Es tiešām esmu sākusi blogot katru dienu. Laikam būtu jāraksta kas sakarīgāks par savas garlaicīgās dzīves sīkumiem, bet man tas ir svarīgi. Pat ļoti svarīgi. Katram cilvēkam jau viņš pats ir visuma centrs. Ja vien tu neesi iemīlējies (nu tā pa īstam)
Padodies, Pasaule!! (Linards Tauns)
Literatūra reizēm dod arī labas domas. Tagad man patīk regulāri sevī bļaut: Padodies, Pasaule!
Tas nekas, ka nav ne jausmas par ko bija tas dzejolis. Tur bija kaut kas par suni, kas sargāja pilsētas vārtus un veda aklos. Es tiešām nesapratu, bet man patika tā rindiņa.
Es vēlos naktī tik daudz domu, lai tās neļautu man aizmigt. Sen tā nav bijis. Un, beidzot iemigušai, sapņot kādu īpaši neveselīgu sapni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru