Un man ļoti sāp mugura un es čīkstu.
Basketbols ir smieklīgs. Bet mūsējie dabūja pirmo vietu volejbolā ^^ Mūsu klase vislabākie.
Un vēl es rīt pieskatīšu bērnu. Man ir bail.
Un tagad sapnis. Man gribās pastāstīt. Tas ir diezgan sens, bet man patika. Jēgas tur nekādas. bet man patika noskaņa.
Sapnī bija tāda fantāzijas pasaule. Ar mani bija kāds draugs. Neatceros kurš
(patiesībā šaubos, vai tas bija kāds no dzīves), bet kāds, kurš man ļoti daudz nozīmē, nozīmē man vairāk par sevi un visu pārējo. Tā mēs klusu pārvietojāmies pa šo pasauli, kas sastāvēja no liela, plaša, nebeidzama purva. Mēs nerunājām, bet viss bija skaidrs tāpat. Bija tāda viegla dūmaka, tā kā migla. Pārvietoties varēja tikai pa nelielām iemītām takām (kas viņas ir ieminis, paliek mīkla. iespējams, ka nevēlos to zināt). Pārējais bija līdzīgs purvam. Uz zemes auga kaut kas līdzīgs dzērvenēm. Bet ik pa kādiem simt metriem auga liels koks. līdzigs šim
Un visa pasaule bija tādā pelēcīgi zilā krāsā. Tāda skumīga noskaņa. Mēs klusām pārvietojāmies. Nezinu no kurienes. Iespējams mēs bijām klejotāji. Mēs gājām uz ezeru. Ezers bija ar tumšu ūdeni, gandrīz melnu. Mēs piegājām pie ūdens, kas nebija viegli, jo viss bija dubļos. Kad notupos pie ūdens, pamanīju, ka tur, kur pieskaros ūdenim, augšup no dzelmes dziļumiem ceļas galvas ar gariem melniem matiem, kas peldot augšup spocīgi savijās kā ūdenszāles. Bet tas nelika nobīties, tas likās tikai saskaņā ar šo pasauli. Sapratuši, ka ūdens ir nedzerams, mēs devāmies tālāk. Un tas arī pēdējais, ko atceros.
Nekādīgi nevaru saprast, kur rāvu šādas domas. Jo pārsvarā man ir skaidrs, kāpēc es sapņoju to vai to, jo tie ir dienās iegūties iespaidi salikti kopā vienā lielā stāstā, kas beigās izrādās šizīgi, bet visnotaļ interesanti.
Man tāaaa patīk sapņot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru