pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis

nevajag virsrakstu

Pirmkārt ir jāsaka tas, ka man sāp kājas. Pietam ļoti. Bet bija tā vērts. Es, protams, nespēju piecelties un kavēju 30 min. Vairs nemaz nebrīnos par sevi.

Mūsu fiksais tripiņš uz Siguldu izvērsās pavisam patīkams. Mums pat bija smuki plakāti.


Ar stopēšanu gan sākumā tik labi neveicās. Man šķiet, ka kādu pusotru stundu pamīšus gan stāvējām, gan gājām uz šosejas, bet tad mūs arī paņēma kāds opītis ar omīti (viņi nebija tik veci, man vienkārši patīk tā teikt) un viņi bija tik smieklīgi. Smējās un jokojās (es arī gribētu būt tāda omīte) un katrā ziņā ļoti patīkami aprunājāmies. Un viņi stāstīja savus piedzīvojumus viņu jaunībā un par ņemtajiem stopētājiem. Un viņi teica, ka mūs paņēma tāpēc, ka mēs esot izskatījušies mīlīgi ^^ Nu loģiski. Mēs mēģinājām atstāt jauku un nemaniakālu iespaidu. Viņi mums izstāstīja visādas vietas, kur mums vajadzētu doties Siguldā. Un tā mūsu garā kājāmiešana sākās.

Neraugoties uz visu palēkumu un dubļiem, bija patīkami. Mēs staigājām, mēs piknikojām ar āboliem, mēs skatījāmies uz straumi no tilta, klausījāmies mūziku un dziedājām, un spriedām. Pavisam kopā kādas 5 stundas mēs tiešām tikai un vienīgi gājām. Nezinu, ko manas kājas teiks rīt. Bijām arī līdz Turaidai.




Es redzēju savu pirmo tauriņu (saulīte)



Un mēs redzējām pilnīgi applūdušu celiņu. Mēs ejam pa ceļu un pēkšņi viņš beidzas un priekšā ir ezers. Tur smuki izskatījās, ka no ūdens rindā lien ārā laternas un pēc tam no turienes cēlās migla. Arī applūdušais pavasaris ir smuks. 




Mani bija sabiedējuši, ka atpakaļ no Siguldas tikt būs grūti, jo čuhņās neņemot. Bet tieši atpakaļceļā mēs nostopējām man šķiet kādu 10 min laikā. Šoferis izskatījās pēc izsitēja. Tāds ar ādas jaku un gariem matiem bizītē. Vispār interesants cilvēks ar īpatnējiem uzskatiem un biedējošu braukšanas stilu. Bet šie matainie krievi kā likums vienmēr klausās krievu tucinieku- kaitinoši. Ar viņu nevarēja tā forši parunāt, jo viņš bija ļoti nosvērts un vispār man šķita, ja mēs kaut kā viņu aizvainosim, tad viņš izvilks pistoli un mūs nošaus, bet galīgi nebija tik traki, kā es stāstu. Nevienā brīdi nejutos apdraudēta. Un viņš tā arī nepateica, kāpēc viņš mūs paņēma, jo teica, ka parasti stopētājus neņemot.

Noteikti būs jāatkārto.

1 komentārs:

  1. Man ar stopēšanu kautkā pagaidām ir noveicies...
    Vienreiz nebija naudas bet uz darbu bija jātiek, mani izglāba kāda forša sieviete.
    Un otreiz nogulēju darbu, arī vajadzēja nostopēt kādu lai tiktu laicīgi uz darbu jo autobuss vēl jāsagaida un fig zin cik jāgaida... arī sieviete paglāba no nepatikšanām ;)

    AtbildētDzēst