Pirmām kārtām jāsaka, ka ar angļu valodu nebija tik lielas grūtības, kā biju domājusi. Bija cilvēki, kas runāja tikpat slikti kā es, bet nu pārsvarā jau runāja labāk tomēr.
Bija gan smieklīgi, ka reizēm, ja kādu laiciņu es neko nesaku, tad es sāku domāt latviski un tad kādā brīdī es pasaku pāris vārdus latviski. Tik smieklīgi vērot reakciju, kad kādi 4 acu pāri pagriežas uz manu pusi ar neizpratnes pilniem skatieniem. Un tad es sāku atvainoties.
Tagad vispār ir interesanta sajūta, ka man nav stipri jāpiedomā pie tā, ko es saku. Bieži bija tā, ka kamēr es izdomāju, kā pateikt angliski to, ko es vēlos, tikmēr jau bija par vēlu to teikt.
Un vēl es stipri sapratu, ka man nepatīk lidostas. Jo cilvēkiem lidosta nekad nebūs mērķis. Viņi vienmēr tur kaut ko gaida. Tāda atmosfēra, kā lidostā, nav sastopama nekur citur. Ir cilvēki, kas lasa, guļ, ēd vai gluži vienkārši garlaikojas, bet nekad neizskatās, ka viņiem būtu interesanti.
Es personīgi lidostās guļu, tāpat kā lidmašīnās. Sasodīti nogurdinoši nez kāpēc. Bet nu lidošanas laikā man stipri sāp galva tā tur spiediena maiņas ietekmē, vai nu kas tas ir.
Bet skatīties uz krāsainajiem zemes kvadrātiņiem gan ir interesanti un skatīties uz kādu apakšā braucošu mašīnu un iztēloties, kāds ir cilvēks, kas sēž tajā iekšā, un uz kurieni viņš dodas. Bet tas viss mani vienalga nespēj krietni izklaidēt, jo es vienalga atslēdzos.
Bet 22 autobusam, kas brauc no lidostas noteikti ir jāpielāgo draudzīgāki šoferi, jo tas ir drausmīgi, ja pirmais, ko kāds draudzīgs tūrists Latvijā satiek, ir briesmīgi nokaitināts autobusa vadītājs.
Bet stāsts šoreiz nebūs par to, ko es darīju, jo tas ir grupas darbi, lekcijas, enerdžaizeri utt., bet gan papētīšu cilvēkus. Jābilst gan, ka tas nav domāts, kā cilvēku nolīdzināšana līdz ar zemi, bet gan tāpēc, ka mani vienkārši ļoti interesē cilvēku atšķirības un to dažādā uzvedība vienādā situācijā.
Vispirms jāsaka, ka man ļoti patika vārdi visiem. Nebiju saskārusies ar tādiem vispār. Cilvēki bija no Čehijas, Austrijas, Vācijas, Bulgārijas, Ungārijas, Izraēlas, Armēnijas, Ukrainas, Polijas un Latvijas, bet viens vadītājs bija no Slovākijas (viņš zināja, ka Metallica bija Latvijā divas reizes un pats ir redzējis Metallicu kādas daudz reizes, bet kurpju izmērus viņš viņiem gan nezina).
Man jau tā nepadodas vārdu spēles, bet ja tie vārdi ir nekad nedzirdēti un bieži vien neizrunājami, tad ir piecreiz grūtāk.- Katka, Svet, Manuela, Malgosia, Morad, Krzysztof, Amin, Petra, Piotrik uc.
Ritīgi smuki.
Tātad-
*Vispirms ir tie cilvēki, kas spēj runāt par jebko, jebkurā brīdī un ar jebkuru cilvēku. Tas ir diezgan apbrīnojami, bet ja godīgi, tādi cilvēki spēj būt apnicīgi, lai gan vismaz nav jāsatraucas par to, ka būs nejauki klusuma brīži. Un pārbaudīju to, ka oranžā krāsa tiešām patīk komunikabliem un aktīviem cilvēkiem. Varbūt tiešām tāpēc man tik ļoti nepatīk oranža krāsa. Es vienkārši nespēju uztvert tās krāsas skaistumu.
*Tad ir tie cilvēki, kas ir atvērti visam, bet paši ne īpaši mīl runāt. (iespējams, ka es esmu pie tiem)
*Cilvēki, kuri ļoti aktīvi iesaistās visās aktivitātēs un vienmēr ir gatavi kaut ko par to pateikt, bet ārpus visiem uzdevumiem un spēlēm, pārsvarā izvairās no kontakta.
*Vispār cilvēki, kas nedejo ir pilnīgi cita kategorija. Manuprāt tas norāda ļoti daudz par cilvēku, ja viņš nespēj vienkārši pacelt savu dibenu un kārtīgi izārdīties.
(latvieši iegrieza dejošanas ballīti pēdējā vakarā. tas bija skaisti. Nodejojāmies pamatīgi.)
*atsevišķā cilvēku nodaļā šoreiz iedalu trīs izraēliešus, kas bija. Viņi gan izskatījās ļoti neiedvesmoti visā pasākumā. Un kā citādi, ja viņi nav nevienā organizācijā, bet viņi mums iemācīja izraēliešu deju, kurai bija smuka mūzika.
*Un tad ir tie apbrīnojamie cilvēki (nu vismaz man viņi šķiet apbrīnojami), kuri neizceļas, bet pasākuma beigās izrādās, ka viņš ir paspējis izrunāties ar visiem cilvēkiem pēc kārtas un izzināt daudz par viņiem un ir draudzīgās attiecībās ar visiem un arī viņš spēj jebkurā brīdī atrast, par ko runāt.
Bija brīži, kad es biju ļoti nogurusi no visa. Man vispār ir tieksme ļoti ātri nogurt no cilvēkiem. Kur nu vēl, ja viņi nav latvieši. bet vispār viņi izskatījās pēc latviešiem daudzi. Bija viegli aizmirst, ka viņi nav latvieši un visticamāk, ka es nekad nekad nekad vairs nevienu no viņiem neredzēšu. Tāda dīvaina sajūta. Jo nu Latvijā tad vienmēr ir iespējams kaut netīšām saskrieties. Tad iespēja, ka kaut vai aizbraucot uz pareizo valsti es netīšām saskriešos ar kādu no viņiem ir ļoti ļoti ārprātīgi minimāla. Un nav tā, ka es gribu braukt uz Bulgāriju vai Armēniju.
Man ir grūti iekļauties kolektīvos, bet tomēr bija skumīgi aizbraukt.
Un man tik ļoti patīk interesanti cilvēki. Un nevis tie interesantie- foršie cilvēki, kas patīk visiem, bet tādi nedaudz jokaini, kurus es vienkārši nespēju neapbrīnot, bet liekas, ka citi to īsti neredz.
Un laikam, ka 3h ilga saruna ar cilvēku, runājot angliski, man ir jauns rekords. Patīkami.
Tikai ir grūti uztvert garus skaidrojumus. Tā arī nesaņēmos pateikt, ka nesapratu gandrīz neko no 6 min skaidrojuma. jau 1rajā minūtē pazaudēju pavedienu un pēc tam centos uztvert atslēgas vārdus.
Bet, kad es centos kaut ko skaidrot, tad tā arī skaidri skanēja atbilde: "sorry, i didnt understand what you were saying but it was cute how you tried to explain it" :D Es ļoti aktīvi žestikulēju.
Bet vispār diezgan forši, ka aktīvi cilvēki ir tik komunikabli. Pat smieklīgi. Daudzi vienkārši nāk klāt un runājas. Un tad es redzu vienu acu pāri uz mani paglūnam un es vēl pie sevis nosmejos, ka nepaies ne piecas minūtes, kad tas cilvēks būs klāt un ar mani runāsies. Un patiešām.
Un beigās lidostā mums bija lielais apskāviens visiem. Tas bija tiiik mīļi. ^^
Tas viss un es negribu likt bildi tāpēc samierinieties ar sausu tekstu.
ū, izklausās forši :) ko tad tu īti tur darīji? un kas tas vispār par semināru?
AtbildētDzēstman gan tie cilvēki, kas var runāt ar visiem, joprojām liekas apbrīnojami, ne apnicīgi. un tad, ja man ir ar viņiem ko runāt, man parasti ir drusciņ sajūta, ka tas, ka ir, par ko runāt, ir arī mans nopelns kaut kādā ziņā, lai arī es saprotu, ka nav un ka viņiem vienkārši būtu ar visiem, ko runāt :D
Nu tas bija tā kā seminārs par komunikāciju un grupas darbu. Es biju tā kā organizācijas "jaunatne pret AIDS" pārstāvis ar vienu meiteni kopā. tas jau nekas, ka es praktiski neko neesmu darījusi tai organizācijā :D
AtbildētDzēstNu viņi ir pārāk runātīgi bieži. Un tad man patīk daudz runāt ar tiem cilvēkiem, kas nevienmēr runā, jo tad es jūtos lepna.
Izklausās tiik jauki! Man ir liels prieks par Tevi un Taviem piedzīvojumiem. (:
AtbildētDzēstUuu, es māku dažas izraēliešu dejas, haha, varēsim dejot kopā :D
AtbildētDzēstMan arī ne īpaši tīk oranžā krāsa.
Bet vispār izklausās pēc jauka pasākuma.
Un man tomēr liekas, ka tu esi tas cilvēks, kam vienmēr būs ko runāt ar visiem.
nē, tam gan es nepiekrītu, vismaz es ar tiem cilvēkiem iedomājos pavisam, pavisam citādus cilvēkus nekā Zane. man šķiet, ka viņa vairāk runā ar tādiem kā savējiem, ne galīgi visiem. un viņai ir problēmas runāt ar saldējuma pārdevējām :D
AtbildētDzēstjā. Tas tikai tā ar savējiem. Liene pareizi saka. Un saldējuma pārdevēji ir visļaunākie :D
AtbildētDzēstNu nav tā, ka es esmu izraēliešu deju māsters, bet bija forši.