svētdiena, 2010. gada 28. marts

Suņi

Nu lai nu kā tur būtu, bet man patīk strādāt suņu izstādē. Pēc tam esi nosiekalots un aplaizīts, bet sunīši ir ļoti jauki. Viņus visus es varu apmīļot un sabužināt. Nu izņemot tos, kas ir kodīgi, bet tādu ir maz.
Un, protams, ir forši pārslēgties no angļu un krievu un uz latviešu valodu visu laiku. Bet bija forši, ka pienāk pie veterinārās pārbaudes galda sieviete no Somijas. Saka man somiski kaut ko ļoti nopietni un svarīgi. Es viņai angliski, ka lai pārbaudītu suņu pases, man vajag arī pašu suni. Kad 3šo reizi biju atkārtojusi: "We need your dog", viņa mēģināja runāt ar mani somiski, bet lēnāk un atdalot vārdus, tas, protams, ļoti palīdz. Beigās laikam izlaidu tāpat viņu. kušsss...
Esmu ļoti daudz kolu sadzērusies un vispār nogurusi.
Man patīk mazgāties.


Un es sajūsminos par Dobermaņiem. Katru reizi, kad man ir jālasa viņu čipi, es ļoti sajūsminos par to, ka es varu viņam pieskarties. Man ļoti patīk. Viņi atstāj tādu ļoti cēlu iespaidu.
Nu viņi nevar nepatikt.





Un vēl ir šitie mazie, man viņi arī sākuši iepatikties. Viņi ir tādi maziņi un trīcelīgi. Nu vismaz šis, kas bildē attēlots, man šķiet ļoti simpātisks. (Chihuahua) 











Un ir vēl šie suņi, kuri man šķiet ir ļoti baisi. Viņi ir šausmīgi kaulaini un spēju viņus iedomāties kādā šausmu filmā (sātaniskā) kur viņi tēlo kādus elles sargus. Nu iespējams es pārspīlēju, bet man šķiet, ka viņi pat ir kādā tādā filmā izmantoti, jo es nevarētu būt izvilkusi to no tīra gaisa. (ItalianGreyhound-Levrete) 




No rīta gan pieceļoties agrāk, nekā uz skolu, man bija besis, ka man ir jāceļas uz kaut kādu stulbu darbu, bet jau trolejbusā sēžot, es nespēju sagaidīt, kad varēšu tikt pie visiem sunīšiem. Nesaprotu, kāpēc no rīta viss rādās tik drūmos toņos. Vienmēr no rīta pieceļoties, tāda sajūta, ka pasaulē nekas labs nepastāv, ka turpmākajā dienā nekas labs nesekos, ka gribas vienīgi gulēt un sapņot, bet pieceļoties un sākot darboties, šīs domas aizslīd prom un viss liekas tik ļoti skaisti un superīgi. Gribētu tikt pāri rīta nelabumiem.

Droši vien, ka rīt arī būs kādas sajūsmas no izstādes.





Pēc izstādes sanāca iegriezties JPA telpās, kur bija foršas rokām taisītas lellītes. Apsolījos sev tādas uztaisīt. Man pat tika piešķirta grāmatiņa ar pamācībām un stāstiņiem.



Un tika izrakāts čemodāniņš ar visai interesantu tā saturu. Vajag sīkāk? nevajag sīkāk.

Turpinu lasīt kleptonu, turpinu mēģināt noķert labas suņu bildes, turpinu mēģināt iekļauties, turpinu mēģināt būt čakla, turpinu mēģināt samazināt pārtikas patēriņu, turpinu mēģināt saplānot savu laiku, turpinu samierināt citus cilvēkus, turpinu iepriecināt cilvēkus, turpinu sev iestāstīt visādas lietas, turpinu aizdomāties par visu ne tad kad vajag, turpinu negulēt, turpinu rītos gulēt.

2 komentāri:

  1. Ha ha, jā, mums vēl joprojām vajag tādu lellīti :D

    Un es arī vēl joprojām mēģinu samazināt savu pārtikas patēriņu, bet šķiet, ka katru reizi, kad es sev to apsolos, kāds speciāli mani spīdzina un izšantažē uz saldumu sarīšanos ^^ piemēram kā šovakar.

    AtbildētDzēst
  2. šitās lellītes īstenībā jau tādas nopietnākas. ja mums sanāktu šitā, būtu baigi forši.

    Tas ir liktenis :D

    AtbildētDzēst