vakar atcerējos, ka ir jāvēro debesis.

Cilvēki jau sāk sūdzēties par jaunu rakstu neesamību.

Nav bijusi iedvesma un ķeksīša atlikšana jau tā pārāk bieži tiek piekopta. Tas ir pavisam nepatīkami un nepilnveidojoši.

*Esmu galīgi garām ekonomikā. Es tiešām neizprotu to, kā tā darbojas. Es tevi apbrīnoju, Liene. Vispār tas ir tā diezgan svarīgi.

Un es sevī pamanīju mazohistiskas tieksmes.

Bet vispār es gaidu brīdi, kad es salūzīšu. Tikai tas varētu nebūt tik drīz, ņemot vērā, ka esmu tik ļoti savaldīga.

*Man ir jāmācās sevi pasniegt. Un vēlreiz apsolos sevi pilnveidot. Pārāk liels stress mūžīgi un man ir problēmas loģiski sakārtot informāciju. Īstenībā man šķiet, ka tā ir mana lielākā vājība un tāpēc arī mani domraksti tika novērtēti zemu skolā, jo es nespēju izlasīt galveno un sakārtot pa punktiem. Viss ir putrā.

Bija seminārs (tas tā, lai vismaz kaut kas no tā, ko es daru šeit tiktu aprakstīts). Žēl, ka es nebiju tā, kas gulēja liftā. Ne visi var par sevi pateikt, ka ir to darījuši.

Nevajadzētu būt tā, ka cilvēki dzīvo tikai tāpēc, ka tā ir jādara.

Man nevajadzētu paļauties uz to, ka viss tiks izdarīts manā vietā. Tiešām IR kaut kas jādara, lai kaut kas mainītos.

Mazliet filozofisku domu un vakars aizpildīts. Man laikam patīk labāk gulēt pie citiem, jo tad miegs nav tāds, kā ar bomi pa galvu, bet tāds patīkams. Var vienkāršāk piecelties no rītiem nevis ilgi pusatslēgušā stāvoklī nespēt izlīst no segas apakšas. Un pie citiem ir māju sajūta, bet tu neesi mājās. ( Mana ģimene reāli pārspīlē ar manu nebūšanu mājās. Es šonedēļ tikai divas dienas nebiju naktīs mājās būtībā. Nu vēl gan seminārs,kas bija no piektdienas līdz svētdienai, bet tas jau skaitās pagājušajā nedēļā. Un es šodien esmu mājās un tā ir piektdiena, tā kā tas vispār ir kā vairākas dienas uzreiz.)

Es gribu mežus, kalnus un jumtus, un klintis. Es gribu vēlmi cīnīties.

Bet ir smieklīgi, ja es palasu tvnet ziņas vai ilustrēto zinātni vai ilustrēto vēsturi, tad tik ļoti ir iespējams vairāk iesaistīties sarunās. Tikai tagad saprotu, ka tie ir informācijas avoti, no kuriem cilvēki tik ļoti ņem iedvesmas sarunām. Pirms tam man šķita, ka viņi vienkārši ir ģeniāli, bet tagad es saprotu, no kurienes viņiem tā informācija.

Vispār random visādu faktu pieminēšana skaitās kā inteliģences pazīme? Kas vispār ir inteliģents?

Tas atsauc atmiņā: "Jūdas Graši- Par Inteliģentu" un tas savukārt atsauc atmiņā manu pirmo festu "Dark Ligo". Laikam, ka tas bija mans pirmais, bet varbūt, ka tomēr tā paša gada Zvērs bija pirmais. Tiešām nespēju atminēties, bet atceros čali ar playboy zaķīti ausī un Hektoru, un ķirbja pārdošanu par 1 sant, un Huskvarn motorzāģa pirmās reizes redzēšanu, un pēdējās naudas izmantošanu, un Matīsa džempera valkāšanu, un dejas pie Jūdas Grašiem, un grāvis ar tiltiņu, un un un... atmiņas.

Ir tik ļoti skumīgi, ka cilvēki ir tik vientuļi.

Bet vispār esmu atklājusi kedu sezonu ^^

Nachod

Esmu atpakaļ no Čehijas un beidzot pie normālas klaviatūras, kur burti ir tieši tai vietā, kur viņi ir norādīti.

Pirmām kārtām jāsaka, ka ar angļu valodu nebija tik lielas grūtības, kā biju domājusi. Bija cilvēki, kas runāja tikpat slikti kā es, bet nu pārsvarā jau runāja labāk tomēr.

Bija gan smieklīgi, ka reizēm, ja kādu laiciņu es neko nesaku, tad es sāku domāt latviski un tad kādā brīdī es pasaku pāris vārdus latviski. Tik smieklīgi vērot reakciju, kad kādi 4 acu pāri pagriežas uz manu pusi ar neizpratnes pilniem skatieniem. Un tad es sāku atvainoties.

Tagad vispār ir interesanta sajūta, ka man nav stipri jāpiedomā pie tā, ko es saku. Bieži bija tā, ka kamēr es izdomāju, kā pateikt angliski to, ko es vēlos, tikmēr jau bija par vēlu to teikt.

Un vēl es stipri sapratu, ka man nepatīk lidostas. Jo cilvēkiem lidosta nekad nebūs mērķis. Viņi vienmēr tur kaut ko gaida. Tāda atmosfēra, kā lidostā, nav sastopama nekur citur. Ir cilvēki, kas lasa, guļ, ēd vai gluži vienkārši garlaikojas, bet nekad neizskatās, ka viņiem būtu interesanti.

Es personīgi lidostās guļu, tāpat kā lidmašīnās. Sasodīti nogurdinoši nez kāpēc. Bet nu lidošanas laikā man stipri sāp galva tā tur spiediena maiņas ietekmē, vai nu kas tas ir.

Bet skatīties uz krāsainajiem zemes kvadrātiņiem gan ir interesanti un skatīties uz kādu apakšā braucošu mašīnu un iztēloties, kāds ir cilvēks, kas sēž tajā iekšā, un uz kurieni viņš dodas. Bet tas viss mani vienalga nespēj krietni izklaidēt, jo es vienalga atslēdzos.

Bet 22 autobusam, kas brauc no lidostas noteikti ir jāpielāgo draudzīgāki šoferi, jo tas ir drausmīgi, ja pirmais, ko kāds draudzīgs tūrists Latvijā satiek, ir briesmīgi nokaitināts autobusa vadītājs.

Bet stāsts šoreiz nebūs par to, ko es darīju, jo tas ir grupas darbi, lekcijas, enerdžaizeri utt., bet gan papētīšu cilvēkus. Jābilst gan, ka tas nav domāts, kā cilvēku nolīdzināšana līdz ar zemi, bet gan tāpēc, ka mani vienkārši ļoti interesē cilvēku atšķirības un to dažādā uzvedība vienādā situācijā.

Vispirms jāsaka, ka man ļoti patika vārdi visiem. Nebiju saskārusies ar tādiem vispār. Cilvēki bija no Čehijas, Austrijas, Vācijas, Bulgārijas, Ungārijas, Izraēlas, Armēnijas, Ukrainas, Polijas un Latvijas, bet viens vadītājs bija no Slovākijas (viņš zināja, ka Metallica bija Latvijā divas reizes un pats ir redzējis Metallicu kādas daudz reizes, bet kurpju izmērus viņš viņiem gan nezina).

Man jau tā nepadodas vārdu spēles, bet ja tie vārdi ir nekad nedzirdēti un bieži vien neizrunājami, tad ir piecreiz grūtāk.- Katka, Svet, Manuela, Malgosia, Morad, Krzysztof, Amin, Petra, Piotrik uc.

Ritīgi smuki.

Tātad-

*Vispirms ir tie cilvēki, kas spēj runāt par jebko, jebkurā brīdī un ar jebkuru cilvēku. Tas ir diezgan apbrīnojami, bet ja godīgi, tādi cilvēki spēj būt apnicīgi, lai gan vismaz nav jāsatraucas par to, ka būs nejauki klusuma brīži. Un pārbaudīju to, ka oranžā krāsa tiešām patīk komunikabliem un aktīviem cilvēkiem. Varbūt tiešām tāpēc man tik ļoti nepatīk oranža krāsa. Es vienkārši nespēju uztvert tās krāsas skaistumu.

*Tad ir tie cilvēki, kas ir atvērti visam, bet paši ne īpaši mīl runāt. (iespējams, ka es esmu pie tiem)

*Cilvēki, kuri ļoti aktīvi iesaistās visās aktivitātēs un vienmēr ir gatavi kaut ko par to pateikt, bet ārpus visiem uzdevumiem un spēlēm, pārsvarā izvairās no kontakta.

*Vispār cilvēki, kas nedejo ir pilnīgi cita kategorija. Manuprāt tas norāda ļoti daudz par cilvēku, ja viņš nespēj vienkārši pacelt savu dibenu un kārtīgi izārdīties.

(latvieši iegrieza dejošanas ballīti pēdējā vakarā. tas bija skaisti. Nodejojāmies pamatīgi.)

*atsevišķā cilvēku nodaļā šoreiz iedalu trīs izraēliešus, kas bija. Viņi gan izskatījās ļoti neiedvesmoti visā pasākumā. Un kā citādi, ja viņi nav nevienā organizācijā, bet viņi mums iemācīja izraēliešu deju, kurai bija smuka mūzika.

*Un tad ir tie apbrīnojamie cilvēki (nu vismaz man viņi šķiet apbrīnojami), kuri neizceļas, bet pasākuma beigās izrādās, ka viņš ir paspējis izrunāties ar visiem cilvēkiem pēc kārtas un izzināt daudz par viņiem un ir draudzīgās attiecībās ar visiem un arī viņš spēj jebkurā brīdī atrast, par ko runāt.

Bija brīži, kad es biju ļoti nogurusi no visa. Man vispār ir tieksme ļoti ātri nogurt no cilvēkiem. Kur nu vēl, ja viņi nav latvieši. bet vispār viņi izskatījās pēc latviešiem daudzi. Bija viegli aizmirst, ka viņi nav latvieši un visticamāk, ka es nekad nekad nekad vairs nevienu no viņiem neredzēšu. Tāda dīvaina sajūta. Jo nu Latvijā tad vienmēr ir iespējams kaut netīšām saskrieties. Tad iespēja, ka kaut vai aizbraucot uz pareizo valsti es netīšām saskriešos ar kādu no viņiem ir ļoti ļoti ārprātīgi minimāla. Un nav tā, ka es gribu braukt uz Bulgāriju vai Armēniju.

Man ir grūti iekļauties kolektīvos, bet tomēr bija skumīgi aizbraukt.

Un man tik ļoti patīk interesanti cilvēki. Un nevis tie interesantie- foršie cilvēki, kas patīk visiem, bet tādi nedaudz jokaini, kurus es vienkārši nespēju neapbrīnot, bet liekas, ka citi to īsti neredz.

Un laikam, ka 3h ilga saruna ar cilvēku, runājot angliski, man ir jauns rekords. Patīkami.

Tikai ir grūti uztvert garus skaidrojumus. Tā arī nesaņēmos pateikt, ka nesapratu gandrīz neko no 6 min skaidrojuma. jau 1rajā minūtē pazaudēju pavedienu un pēc tam centos uztvert atslēgas vārdus.

Bet, kad es centos kaut ko skaidrot, tad tā arī skaidri skanēja atbilde: "sorry, i didnt understand what you were saying but it was cute how you tried to explain it" :D Es ļoti aktīvi žestikulēju.

Bet vispār diezgan forši, ka aktīvi cilvēki ir tik komunikabli. Pat smieklīgi. Daudzi vienkārši nāk klāt un runājas. Un tad es redzu vienu acu pāri uz mani paglūnam un es vēl pie sevis nosmejos, ka nepaies ne piecas minūtes, kad tas cilvēks būs klāt un ar mani runāsies. Un patiešām.

Un beigās lidostā mums bija lielais apskāviens visiem. Tas bija tiiik mīļi. ^^

Tas viss un es negribu likt bildi tāpēc samierinieties ar sausu tekstu.