodies mežā. Tā sajūta, kad tu ieej mežā tā, ka nevar redzēt nekādas gaismiņas, nekādas mājas ne uz vienu pusi, ir tikai mežs visapkārt, ir tik spēcīga. Tiešām jūti spēku no visām pusēm. It īpaši šis laiks, kad ir tāds drūms un vējš nedaudz šalc koku galotnēs, to nevar salīdzināt ne ar ko citu. Esmu apburta.
Šodien vajadzēs iet paskriet, varbūt tikšu līdz mežam un izbaudīšu to vēlreiz.


Un man šodien ir arī jaunas emocijas par savu divdienu darbu suņu izstādē. Lai gan gulēju maz, es piecēlos vēl pirms modinātāja. (Sasodīts, kāpēc pirms skolas šitais nesanāk) Un piecēlos arī ap 5 no rīta. Gulēju, izbaudīju to, ka vēl nav jāceļas un klausījos lietū un tikai nedaudz iedomājos par to, ka nebūs patīkami doties ārā slapjumā. Sēdot pieturā, man garām brauca mašīna un tiešām iešļakstīja peļķes saturu man sejā, bet tas mani tikai uzjautrināja. ap 8 biju skonto hallē. (tobiš 7 pēc vecā laika) Mums bija brokastis un brokastīs bija cepts lasis. Nesaprotu, kā kaut ko tik garšīgu ir iespējams pagatavot. Un tikai šodien sapratu, ka vienam cilvēkam maksā tikai un vienīgi par to, ka viņa mums taisa ēst. Šis darbs man sāk patikt aizvien vairāk un vairāk. Man šķiet, ka turpmāko nedēļu man vajadzētu neēst, lai nolīdzsvarotu apēsto pārtikas daudzumu. Bet galvenā daļa jau ir sunīši. Pēs šīm izstādēm es vienmēr sāku pievērst lielāku uzmanību suņiem.
Šodien man iepatikās vēl dažas šķirnes.


(Špics) Nezinu kopš kura brīža man sāka patikt maziņi sunīši, bet šis ir tik jaukiņš. Viņš ir kā pūkaina maziņa bumbiņa. Iespējams, ka es tādu negribētu. Kaut vai lielais darbs kopjot viņa spalvu, bet sabužināt viņu ir forši.



Un šādu suni gan es iespējams gribētu. (tas ir Veimārietis, bet parasti viņi bija pelēki. Bet man patika brūnie, bet varbūt, ka tā jau bija cita šķirne) Tā fotogrāfija protams humoram mazliet, bet nu var saprast, kāds viņš ir. Man patīk tāda īsa, gluda, spīdīga, brūna spalva. Viņš izskatās tāds draudzīgs.



Es mēģinu mācīties suņu šķirnes ,jo nu tomēr jau trešo reizi strādāju suņu izstādē. Nākamā būs tikai Novembrī vai Decembrī laikam. Bet Dobermaņi ir un paliek mani elki. Ā. vēl ir tādi pinčeri, kuri ir gandrīz tādi paši kā dobermaņi tikai mazāki. Un pundurpinčeri, kas ir vēl mazāki. Un man šķiet, ka es nespēju atšķirt Toiterjerus no Čivauvām. Nu Čivauvas ir mazākas, bet Toiterjeri arī ir mazi.

Un tajā izstādē piedalījās ļoti daudz Somu. Man jau sāka šķit, ka uz nākamo izstādi vajadzētu iemācīties pāris frāzes somiski.
Teksim:
-Mums vajag jūsu suni.
-Katalogu jāņem pie tā galda.
-Mums vajag suņa pasi un dalībnieka numuru.
-Man vajag nolasīt jūsu suņa čipu.
Nu vēl vajadzētu bišku pamācīties, lai saprastu, ko viņi mums apmēram saka. Citādi es nesaprotu neko, ko tie somi murmulē.
Visu dienu domāju par folk metālu un domāju par to, ka tie cilvēki droši vien nemaz nenojauš, ka viņu valstī ir tik labas grupas.
Un es saņēmu vairāk nekā es biju domājusi saņemt par šo darbu. Vienkārši es jau biju aizmirsusi, cik man maksāja. Tāpēc man tagad ir prieciņš, bet nu man jau ir lietas, kas man ir nepieciešamas un tāpat man nekas nepaliks pāri. Pirmā lieta- Skyforger Kurbada prezentācijas biļete.

Un Zanes blogs man atgādināja, ka es šeit neko nepateicu par O. Vācieša muzeju. Mani tas šokē. Kā es spēju to palaist garām. Bet tā ir- Es gribu pateikt visu, bet beigās nepasaku neko. Šobrīd es vairs nespēju atgriezties atpakaļ muzeja sajūtās, lai gan man viennozīmīgi patika ļoti.

Man gribētos šodien un rīt izdarīt ko lietderīgu, bet es jūtu, ka nesanāks. šeit palīdzētu O. Vācieša darāmo darbu grāmatiņas ideja. Jo ja vēlmes būtu noformulētas konkrēti un pierakstītas, tad iespējams, ka es spētu tās tomēr izpildīt. Bet tikai varbūt.

Un es šodien redzēju divus ļoti skaistus cilvēkus. Tas tā starp citu. Man tomēr ir vēl senie skaistuma kritēriji saglabājušies.

Un īstenībā es jūtos labi ^^ pavisam pavisam labi.
Vēl labāk es justos, ja man tomēr atrastos trīs dienas, kad brīvlaikā aizbraukt uz laukiem.

Suņi

Nu lai nu kā tur būtu, bet man patīk strādāt suņu izstādē. Pēc tam esi nosiekalots un aplaizīts, bet sunīši ir ļoti jauki. Viņus visus es varu apmīļot un sabužināt. Nu izņemot tos, kas ir kodīgi, bet tādu ir maz.
Un, protams, ir forši pārslēgties no angļu un krievu un uz latviešu valodu visu laiku. Bet bija forši, ka pienāk pie veterinārās pārbaudes galda sieviete no Somijas. Saka man somiski kaut ko ļoti nopietni un svarīgi. Es viņai angliski, ka lai pārbaudītu suņu pases, man vajag arī pašu suni. Kad 3šo reizi biju atkārtojusi: "We need your dog", viņa mēģināja runāt ar mani somiski, bet lēnāk un atdalot vārdus, tas, protams, ļoti palīdz. Beigās laikam izlaidu tāpat viņu. kušsss...
Esmu ļoti daudz kolu sadzērusies un vispār nogurusi.
Man patīk mazgāties.


Un es sajūsminos par Dobermaņiem. Katru reizi, kad man ir jālasa viņu čipi, es ļoti sajūsminos par to, ka es varu viņam pieskarties. Man ļoti patīk. Viņi atstāj tādu ļoti cēlu iespaidu.
Nu viņi nevar nepatikt.

Un vēl ir šitie mazie, man viņi arī sākuši iepatikties. Viņi ir tādi maziņi un trīcelīgi. Nu vismaz šis, kas bildē attēlots, man šķiet ļoti simpātisks. (Chihuahua) 

Un ir vēl šie suņi, kuri man šķiet ir ļoti baisi. Viņi ir šausmīgi kaulaini un spēju viņus iedomāties kādā šausmu filmā (sātaniskā) kur viņi tēlo kādus elles sargus. Nu iespējams es pārspīlēju, bet man šķiet, ka viņi pat ir kādā tādā filmā izmantoti, jo es nevarētu būt izvilkusi to no tīra gaisa. (ItalianGreyhound-Levrete) 




No rīta gan pieceļoties agrāk, nekā uz skolu, man bija besis, ka man ir jāceļas uz kaut kādu stulbu darbu, bet jau trolejbusā sēžot, es nespēju sagaidīt, kad varēšu tikt pie visiem sunīšiem. Nesaprotu, kāpēc no rīta viss rādās tik drūmos toņos. Vienmēr no rīta pieceļoties, tāda sajūta, ka pasaulē nekas labs nepastāv, ka turpmākajā dienā nekas labs nesekos, ka gribas vienīgi gulēt un sapņot, bet pieceļoties un sākot darboties, šīs domas aizslīd prom un viss liekas tik ļoti skaisti un superīgi. Gribētu tikt pāri rīta nelabumiem.

Droši vien, ka rīt arī būs kādas sajūsmas no izstādes.





Pēc izstādes sanāca iegriezties JPA telpās, kur bija foršas rokām taisītas lellītes. Apsolījos sev tādas uztaisīt. Man pat tika piešķirta grāmatiņa ar pamācībām un stāstiņiem.



Un tika izrakāts čemodāniņš ar visai interesantu tā saturu. Vajag sīkāk? nevajag sīkāk.

Turpinu lasīt kleptonu, turpinu mēģināt noķert labas suņu bildes, turpinu mēģināt iekļauties, turpinu mēģināt būt čakla, turpinu mēģināt samazināt pārtikas patēriņu, turpinu mēģināt saplānot savu laiku, turpinu samierināt citus cilvēkus, turpinu iepriecināt cilvēkus, turpinu sev iestāstīt visādas lietas, turpinu aizdomāties par visu ne tad kad vajag, turpinu negulēt, turpinu rītos gulēt.

Deja

Galvenais jums ir jāsaprot, ka pārsvarā emocijas te, ir atsauce ne uz ko. Tur nav dziļas domas. Kas man tajā brīdī ienāk prātā, tādas emocijas es rakstu, ja tās vispār ir emocijas.

Vakar man teica, ka es esot manīta un novērota. Ja man to pašu teiktu šodien, tad gan es baidītos, jo es 19.30 nedarīju tādas lietas, ar ko es lepotos. hi hi.

Un šodien brīvdiena. Mēģināšu lasīt daudz Kleptona autobiogrāfiju. Aizrauj. Mani tā fascinē vieta, kur viņam vienas nedēļas laikā nogriež matus un salauž ģitāru.
Par matiem: Es padevos, taču ļāvos niknumam, jo biju palicis bez sabiedrotajiem. Man tika nogriezts ezītis, un es jutos viens un visu nodots.
un par ģitāru: Atlikušo apciemojuma laiku centos kaut kā pārciest, taču situācija kļuva vēl ļaunāka. Vienudien īgni dirnēju gultā, kad ienāca pusbrālis un neuzmanīgi apsēdās tieši uz manas mīļās Washburn ģitāras, pārlaužot grifu. Bija skaidrs, ka tas nav labojams, un es jutos satriekts. Viņš bija ļoti mīļš zēns, absolūtā sajūsmā par mani, un, neapšaubāmi, tas bija negadījums, taču es nozevērējos, ka manis pēc Pata ar savu ģimeni var iet ellē. Savaldīšanos es nezaudēju, tikai noslēdzos. Man bija ne tikai atņemta identitāte, bet arī iznīcināts mans vērtīgākais īpašums. Es ierāvos sevī un nolēmu turpmāk nevienam neuzticēties.
Nu tas ir smagi, ja tevi tā apstrādā, bet tomēr smieklīgi viņa tāds naivums pret to visu.
Un vēlviena vieta, kur viņam patika kāda meitene: Mani pārņēma īsta apsēstība, un nez kādēļ biju ieņēmis galvā, ka labākais veids, kā piesaistīt viņas uzmanību, ir regulāri piedzerties līdz nemaņai. (...) Biju iemācījies apstāties, pirms zaudēju samaņu, taču nemitīgi iedzīvojos sliktā dūšā un vemšanā. Lieki piebilst, ka tāda aplidošanas taktika izrādījās bezcerīga.
Superīgas prāta spējas vienkārši.
Tik smieklīgi lasīt par viņa dzīvi.
Ceru, ka šīsdienas neaiziešana uz Relicseed netiks nožēlota. Nu nevar katru nedēļu kaut kur blandīties. Nu nevar. Neesmu ballīšu maniaks. Esmu melanholiķis.

Un man patīk zīmēšanā. Tur visi cilvēki ir tādi īpaši. Nu tur nevar par nevienu pateikt, ka viņš ir parasts. Viņi visi ir jauki. Un šodien bija smieklīgi, ka pasniedzējs man pienāk klāt un saka: turpini darīt to, ko tu dari. tagad izskatās labāk. It kā es zinātu, ko es daru. Un man sanāk vienveidīgi tie darbi. Man nav ekspresijas zīmējumos (atkal es gribētu svešvārdu vārdnīcu). Tai pusei, kura ir tuvāk, vajadzētu būt spilgtākai un kontrastainākai, bet tālākajai- blāvākai. Nu nesanāk.

Un vispār ir grūti iedomāties, ka es zīmēju 4 gadu pēc kārtas, bet vienalga neesmu iemācījusies visas tās lietas un nav tā, ka es redzu lielu progresu. Daži darbi, ko es tagad uzzīmēju noteikti ir sliktāki par dažiem darbiem no pagājušajiem gadiem. Lai gan nav tā, ka man galīgi nav progresa.






Lūk mana pirmā galva, ko zīmēju. Atceros, ka man bija liels stress, ka nu es esmu tik liela, ka pasniedzējs uzskata, ka esmu gatava zīmēt galvas. Bet man tīri labi viņa patīk. Dažas galvas, ko tagad zīmēju, noteikti ir sliktākas par šo.






Un tad vēl man patīk šī galva. (Laokons)









Un tad vēl šie darbiņi ir tīri jauki:








šī ir klusā daba ar alu, ko skolotājs uzlika speciāli man.







Un šo pasniedzējs rādīja visiem un teica, ka šādi ir jāzīmē (saulīte)











Un šis ir Dante. Tas pats, kas sarakstījis Dievišķo komēdiju. Man patika viņu zīmēt, lai gan viņš tāds izplūdis. Tagad viņam uz galvas ir lakats un pie galvas pieliktas spalvas un viņš tēlo inidāni.




Nu būtībā ir daudz akadēmisku zīmējumu, bet man vienalga šķiet, ka tie nav tā vērti, kas no iztēles un iedvesmas ņemti zīmējumi. Šitos zīmē simtiem cilvēku katru dienu un viņi ne ar ko īpaši neatšķiras. Bet vajag.



Un nobeigumā- Es vēlaizvien nesaprotu cilvēkus. Pēdējā laikā es nespēju cilvēku izskatu savienot ar viņu iekšām. Es skatos uz viņiem, uz viņu acīm, uz viņu muti, bet es nespēju izjust, ka viņā iekšā ir tas cilvēcīgais. Es nespēju saprast, ko viņi domā. Es gribu to zināt. Viņi to nesaka un tāpēc es neizprotu arī viņu ārieni, jo es neizprotu viņu iekšieni. Neiet kopā. Grūti komunicēt.
Lai gan es neizprotu arī sevi, lai gan es zinu, ko es domāju. Varbūt tur nav tā problēma. Jo skatoties uz sevi spogulī, es nespēju saprast- tā tiešām esmu es? es esmu tur iekšā?

Atpūta

Katru gadu es atceros vienu iemeslu, kāpēc pirmā ģimnāzija tomēr ir forša. Katru gadu pirms lieldienu brīvdienām ir plus viena diena brīva, jo skolā notiek olimpiāde. Tas bija šodien. Tāpēc es paspēju izgulēties un neko neizdarīt. Nu lielos vilcienos. Es gulēju līdz 12 un redzēju mežonīgi daudz sapņus. Vienu sapni pat divas reizes. Es atklāju sprāgstvielu kontrabandu (saulīte)
Vienīgais, ka tagad man ir ļoti grūti sevi pārliecināt, ka rīt IR jāiet uz skolu.

Biju uz kino "Rīga". Tagad tur Kazahstānas filmu nedēļa. Bija forša filmiņa par mazu bērnu mīlestību. Man patīk doties uz kino "Rīga", jo tur ir smuki un tur var redzēt tās filmas, kuras nav parastās filmas un tad es jūtos inteliģenti turp dodoties.

Un mana māsa ir apslimusi, kas liek viņai justies vēl briesmīgāk, kas ir šausmīgi skumīgi. Uz viņu ir sāpīgi paskatīties. Šodien biju uz aptieku pirkt visādas zālītes. Tur bija tāda apaļīga vecenīte un es sāku justies slikti, ka es tik daudz zāles prasu un viņai tik daudz ir jāstaigā, jo tiešām izskatījās, ka viņai tas sagādā lielas pūles.

Un šodien trolejbusā iesāku lasīt Kleptona autobiogrāfiju. Jau pirmās divas lappuses man sagādāja lielu sajūsmu. ļoti patīk veids, kā viņa sarakstīta. Esmu ierauta. Un saņēmos un sāku skatīties "Inglourious Basterds".

ko tik cilvēki neizdomā, lai viņiem būtu interesanti.

Es gribētu izdzēst pāris lietas no savas atmiņas. Jo vairāk vēlos tās aizmirst, jo vairāk viņas mani moka. Tie mazie Fail brīži.

Es neļaušu sev citus cilvēkus mest miskastē. Es apsolos. Nedrīkst cilvēkus turēt sev tikai līdz brīdim, kad tie tev ir vajadzīgi.
Īstenībā es nespēju nemaz tā izdarīt. Es ļoti pieķeros visam. Nespēju neko palaist vaļā. Mētelis jauns jāpērk, es pērku tādu pašu, kāds bija. Tāpat ar cilvēkiem. Šobrīd meklēju cinisku kretīnu ,kurš reizēm spēj būt apbrīnojami jauks.  

Tagad sen nav rakstīts tāpēc jūs visticamāk tā arī neuzzināsiet, kas ar mani noticis šais visās dienās, jo man negribas visu rakstīt. Jūs noteikti to nepārdzīvosiet.

Senie latvieši bija viena lustīga tauta. Viņi mācēja izklaidēties. Turam senču tradīcijas- dzeram, dejojam un dziedam. Tas nekas, ka es nemāku, es tomēr cenšos un turpināšu censties. ( sākot dejot- tu neko nejēdz, uz danča vidu tu sāc saprast pusi, uz beigām tu jau sāc saprast visu, bet tieši tad sākas cits dancis. Skumīgi) Bet slodze ne pa jokam.

Un man šodien ir prieciņi. Es tiku pie masāžas ^^ Tādas īstās. 2h ilga. Un tāpēc man nepatīk masāžas kaut kādās ballītēs, jo tā ir vienkārši brutāla muguras mīcīšana, šitas bija pilnīgi citādāk. Visvairāk prieks par pēdu masāžu. Nebiju neko tādu izbaudījusi. Turklāt pie manis izvēlētas mūzikas. Paldies ciniskajam kretīnam par Mogwai ieteikšanu ^^

Un uz Api tiešām ir liels gabals, ko braukt (stopēt vēl ilgāk). ļoti gribētos. Ja būtu vasara, tad vēl varētu kaut zem egles gulēt, bet tagad būtu auksts. Vēlos vasaru. Vēlos zīmēt, vēlos stopēt, vēlos piknikus, vēlos staigāt pa jumtiem, vēlos bezrūpību, vēlos ZAĻŠ.

Un drīz būs Skyforger "Kurbads" prezentācija. Un vēl Manegarm piedevām. Tos es arī ļoti labprāt redzētu. Jauku grupu pievienojuši.

Sporta stundas tiek apmeklētas pilnā sparā. Un sāku saprast nelielu daļu no basketbola. Man šķiet šitik daudz es visus 6 gadus neesmu apmeklējusi sportu.

Un man parādījusies ļoti liela interese par kāpšanu. Tomēr šie nelielie pārtraukumi ir lietderīgi reizēm. Ja būtu gājusi visu šo gadu, diez vai to izbaudītu tā, kā to daru tagad.

Bez filozofiskām pārdomām. Pliks un tukšs stāstījums, kas atkal man ir šausmīgi svarīgi.

Mellenes

Bilde no 5dienas. Laikam nemaz nepateicu, kur es biju 5dien. Es biju žetonvakarā (ne savā). Kas man lika aizdomāties par visiem oficiālajiem pasākumiem un par visa pārējā jēgu. 

Un tomēr man šķiet, ka ir labāk, ka esi viens no miljona nevis kaut kas īpašs un vienīgais. Vienīgi tā ir iespējams iemācīties par sevi cīnīties. (Man šķeit, ka viena no svarīgākajām īpašībām)

Ir pavasaris un mans kaķis jūdzas nost. Viņš jau pirms tam nebija īsti normāls, tad šobrīd es tiešām sāku raizēties.

Drag me to hell!

Piespiedu sevi rakstīt. Nu es gribu to atcerēties.
Nu kārtējās foršās brīvdienas, bet vajag arī atpūsties. Man sestdien bija ļoti auksti no negulēšanas.
Starp citu, pa dienu atslēdzoties uz 30 min, pēc tam ir ļoti slikta sajūta.
Un folkklubs Ala sāk iekarot manas simpātijas aizvien vairāk. Tāda jestra mūzika. Dzīvie muzikanti un nedaudz arī izgāzāmies dejojot, bet tas arī bija forši. Nedaudz arī R'n'R tika apmeklēta, bet nu nee. Bija dīvaini. Un man patīk mājupceļš kājām. Nākamreiz, kad redzēsim iepirkumu ratiņus pie Dominas naktī, mēs viņus paņemsim arī mājās, ne tikai braukāsimies ^^

Es jūtu, kā zaļā krāsa cīnās par savu eksistenci. Es zinu, ka pavisam drīz viņai tas izdosies. ļoti liela ilgošanās pēc kedām.

Un 6dienas sajūsma par manu klasesbiedriņu, kuram izdevās 3 vieta angļu valodas runu konkursā. Tas nozīmē, ka viņš tiek uz valsti. Priecājos, kā par sevi. Un vēl 6dienas atklājums ir skapis ar balzama pudelēm Vecrīgā. Pateicīga fotografēšanās vieta.

Šodien paredzēts kaut ko izmācīties un palasīt, un paskatīties, bet es jau tagad nevaru saņemties neko izdarīt.
Un šodienas sapņi par Hitleru galīgi nebija forši.
Un es gribu saldējumu un es gribu, lai kāds man uzdāvina rozi, kas iesaldēta ledū. Tas tā... romantikai.

stresiņš

Sākam ar Jogu. beidzot. Es vēlaizvien nespēju tam noticēt, ka es spēju tik agri pamosties. Varbūt pēc mēneša būs vērojams progress, bet stipri šaubos, ka šī piecelšanās laicīgi, vilksies ilgi.

Tātad nākamā ieraksta reize būs kkad 7dien laikam. Tagad sākas saspringts grafiks.

Gribās mazliet pameditēt. Nu mazliet apgulties teiksim embrija pozā, kurā jūtos vislabāk pie kādas ambientas mūzikas un nedomāt. Bet es noteikti aizmigtu. Bet gulēt reizēm nepalīdz. Un tie sapņi. ļoti mokoši reizēm.

Diena ļoti smaga. Tāda diena, kad runāt ir grūti.
Bet pēc stundām atdzīvojos un spēju jau savākties, lai palīdzētu sakārtot kafejnīcu mākslinieku vakaram, kas izvērtās pārsteidzoši jauks un ar tik patīkamu noskaņu. Smiekli, smaidi un prieks. ^^ Improvizāciju gan izlaidu, jo jau kavēju. Bija tik grūti aiziet prom. Tēja un cepumiņi.

Rock'n'Riga gan bija īsu brītiņu. Tālāk es beidzot iepazinos ar folkloras bāru vai kas tas ir "Ala". Tagad es vismaz zināšu, kur 6dien jāiet. Vispār jauka vieta ar patīkamu mūziku un labu noskaņu. Un tie sen nesatiktie cilvēki.

Tagad tikai ir jāpievar visi darbi un tad jau varēšu doties pie miera, bet šaubos, ka tas būs tik ātri.

Un vēl šodien es uzņēmu jaunu informāciju par mūziku. Man patīk angļu sarunvalodas prezentācijas. Jo, tā kā var stāstīt par pilnīgi jebko, kas ienāk prātā, tad tēmas izvēle vien pastāsta daudz par visiem klasesbiedriem. Un ja tēma ir saistoša, tad ir pat interesanti klausīties. Šādi darbi varētu būt biežāk un ne tikai angļu valodā. Bet šodien uzzināju, ka elektroniskai mūzikai ir kādi 230 apakšžanri. Vienalga nesaprotu, kā viņus visus var atšķirt. Bet ambientā mūzika man tīri labi iet pie sirds. Bet pārējais bija jaunatklājums.

Tagad jāķeras pie literatūras dzejoļu analizēšanas un krievu valodas stāstījuma par triumfaļnaja arka.
Tas būtu vieglāk, ja es netrīcētu, bet tomēr ir novērota neliela trīcēšana. Nu raustīšanās. Nē, tas nav slimi.

saspringts grafiks.

No, I don't wanna wait forever!
Snow patrol- Jauka grupa. Reizēm es nesaprotu, kāpēc es klausos smagu mūziku. Bet kad es izdzirdu pirmās taktis no kādas tiešām spēcīgas metāla dziesmas- viss top skaidrs. Bet arī lēnās, mierīgās mīlas dziesmas ir jaukas.


Un šodien stāsts par klinškāpšanu.
Atkal ar Agņa palīdzību tika pārvarēts mežonīgais slinkums un aizgāju uz kāpšanu. Es jūtos laimīga, ka es to izdarīju. Tas prasa lielu piepūli saņemties, bet sportošana izdala endorfīnu, kas rada laimes sajūtu. Endrofīns izdalās- ēdot, nodarbojoties ar sportu un nodarbojoties ar seksu. ^^
Man teica, ka es izskatos pēc mērkaķīša uz sienām. Tas kaut kā šķita ļoti mīlīgi.
Un šodien bija visādi cilvēku pārsteigumi kāpšanā (nebiju viņus tur gaidījusi). Sajutos forša. Tas nekas, ka būtībā šogad gandrīz nekāpju un esmu tizla, bet tas neliedz man justies forši.
Bet tik ļoti gribās braukt uz kalniem. Tik ļoti ļoti. mmm... Slovākija. Gribās uz Norvēģiju. Bet kalni un mežs ir skaistākais, kas pastāv. Last.fm domubiedru grupā "forests" visi, kas tur ir, klausās folk, black, death metal. Laikam tāda sabiedrība visvairāk spēj novērtēt šo skaistumu.


Un problēma ir tā, ka tiek pārāk daudz domāts. Un pārāk daudz runāts. Es vienreiz varētu paklusēt. Reizēm ir labāk nepateikt, nekā pateikt par daudz. Man jau pašai kaitina dzirdēt savu balsi visu laiku, viiiisu laiku.

Un es nepiecēlos uz Jogu. Rīt vēlviens mēģinājums.

problēmas ar atmiņu!

Ziniet, kas pie manis ir mājās? Čalis ar masāžas dēli. Tik ģeniāli. Stulbi, ka masējamais objekts ir mana māsa, bet vienalga ģeniāli. Es uzprasījos vēl kādreiz par masēšanas objektu ^^

un tā kā man noteikti ir jāpimin kūka šai dienai. Tad KŪKA!

Es jūtos izbārstīta. Es tik daudz runāju, ka nekas nepaliek priekš manis pašas. Reizēm būtu labāk paklusēt, bet ir grūti arī sevi apklusināt. Gribās pateikt, kā es jūtos. Pateikt visu, lai cilvēki beidzot ieklausās. Man nepatīk sajūta, ka kāds mani nesaprot. Lai gan man nevienam nekas nav jāpierāda.

Un šodien pieminēšanas vērta ir Joga. Esmu pilnīgi nestaipīga, bet tāpēc jau ir jātrenējas. Šodien daudz čīkstēšanas un vaidēšanas, un raustīšanās. Jācenšas rīt piecelties. Katrā ziņā, vislabākais ar ko sākt dienu, ir joga.

Un man istabā ir divi literatūras konsultanti.

sapņi

Es lasīju, ka vienmēr esot kāds, kurš pirms gulētiešanas par tevi domā.
Stirpi šaubos. Tāpēc šovakar es centīšos padomāt par visiem. Tas nekas, ka viņi to nejutīs. Es jutīšos labāk, ka esmu par visiem padomājusi (lūk, kur egoisms)

Tas noteikti ir jauki, ka kāds pirms gulētiešanas iedomājas par tevi. Vēl ir forši, ja par tevi sapņo.


Un attēls no bērnības ļoti jaukas filmas, pie kuras neskaitāmas reizes esmu raudājusi : Bezgalīgais stāsts.
Kāpēc man tā filma asociējas ar sapņiem? Bet tas lielais zvērs bija foršs ļoti- Falkors.

apmulsums

Es uzzināju, ka te var uzlikt mazāku fontu. Man patīk mazi fonti, tāpēc turpmāk šāds. (pārbaudīšu un varbūt var likt vēl mazāku)

Beidzot man ir laiks nedaudz atelsties un painformēt jūs par savas dzīves sīkumiem.
Sestdiena un svētdiena bija tāda... īpaša. nu man vienkārši ļoti patika. Nu Rock'n'Riga ir vienmēr jauka. Un Oranžās brīvdienas atklājās kā grupa, pie kuras var arī pamatīgi ārdīties. (SĒNES SĒNES SĒNES) un vienmēr ir iespēja arī atsēsties un pavērot cilvēkus, kuri ir mūzikas varā un sarunas, sarunas... Pēc tam transports līdz dzīvokļa durvīm arī ir galīgi patīkams. Un kā tad nu RnR bez sarunām tualetēs. 154tā saruna par to, ka cilvēki nedomā, ierīkojot vienu sieviešu tualeti tādā vietā.
Un vēl būs 4dien RnR un arī 6dien visticamāk. Varbūt ir laiks, kad Zane atkal atgriežas apritē. Sen nebija izbaudīts.
Un es laikam redzēju savu ideālo sievieti un čali kopā.

Cilvēki ir māksla. Vismaz priekš manis. Ir grūti veidot attiecības ar cilvēkiem, un vēl grūtāk tās saglabāt. Un runa ir par pavisam parastām cilvēciskām attiecībām. Nespēju saprast, kā tiem citiem tas ir tik vienkārši.
Un atkal man ir problēma, jo man nav vienalga. Bet varbūt es vienkārši esmu emocionāls kroplis.

Šodien izlasīju savas draudzenes literatūras vērtību kladē kādu stāstiņu. Laikam tā bija:
Cilvēku paškatastrofas nevienu neinteresē.
Bet to nav tik viegli sev iestāstīt.
Kā...? Vai tad es neesmu visuma centrs?

Un 7diena.
Sākās ar bolingu. Nebiju galīga lūzere. ^^ Nespēju saprast, kā ir iespējams bumbu aizsviest uz otru pusi. Gandrīz nosita mani.
Un turpinājās ar garām un aukstām pastaigām pārdaugavā. Brīdinājums: Ejot pāri Vanšu tiltam sniegputens laikā, var salt ausis.
Un es beidzot skatījos hokeju. Tas ir sasniegums. Bet šitais bija interesanti, turklāt mēs vēl pat uzvarējām. Smieklīgi, ka saspringtajos momentos visi pieplok ekrānam tuvāk. Jaunas sajūtas. Un matē tēja. Man patīk arī mājupceļš kājām. vismaz līdz pusei.

Un vēlviens literatūras stundās iegūts citāts:
Un izrādījās, ka krāšņi un daudzveidīgi var būt ne vien prieka brīži, bet arī sāpes.
Tas nav ļoti pa tēmu. Man vienkārši patika... sāpes ir interesantas sajūtas.

Un šonakt es sapņoju sapni, kurš man atgādināja, ka nevajag teikt to, cik tev ir svarīgs kāds cilvēks. Ikreizi kaut kas noiet greizi. Bet man vienkārši ir pārāk ideālistisks un naivs skats uz dzīvi.

Mans vēstuļu draugs teica uz manu vēlmi visus izglābt: kurš glābs Jūs, kad būsiet visus izglābusi? (viņš mani uzrunāja uz Jūs.) Kāpēc, lai kāds mani glābtu. Mani nav jāglābj. Bet varbūt tomēr. Kurš lasīs kopā manus gabaliņus, kad tie visi būs atdoti kādam?

sniegputenis

Šodien man atkal netiks dots nets. Šīs atkal ir manas dienišķās minūtes pie neta.

Jūtos antisociāla, jo visi šodien dodas uz vecrīgu izdejoties un izdzert kokteilīšus, bet es esmu te. No visa, ko es varētu darīt, es esmu te. Žēl, ka man ir pazudusi svešvārdu vārdnīca, jo tagad es nespēju paskatīties skaidrojumu vārdam "antisociāls". Man patika, kad tā stāvēja vienmēr man blakus datoram, un varēju izlasīt dažādiem vārdiem skaidrojumus, kā normāls, debīls, daltoniķis, lai gan es zinu, ko tie nozīmē. Man gribētos zināt skaidrojumu vārdam- antisociāls.
Bet vēlāk uz nakts pusi pie manis piekāps iespējams divi cilvēciņi un es vairāk nebūšu tik antisociāla.

Es sevi gan pacienāju ar nelielu baiļu devu ikdienišķajā, bet jau sen neredzētajā biķernieku mežā. Šādā tumsā gan es tur speru varbūt pārdesmit soļus tikai iekšā, jo ir šausmīgi bailīgi. Skudriņas pāri mugurai skrien, bet tik anormāli skaisti. Es vēlos savākt kādu cilvēku, kurš spētu piekaut visus maniakus, kas tur mīt, un tad mēs varētu tumsā staigāties pa mežu un baidīties.

Un zīmēšanas skolotājs mani brutāli ignorē. Viņš nevienu reizi divu stundu laikā man neko nepateica par zīmējumu. Stulbie kapiteļi, viņi ir tik neinteresanti un tik daudz elipses. Viņš jau pagāšreiz mani ignorēja, bet es nosēdēju līdz beigām un liku viņam novērtēt savu darbu, bet šoreiz man jau bija vienalga. Es ceru, ka vismaz mazliet viņš jūtas slitki, ka neko man nepateica. Īstenībā es tem neticu, bet es varu mēģināt mierināt sevi ar šo domu.

man prieks, ka matemātikas skolotāju iepriecina mūsu slikti uzrakstītie kontroldarbi. Vismaz kāds priecājās. Tikai ir foršāk, ja priecājas 29 cilvēki par labi uzrakstītu kontroldarbu, nevis viens par slikti uzrakstītiem.

Un es atceros visus kauna mirkļus. Ik pa brīdim gribas saķert galvu un šausmināties par sevi. Man negribas vēlreiz pieļaut tās pašas kļūdas, bet es jau tagad pieļauju šādu iespēju un jo vairāk laika paiet, jo vairāk man ir vēlme visu atkārtot.

bezinternetdzīve.

Šodien es uzstādīju personīgu rekordu un biju 17 mājās. Neatceros, kad pēdējo reizi tik agri biju mājās. ātrāk par 20 es mājās neparādos sakarā ar visām savām aktivitātēm. Bet šodien paņēmu brīvu. Sajutos kā normāls cilvēks.

Un tad man nedeva internetu tāpēc nekas cits neatlika kā mācīties un laikam pirmo reizi atvēru algebras kladi mājās. Tagad man ir 5 min interneta laiks.

Lai slavēts cilvēks, kas man ieteica mogwai. Fear satan ir tiešām forša dziesma. Tā nav mūzika fonam, tajā ir jāklausās. Vajadzēs paklausīties arī similar artists viņiem

Un citu dzimšanas dienas ir gandrīz tik pat foršas kā savējās. Ir konfektes un vienalga tā priecīgi, tikai žēl ka visi mani nesamīļo.
Un man patīk prezentācijas angļu valodās. Forši vērot visu klasi mēģinot attēlot baleta pozīcijas un vienkāršākās kustības.

atskaite

Izrādās, ka basketbols arī ir foršs, ja stundu vada Ieva ar Madaru ^^

Un krāsnī cepas kēks, bet es viņu nedrīkstu ēst. Tas ir šausmīgi smagi. viņš smaržo. un šokolāde. mmmm...

Un šodien ir ļoti saulaina dieniņa. Visu laiku gribās smaidīt un lēkāt, un griezties, un priecāties. (it kā es to nedarītu regulāri)

un tikko uzzināju, ka saldētavā ir divas kastes ar saldējumu. Pārtika tomēr spēj ļoti iepriecināt.

atkal

Es tiešām esmu sākusi blogot katru dienu. Laikam būtu jāraksta kas sakarīgāks par savas garlaicīgās dzīves sīkumiem, bet man tas ir svarīgi. Pat ļoti svarīgi. Katram cilvēkam jau viņš pats ir visuma centrs. Ja vien tu neesi iemīlējies (nu tā pa īstam)

Padodies, Pasaule!! (Linards Tauns)
Literatūra reizēm dod arī labas domas. Tagad man patīk regulāri sevī bļaut: Padodies, Pasaule!
Tas nekas, ka nav ne jausmas par ko bija tas dzejolis. Tur bija kaut kas par suni, kas sargāja pilsētas vārtus un veda aklos. Es tiešām nesapratu, bet man patika tā rindiņa.

Es vēlos naktī tik daudz domu, lai tās neļautu man aizmigt. Sen tā nav bijis. Un, beidzot iemigušai, sapņot kādu īpaši neveselīgu sapni.

mana dzīve ir citos cilvēkos.

Izstaigājiens līdz Māras dīķiem cauri saulītei sejā un tomēr auksti. Tomēr vēl nav pavasaris. Zinājāt, ka 21. martā ir pavasara diena Eiropā? IR. Tas ir Ojārs Vācietis nevis Čaks. Man tiešām gribās uz viņa muzeju un ceru, ka brīvlaikā būs jauks laiks un varēšu aizstopēt līdz Gaujienai, kas ir tālu tālu, lai literatūrā iegūtu 10.

Man prieks, ka zīmēšanas pasniedzējs domā, ka Bītli ir laba zīmējamā mūzika.
Bet, kad nekas nesanāk, pat Bītli nespēj palīdzēt. Mākslai vajadzētu palīdzēt, bet neeee. Šādās dienās nekas nesanāk, it īpaši ja no pasniedzēja puses nav atbalsta. Atliek vienīgi apsēsties un apķert ceļus un cerēt, ka kāds pateiks- Viss būs labi! pat ja viņš to nevar zināt.

Līdz galam neizdomājamās domas. Kaut kas reizēm ir arī jāpatur pie sevis lai cik grūti tas nebūtu. Nav ko regulāri kraut citiem uz galvas savas domas.

novērota ķiķināšana bezmiega dēļ.

Hmm... jutos forša, ka atnākot uz skolu zināju visas Oskara balvas saņēmējus, kamēr pārējie lasīja tvnetā. ^^ Nu pagulēju 5 min. Bet visā visumā skatīties to visu uz lielā ekrāna forum cinemas 7h pēc kārtas naktī ir interesantas un jaunas sajūtas. paldies cilvēciņam par šo iespēju un sarunām, angļu valodas vārdiņiem un visu pārējo.
Bet šķiet, ka es tieku pāri traumai palēnām.
Man šķiet, ka es pārāk daudz guļu, jo pēc negulētām naktīm jūtos lieliski. Šķiet, ka tas ir tieši vajadzīgs. Un skolā pat neatslēdzos uz galda.
Un ar visu šito PILNĪGI aizmirsu par 8. martu- sieviešu dienu. (Rūsa- Lai dzīvo 8. marts) Un tajā brīdī, kad klases priekšā stāvēja divi klasesbiedri ar lielu rožu pušķi, domāju, ka esmu palaidusi garām fizikas skolotāja dzimšanas dienu vai ko tādu. Bet neeee. Mūsu jaukie klasesbiedri bija sagādājuši mums visām pārsteigumu. Un vispār sajūta, kā otra vārda diena. Un vēl kafejnīcā kāds nepazīstams čalis mums ar Initu iedeva šokolādītes par godu sieviešu dienai. Man patīk tādas dienas.
Un saņēmos pat aiziet uz dejošanu, lai gan šobrīd gan jūtos savārgusi. Tomēr no trīs naktīm gulēta tikai viena.
Bet vēl ir biznesa plāns.
Un vēl daudz filmu, kas jānoskatās.
Un man bail pievilt uzticību.
Un man bail steigties.

Un vēl. Vai cilvēkam ir jāmainās, ja viņam ir stulbas rakstura īpašības. Nu it kā jau visi saka, ka jābūt tādam, kāds esi. Bet ja tu esi galīgs kretīns, tad tas arī darbijas?
Vonnegūts:We are what we pretend to be, so we must be careful what we pretend to be.

Mans labums ir ļoti egoistisks. ļoti iespējams, ka esmu egoistiskākais cilvēks pasaulē.

(pārspīlējums)

opera pēc negulētas nakts.

mmm... Man ļoti patika balets: "Tango.plus ceļojumi" galīgi jauki. Atceros, ka bērnībā sen sen gāju uz baletu un es nesapratu, kas tur interesants, visu laiku dejo kaut ko tur. smieklīgi. Bet viss nemaz nebija tik sinhroni un pat es saskatīju kļūdiņas, bet ļoti saviļņooši. pēc tam esi citā pasaulē.


Bet es tomēr vienalga nesaprotu, kurš čalis ir ar mieru dejot baletu. Nu man ļoti patīk, bet tomēr īpatnēji.
Bija divas daļas. vienā bija tango, otrā- ceļojumi. bilde ir no pirmās daļas. otrā daļā bija smuka mūzika. bija dūdas un bungas un visāda citāda interesanta mūzika.
Nezinu, vai es vienkārši neesmu sen bijusi uz baletu vai man pietrūkst kritikas, bet man tik ļoti patika. sajūsma.

Un man patiktu strādāt operā vai kādā teātri par vietu ierādītāju. Es vienmēr dodos uz šādām iestādēm un skatos, ka tas varētu būt patīkami.

un vēl Dailes teātra izrāde "Penelope un Diks" otrdien bija.

Es gribētu zināt kāda vīrieša viedokli par šo izrādi. Jo tur diezgan smagi nesa viņus cauri, lai gan paši jau bija vainīgi. Bet bija smieklīgi. Un jā, protams, Džilindžera izrādes vienkārši nevar iztikt bez neviena nāves. kādam vienmēr ir jānomirst. Pat ja žanrs ir- laulību komēdija. Smieklīga bija vecmāte, kas brauca ar trenažieri un klausījās Eminemu.
Bet arī teātri es īsti nespēju nokritizēt. Nav nevienas izrādes, par kuru es varētu pateikt, ka man nepatika.

Varbūt jāņem kritikas palīgstundas.

Un vēl tāda lieta, ka man jālasa literatūrā Anšlava Eglīša grāmatu "Es nebiju varonis". Nu man viņa patiktu, ja nebūtu jālsa obligāti un jāanalizē. Par karu, par Hitleru un vispār smaga grāmata. Man patika citāts: "Man liekas, es izturēju šo dresūru tikai tāpēc, ka tā bija tik bezdievīgi stingra: neatlika laika attapties, pārdomāt un sašust." Pie kā gan cilvēks nepierod.

dzīve ir forša.

Daudz pozitīvu emociju, bet tomēr ir iekšās tas kautrīgums, egoisms un nesabiedriskums, bet lēnām ir jāpārvar. Reizēm nevar visu.
Teiksim šobrīd es skumstu, ka ir cilvēki, kas man bija ļoti svarīgi senāk, bet tagad ar viņiem nekontaktējos. Nu mani tas traucē, ja es atdodu daļu sevis, bet pēc tam šī daļa aiziet prom. Esmu vienkārši sasodīti emocionāla. Un šoreiz nav saistība ar pusaudžu romantiskajām dēkām. Vispār tās tīneidžerīgās problēmas sāk apnikt ļoti.
Bet vispār jo neegoistiskāks tu esi, jo mazāk problēmu. Žēl, ka reti kurš to saprot.
Bet arī saprotot, nav tik viegli to izmantot.

Jau ceturtdien bija forši. Vienai pazīstamai meitenei vecāki dodas uz Rammstein, viņai tiek uzticēts pieskatīt savu mazo 1,5 gadus veco māsiņu. Viņa viena nav ar mieru un lūdz man palīdzību. Nu es labs cilvēks būdams piekrītu. lai gan pilnīgi nemāku apieties ar bērniem. Bet šitais bija tāds jaukumiņš.

ES ZINU, KA ES SAJŪSMINOS PAR BĒRNIEM.
Bet man teica, ka viņa ne pie viena tik ātri nepierodot. Nu bija jauna pieredze. Bet viņa bija forša. Viņas mīļākā grupa bija AC/DC. Kad skanēja citas dziesmas tad neko, bet kad ACDC tad viņa tiešām salika pirkstus metal fingers un sāka lēkāt un trakot. Nākamā roka paaudze. Vienkārši vecākiem arī forša mūzikas gaume: Pink Floyd, Aerosmith, Ozzy Osbourne, ACDC, Rammstein uc. Nu es neuzaugu ar roku. Žēl.
Un man patīk būt pieklājīgai.

Un 5diena. Man patika pozēt zīmēšanā. Nu apģērbtai protams. Man patīk ,ja mani zīmē. Man pat atdāvināja zīmējumus. Tas nekas, ka es savu zīmēšanas laiku, par kuru maksāju, atdevu pozēšanai. Ar kapiteļiem vēlaizvien nekas īsti nesanāk, bet es cenšos un ēdu šokolādi. Un arī diskusijas ar zīmēšanas skolotāju man patīk. Liku viņam izspiegot vienu meiteni. muahahaha.

Un tad jau pienāca laiks tikties ar foršajiem cilvēciņiem tai skaitā ar itāļu čali un vācu meiteni. Man šķeit, ka tam itālim bija pāris jautājumi. Bet jauka ballīte. Ar negulēšanu vispār, ar sarunām, pasaku lasīšanu, meditēšanu, vīna dzeršanu, masāžām (īpaši galvas), mafijas spēlēšanu, daudz angliski runāšanu (bet ne jau es. es tikai centos) un mūzikas apspriešanu. ā. un vēl bija ēst taisīšana. Man patīk griezt produktus pie citiem. Un tā rītā izejot no foršās šīsnakts mītnes vietas, saulīte iespīdēja sejā. Tāds jauks pavasaris. Visi ļoti priecīgi. Un atnākot mājās, silta duša un miegs vairs pilnīgi nav vajadzīgs. Redzēs kā būs vēlāk. Bet šobrīd ir ļoti saulaina sajūta. pilnīgi gribās kaut ko sakārtot. Un tā bilde ir jauka. saulītes.
Jāgatavojas baleta apmeklēšanai. Jāmeklē smuka kleita un jāiet skatīties, kā cilvēki smuki māk dejot, kamēr es sēžu starp daudziem skatītājiem. Kad būšu atpakaļ, droši vien būs atstāsts gan par baletu, gan par otrdien redzēto izrādi: "Penelope un Diks"

Bet viss, ko es vēlējos pateikt ar šo ierakstu: galīgi jauka dzīve.

atkal cilvēki galvā

Šodien ir mana prieka diena. Man labo krānu ^^ To pašu, par kuru es besījos ļoti ilgi.
Un man ļoti sāp mugura un es čīkstu.
Basketbols ir smieklīgs. Bet mūsējie dabūja pirmo vietu volejbolā ^^ Mūsu klase vislabākie.
Un vēl es rīt pieskatīšu bērnu. Man ir bail.

Un tagad sapnis. Man gribās pastāstīt. Tas ir diezgan sens, bet man patika. Jēgas tur nekādas. bet man patika noskaņa.
Sapnī bija tāda fantāzijas pasaule. Ar mani bija kāds draugs. Neatceros kurš
(patiesībā šaubos, vai tas bija kāds no dzīves), bet kāds, kurš man ļoti daudz nozīmē, nozīmē man vairāk par sevi un visu pārējo. Tā mēs klusu pārvietojāmies pa šo pasauli, kas sastāvēja no liela, plaša, nebeidzama purva. Mēs nerunājām, bet viss bija skaidrs tāpat. Bija tāda viegla dūmaka, tā kā migla. Pārvietoties varēja tikai pa nelielām iemītām takām (kas viņas ir ieminis, paliek mīkla. iespējams, ka nevēlos to zināt). Pārējais bija līdzīgs purvam. Uz zemes auga kaut kas līdzīgs dzērvenēm. Bet ik pa kādiem simt metriem auga liels koks. līdzigs šim


Un visa pasaule bija tādā pelēcīgi zilā krāsā. Tāda skumīga noskaņa. Mēs klusām pārvietojāmies. Nezinu no kurienes. Iespējams mēs bijām klejotāji. Mēs gājām uz ezeru. Ezers bija ar tumšu ūdeni, gandrīz melnu. Mēs piegājām pie ūdens, kas nebija viegli, jo viss bija dubļos. Kad notupos pie ūdens, pamanīju, ka tur, kur pieskaros ūdenim, augšup no dzelmes dziļumiem ceļas galvas ar gariem melniem matiem, kas peldot augšup spocīgi savijās kā ūdenszāles. Bet tas nelika nobīties, tas likās tikai saskaņā ar šo pasauli. Sapratuši, ka ūdens ir nedzerams, mēs devāmies tālāk. Un tas arī pēdējais, ko atceros.
Nekādīgi nevaru saprast, kur rāvu šādas domas. Jo pārsvarā man ir skaidrs, kāpēc es sapņoju to vai to, jo tie ir dienās iegūties iespaidi salikti kopā vienā lielā stāstā, kas beigās izrādās šizīgi, bet visnotaļ interesanti.
Man tāaaa patīk sapņot.

emmm... diena

Man šķiet, ka cilvēkiem ,kas lasa manu blogu, to vajadzētu zināt. Sagatavojaties triecienam. Es dejoju hip-hopu. ahahaha. Nu labi, tas nesaucās hiphops, tas saucās Ladies style. Man riebjas tas nosaukums. Tas ir tas pats būtībā tikai sievišķīgāks. Nu ir jau cilvēki, kas to zina, bet zinu, ka ir, kas nezina. Bet es vēlaizvien mēdzu klausīties black metālu un iet ar kerzām uz to iestādījumu. Man vienkārši patīk. Smejos par sevi. Bet dejojot ir forši, tur jau arī ir tāda agresīva dejošana (nu bet mošpits noteikti ir agresīvāks) un tad var izsist arī savas emocijas un šodien bija forši, ka skolotājai nepatika kā mēs dejojam tāpēc viņa ik pēc reizes, kad slikti nodejojām lika mums pumpēties. Jautri es teikšu. Labs stimuls.

Bet šodien man nebija labs garastāvoklis. Pēc dejošanas uzlabojās. Es vienkārši mēdzu sev visu ko iestāstīt, kas man sabojā garastāvokli. Teiksim šoreiz es izdomāju, ka man tagad ir visādi cilvēki, bet pēc kāda gada vai diviem es ar viņiem vairs nerunāšu. Tas nekas, ka būs jauni. Šitie vairs nebūs. Tas ir skumīgi. Man vajag šos. Bet tas nav tik vienkārši.

Un es sapratu, ka twitterā ne dienu nevar izlaist. tur ir pārāk daudz visādas informācijas. Nesvarīgas gan, bet vienalga tīri interesantas.