Es jūtos beigta. Man tāda sajūta, ka manas smadzenes ir degradējušās. Lai gan šodien nebija daudz stundu (ak ,kāda laime, Evardsone nav skolā), es vienalga vēlētos atlūzt šeit pat uz grīdas.
Trolejbusā braucot, ar tukšu skatienu vēros logā.
Man tagad bail rakstīt sliktas lietas savā blogā. Nezināju, ka cilvēkus tas tiešām ietekmē.
Un šodien tikai sapratu, ka man īstenībā ļoti daudzi cilvēki ir teikuši, ka viņi ir ļoti līdzīgi man. Un tie visi nebūt nav tie līdzīgākie cilvēki. Varbūt mani biežie vārdi -Es tevi saprotu nav nemaz tik patiesi, bet es tajā brīdi, kad to saku, tiešām ar visu sirdi un dvēseli tā jūtos. Varbūt es vienkārši esmu jutusies ļoti visādi un piedzīvojusi dažādas sajūtas.
Es nekad nemēģinātu kādu cilvēku mainīt. Kas es tāda esmu, lai liktu viņam mainīties vai ko pārmestu, bet tai pašā laikā sevi es mēģinu paniski izmainīt uz visām pusēm ,kas bieži vien ir pretējos virzienos. Nav brīnums, ka man nekas nesanāk.
Varbūt man vajadzētu kļūt pieaugušai. Būt tādai cēlai un skaistai, un elegantai. Bet kāpēc lai es pieaugtu tagad? Tam man ir viss mūžs.
Es pilnīgi un galīgi nespēju atrast neko, kas mani interesētu līdz galam. Man negribas neko darīt. Es nespēju iedomāties strādāt kaut kur, kur man katru dienu būtu jādomā kas radošs, jo es gluži vienkārši ar savām prāta spējām nobeigtos, ja es mēģinātu izdomāt ko jaunu un skaistu, un orģinālu katru dienu. Tāpēc matemātika ir vienkārša. Tur nekas nav jādomā. Plikas formulas, kuras ievietojot, sanāk rezultāts. Nu, protams, tai pašā laikā tas ir garlaicīgi un bezjēdzīgi. Bet man patīk ilgstoši darīt kādu nemainīgu darbu. Man ir sajūta, ka nākotnē ar mani nekas nenotiks, ja es turpināšu par visu būt tik neieinteresēta. īstenībā ar katru dienu es iekrītu aizvien lielākā izmisumā. Ja es kaut ko daru, es jūtos bezspēcīga, un arī, ja es neko nedaru, es jūtos bezspēcīga. Kā lai no tā tiek ārā? Es gribu, lai kāds mani izvelk. Es gribu, lai es zinu, ko es gribu. Lai es zinu, kas es vēlos būt un ko es gribu sasniegt. Es gribu sakārtot savu galvu. Man ir visa kā tik daudz galvā. Nespēju izprast, kā to visu var salikt secībā un izmest ārā lieko. Es neko negribu mest ārā. Tas viss ir mans.
Un šodien zīmēšanā es zīmēju ļoti skaistu galvu. Tai bija skaista kaulu uzbūve. Zīmēšanas skolotājs teica, ka viņš zināja, ka man patiks. Kopš kura laika vinš zina manu gaumi? Es tik ļoti vēlējos uzzīmēt tik pat skaistu kā dzīvē, bet es neredzu. Es neredzu, ka man acis ir pa mazu, neredzu, ka galva ir par resnu. Es nejūtu. Bet es gribu smuku galvu. Mēģināšu nākamreiz nofotografēt, lai jūs redzat to skaisto galvu. ^^
Un šodien mani nokaitināja mākslinieki.
Ceru, ka maniem dejotājiem klājas labi.
Un tagad- mācības. Saņemies Zane.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru