Smuki zābaciņi uz vāka.
Es apsolos izlasīt Remarku līdz piektdienai.

Es sen sen atpakaļ lasīju to grāmatu, kad man bija 16 un es biju apsēsta ar Remarku, bet tagad es tik maz atceros.

Līdz šim brīdim vienīgās prātā palikušās ainas ir par ievainotajiem zirgiem un par to, ka lielgabalu stobri ir tik nodeldēti, ka tie trāpa paši savās tranšejās.

Un es sapratu, kāpēc man šķita, ka Rietumu fronte ir biezāka. Es pirms tam lasīju grāmatu, kur bija 2 viņa grāmatas iekšā un pavisam kopā tā grāmata bija bieza, bet pati Rietumu fronte bija maza.

Mana roka šobrīd ir bez apsēja un viņa jūtas labāk nekā ievīstīta tajā marlē, bet ja es dotos uz skolu un citur cilvēkos ar kailu roku, tad vairāki cilvēki iespējams vairs nespētu normāli dzīvot. Viņi būtu traumēti uz mūžu.
Mans plāns ir rīt no rīta apsiet, bet naktī ļaut rokai atpūsties un elpot gaisu.

Es turpinu kavēt skolu. Nespēju sevi ieslēgt rāmjos.
Un turpinu dzīvot haosā un nespēju sakārtot neko. Sākot ar kurpju skapi un beidzot ar savām domām.