nākotnes plāns saistībā ar dobermaņiem.

Zane teica, ka es nemaz tik daudz nerakstu un ka man vajag plašāk izvērst visu, tad nu tāpēc man iepriekšējais blogs ir milzīgs un tāpēc tagad man taps vēlviens. Ha ha ha.

Šis būs veltīts Dobermaņiem. Maniem sapņu suņiem. Es par viņiem mazliet sameklēju informāciju un man tik ļoti patīk viņu apraksts.
Iespējams, ka šis jums varētu nebūt tā ļoti saistoši, bet es to rakstu sev šoreiz. Pašai gribas mazliet papētīt un izvilkt to, kas man šķiet vissvarīgākais.
Tātad:
Vēsture-
Šķirnes pamatlicējs un izveidotājs bija Frīdrihs Luiss Dobermans (1823-1894)
Pirmā suņu šķirņu izstāde Vācijā tika atklāta 1863. gada 14. jūlijā Hamburgā, un tajā laikā visas šķirnes tika dalītas 2 grupās; 1) medību suņi; 2) izmantojamie un izrādāmie ('parādes') suņi. Uz šāda fona nav grūti saprast Dobermana vēlmi – izveidot ļoti spēcīgu un uzticamu suni, kurš tikpat maz baidītos no nūjas sitieniem, kā no šāvieniem. Izejot no Dobermana nedaudzajām liecībām, kā arī no citiem avotiem, var neapšaubāmi apgalvot, ka dobermans kļuva par pirmo suņu šķirni, kuru izveidoja un attīstīja personīgās apsardzes nolūkiem.

Raksturs-
Agrīnie pieraksti liecina, ka šķirnes sākumā dobermans bijis uzmanīgs, bezbailīgs, gudrs, straujš un viegli apmācāms suns, kas izmantots kā policijas un sargsuns. Mūsdienās dobermanu audzētājiem ir izdevies izveidot daudz maigāka, stabilāka rakstura dzīvnieku nekā sākotnējie šķirnes pārstāvji. Dobermans var būt kā lielisks sporta sacīkšu suns, izstāžu ringu zvaigzne vai vienkārši mājas mīlulis. Jebkādas bailīguma vai agresijas pazīmes tiek mērķtiecīgi izskaustas no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans ir mājas/dzīvokļa suns. Dzīve suņu būdā kaut kur mājas aizmugurējā pagalmā bez konstantas mājinieku uzmanības un kontakta var radīt nopietnas problēmas dobermanim, kas var novest pie nevēlama bailīguma, nervozitātes vai agresijas. Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei. Tie parasti vēlas ar saimnieku dalīties visā – mājvietā, guļvietā un ēdienā; šo iemeslu dēļ dobermanus vēl dēvē par "lipekļu" suņiem!

Savā attieksmē pret bērniem dobermans neatšķiras no citām šķirnēm – mijiedarbība ar bērniem kucēna vecumā attīsta spēcīgu saikni starp suni un bērniem.
Dobermaniem raksturīga nesaudzīga attieksme pret savām rotaļlietām, tie tiecas iznīcināt tās visas, īpašu sajūsmu izrādot par tenisa bumbiņām, ar kurām gan jābūt uzmanīgam, lai suns neaizrijas ar bumbas atliekām.

Mūsdienu dobermanis ir pazīstams ar strauju, bet līdzsvarotu raksturu, kas ļauj tam momentāni reaģēt bīstamā situācijā. 20 gadus atpakaļ nereti bija sastopami psihiski nelīdzsvaroti suņi, taču šobrīd veiksmīgas selekcijas rezultātā šī negatīvā īpašība ir sastopama arvien retāk un jācer, ka īsā laika izgaisīs mīts par dobermani kā traku suni no kura jābaidās.

krāsas-
*melna ar rūsas krāsas lāsumiem
*brūna ar lāsumiem
*pelēkzila ar lāsumiem
*dzeltenbrūna
*mēdz būt arī balti, bet tie tiek uzskatīti par daļējiem vai nepilnīgiem albīniem. Šiem suņiem ir zilas acis un apspalvojums krēmkrāsā ar viegli brūniem lāsumiem. Diemžēl, šie suņi cieš no fotofobijas, kas nozīmē, ka dzīvnieki nepanes gaismu. Tāpat baltiem dobermaniem esot novērotas problēmas ar raksturu. Baltā krāsa tiek uzskatīta par diskvalificējošu ciltsdarbā.

Veselība-
Dobermana "vājā" vieta ir sirds, līdz ar to ir prātīgi jāaprēķina fizisko nodarbību slodze, it īpaši resniem un veciem suņiem. Kopumā, saskaroties ar slimībām, dobermani mēdz izrādīt apbrīnojumu pacietību, tā kā saimnieks bieži vien pamana, ka sunim kas kaiš tikai tad, kad dzīvnieks jūtas pavisam slikti. Dobermani nesūdzoties pacieš sāpīgas ķirurģiskas operācijas un nelaimes gadījumus.

Dobermanis, veselīgs savas šķirnes pārstāvis, atstāj iespaidu ar savu izskatu izcila elegance kustībās un fiziskajos dotumos. Tam ir spēcīga kaulu uzbūve, suns ir muskuļots, samērīgs, skaistām ķermeņa līnijām un mandeļveida acīm.


Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei.
Mani šis teksts iedvesmo ļoti.

Nu ir problēma tā, ka viņiem ir jāvelta ļoti liela uzmanība citādi es pati to varētu nožēlot. Bet man patīk, ka rakstīts, ka viņš ļoti pieķeras un viņam nepieciešama sabiedrība. Es gribētu nākotnē tādu mājiņu ar nelielu dārziņu blakus, bet Dobermanis dzīvotu mājā. Tur arī teikts, ka viņš nedrīkst dzīvot ārā.
Nu un Dobermani būtu viegli kopt, jo nav gara spalva un viņš vienmēr izskatītos labi :D
Es varētu doties ar viņu skriet.

Bet šie visi, protams, ir tikai sapņi. Es vienkārši iztēlojos, kā būtu, ja būtu, jo vienkārši patiesībā diezgan pārliecinoši varu teikt, ka man nākotnē Dobermaņa nebūs. Es gan spēju iedomāties tādu ģimenes idilli kādā mājiņā ar Dobermani kopā. Man šķiet, ka Dobermaņi tādi ļoti sirsnīgi.

Atceros pirmo reizi, kad man bija pirmā saskarsme ar Dobermani. Tas bija pie Daugavas Ikšķilē. Viņš tik ļoti uzmanīja mazo bērnu (viņa saimnieku), kas gāja peldēties. Viņš nekam citam nepievērsa uzmanību. Viņš bija pilnībā koncentrējies uz viņu. Es gribu, lai kāds Dobermanis tā pievēršas man :D

Skatoties uz viņu, es izjūtu tādas pašas emocijas, kā skatoties uz kādu mākslas darbu, tikai tas ir vēl spēcīgāk, jo Dobermanis ir arī īsts, dzīvs un elpojošs.






Nu to nevar noliegt, ka viņi ir skaisti.










Un tagad kāds vēl pasakiet, ka viņš ir draudīgs. Tik šausmīgi mīlīgi ^^





Un šeit īsts siržu lauzējs. Šeit pat viņam nav spicas ausis, tāpēc viņš vispār ļoti mīlīgs. Iespējams, ka es gribētu ar nenogrieztām ausīm un asti, tad būtu tā jaukāk.






Es zinu, ka es neizklausos īsti normāla.
Es zināju, ka pēc suņu izstādes man atkal uznāks šāda jūsmošana.
Bet tas suns simbolizē visu manu ideālo pasauli. Netiesājiet mani pārāk smagi.