Tas mazais ir mēness. es gribu mežu naktī visu laiku.
Virsraksts ir nesaistīts ar visu pārējo blogu, bet tā man ir vienmēr, bet šoreiz tas tiek īpaši uzsvērts.
Šodien atgriežoties vakarā (vēl aizvien šokējos, ka ap deviņiem vēl ir tik gaišs) no savām apgaitām atdūros pret izvēli, kuras bailes pārvarēt, lai šķērsotu brīvības ielu. Bailes no tumšiem tuneļiem vai bailes no mašīnām(man ir bail praktiski no visa). Izvēlējos pārvarēt tuneļu bailes, jo satiksme bija pārāk intensīva. Tā es nokāpu pa kāpnēm lejā tunelī. Tunelis bija tukšs tikai man pretī nāca kāds interesants cilvēks (nu tādi kā man patīk, tikai mēģināju uz viņu neskatīties, jo mani mulsina saskatīties ar svešiniekiem) un es iedomājos, ka žēl, ka es viņu nepazīstu, jo vēlējos kliedēt savu vientulību ar kādu jauku sasmaidīšanos. Un nākamajā mirklī šis cilvēks pateica čau un pamāja. Ar pārsteigumu atklāju, ka es viņu tiešām zinu, lai gan ļoti vāji. Nebijām īsti runājuši un tikušies arī tikai pāris reizes, tāpēc man bija prieks, ka viņš mani atminējās, lai gan neesmu tā ievērojamākā būtne. Un steigā, pirms biju jau paspējusi paiet viņam garām, pamāju un ar smaidu uz lūpām pateicu to pašu ikdienišķo čau. Esmu pārliecināta, ka šis cilvēks 30 sec laikā aizmirsa, ka mani redzējis, bet man tas deva enerģiju visam mājupceļam, jo reti iegūstu to, ko tajā mirklī sagribu.
Šī bija tāda mazas meitenītes sajūsma. Un ceru, ka tas cilvēks nekad mūžā neizlasīs šo blogu, jo tas jau ir maniakāli.
Bet mājās ejot, es klausījos latviešus- Huskvarn un Sia Radikal. Viņi ir tik spēcīgi. Nav tā, ka latviešiem nav labas mūzikas. IR. Un es tik ļoti sagribēju koncertu. Tādu lielu, skaļu, tādu, kur visi ārdās. Gribas uz Brutal Assault braukt arī šogad, bet viss nav tik vienkārši. Manas alkas pastiprināt palīdzēja arī youtubes klipi, kur matainie ārdās un jokojās, un dejo ,un smejas, un dauzās. Uzjunda vēlmes. Tagad pirmais- jāsagaida Skyforger jaunā albuma prezentācija. Atgādinājums, ka jānopērk biļete.
Un man šķiet, ka mana bloga doma neizdosies. Jo es viņu domāju rakstīt, lai vēlāk varētu palasīt un atcerēties, bet nu jau šeit ir tik daudz garu un bezjēdzīgu ierakstu, ka es viņus noteikti nesaņemšos kādreiz izlasīt, bet tāpēc es nepārtraukšu rakstīt. Un vēl viena lieta- man riebjas lasīt to, ko es esmu sarakstījusi.
Nesaprotu, kāpēc man ir tik ļoti slikta atmiņa par visu, kas noticis. Es tikai ar lielu piepūli spēju atcerēties, ko es darīju pirmdien un arī tikai tad, ja paskatos plānotājā, kas bija paredzēts. Tāpēc žēl, ka līdz vecmāmiņas gadiem, es jau būšu visu aizmirsusi un nespēšu pastāstīt, ko es darīju tīņu gados. (Bet varbūt man vienkārši ir garlaicīga dzīve)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru