Man laikam sāk mazliet apnikt šitā visa rakstīšana.
Nu vēlaizvien notiek visādas jaukas lietas. Tik jaukas, cik jaukas sen nav bijušas. Bet tieši tāpēc ir mazāka vēlme rakstīt, jo ir tik forši, ka nav jēgas to nemaz pierakstīt, jo šito es tiešām neaizmirsīšu.
Pavasaris galvā un taureņi vēderā.
Šodien no rīta ienīdu sevi par to, ka atkal kavēju un atkal nebiju izpildījusi angļu val mājas darbu. Bet nu kāpēc skolotāji neapjēdz, ka uzdoto uzdevumu daudzums ir apgriezti proporcionāls tam, ko mēs izdarīsim.
No rīta pat nejauki sakliedzu uz mammu, jo biju sliktā garastāvoklī. Viņa sakliedza pretī, kas bija vēl neforšāk. mūsu ģimenē tā bieži nenotiek. Man nepatīk, ja cilvēki kliedz.
Bet skolā vienalga biju saulīte un par manu nedziestošo smaidu (pat vairāk kā parasti) nebeidza smieties citi.
Un šodien ir tiešām pavasaris. Un man patīk apelsīni pavasarī un saulītē. Pusdienu starpbrīdī sēdējām Vērmanes dārzā uz skatuves un ēdām apelsīnus. Man patīk būt uz skatuves tāpat vien, neko nedarot.
Un vēl ir vakardiena, kur es nokavēju izrādi par veselu stundu, bet redzētās 20 min mani vienalga iejūsmināja.
Un arī apokaliptiskās pastaigas pa Zaķusalu, jeb Lucavsalu un šūpošanās miniatūrajās šūplolītes, kur beidzot sajutos īstā izmērā, bija ģeniālas. ^^
Zīmēšanā beidzot ir cilvēks, kas ar mani runā.
Un lasot Imantu Ziedoni, mazliet nāk smiekli. Bet forši, ka viņam ir epifānijas par ģeometriju. Īstā lasāmviela pirmajai ģimnāzijai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru