Daudz kolas

Ziniet, es šodien neko prakstiski neesmu darījusi un man prieks, ka man arī neliek neko darīt, ka man ļauj vienkārši slinkot. Tik bieži tā nenotiek.
Bet drīz brīvdienas būs cauri un es neko neesmu izdarījusi.

Rīt es braucu uz laukiem (Ikšķili). Man gribētos arī uz Laucieni aizbraukt, bet nesanāk laika, jo tam tad ir jāvelta vismaz 3 dienas. Un man gribās piezvanīt vecvecākiem, jo es to tik reti daru, bet man ir bail, ka nebūs par ko runāt, man ir bail, ka viņiem tik ļoti sāp kājas, mugura un viss pārējais, ka viņi nebūs runājami, bet zinu, ka jebkurā gadījumā viņi būs priecīgi, ka es piezvanu, bet vienalga nespēju saņemties jau ilgu laiku. Es pat gribētu redzēt savu tēvu un es gribētu redzēt jauno suni Laucienē, kurš viņiem ir jau sen, bet neesmu vēl apciemojusi. Viņš vēl izaugs bez manis.

Man ļoti nepatīk tas, ka tajos brīžos, kad jūtos vientuļa, es sāku interesēties par tiem cilvēkiem, kuri man nepatīk, bet es zinu, ka viņiem es patīku. Tad es sajūtos labāk par sevi, bet tas galīgi nav iemesls tā darīt.


Un es izdomāju, ka es vēlos vasarā kādas pāris dienas apstopēt Latviju, varbūt pat nedēļu. Bet man nav īpaši daudz paziņu ārpus Rīgas, lai man būtu vieta, kur palikt. Nāksies gulēt zem egles. Bet es gribu. Ceru, ka šoreiz izdosies mana vēlme. Vajadzētu jau laikam sākt ar kādu īsāku stopēšanu, bet lai jau.

Man šodien lika kasetē ierunāt teksta gabaliņu. Es lepojos ar sevi, lai gan man galīgi nesanāk, bet es gribu, lai es mācētu smuki runāt un lasīt, bet tiklīdz man tas jādara, es sāku uztraukties un es pati nesaprotu, ko es lasu un tad tas sanāk pilnīgi nesaprotami un steidzīgi, jo es gribu ātrāk tikt galā ar to.

Un man prieks, ka ir tomēr cilvēki ,kas arī nelieto alkoholu regulāri un milzīgos daudzumos.