Smuki zābaciņi uz vāka.
Es apsolos izlasīt Remarku līdz piektdienai.

Es sen sen atpakaļ lasīju to grāmatu, kad man bija 16 un es biju apsēsta ar Remarku, bet tagad es tik maz atceros.

Līdz šim brīdim vienīgās prātā palikušās ainas ir par ievainotajiem zirgiem un par to, ka lielgabalu stobri ir tik nodeldēti, ka tie trāpa paši savās tranšejās.

Un es sapratu, kāpēc man šķita, ka Rietumu fronte ir biezāka. Es pirms tam lasīju grāmatu, kur bija 2 viņa grāmatas iekšā un pavisam kopā tā grāmata bija bieza, bet pati Rietumu fronte bija maza.

Mana roka šobrīd ir bez apsēja un viņa jūtas labāk nekā ievīstīta tajā marlē, bet ja es dotos uz skolu un citur cilvēkos ar kailu roku, tad vairāki cilvēki iespējams vairs nespētu normāli dzīvot. Viņi būtu traumēti uz mūžu.
Mans plāns ir rīt no rīta apsiet, bet naktī ļaut rokai atpūsties un elpot gaisu.

Es turpinu kavēt skolu. Nespēju sevi ieslēgt rāmjos.
Un turpinu dzīvot haosā un nespēju sakārtot neko. Sākot ar kurpju skapi un beidzot ar savām domām.

Šodien es ļoti labi izpratu sieviešu somiņu likumu, ka tur vienmēr var atrast visu, brīdī, kad mana mamma izvilka zāģi no rokas somas. Es smējos par viņu.

Un cilvēku pētīšana un novērošana ir atkarību izraisoša. To nevar pārstāt.

Es nezinu, kas uz rītdienu ir uzdots.

Es zinu, kāpēc es tik bieži drukāju blogus. Man vienkārši ir iekšēja vēlme visu visu visu izstāstīt. Līdz šim man nebija neviena, kas klausās visā. Tagad ir (saulīte) Tāpēc šeit būs retāk.

Bet šīs dienas bija interesantas.
Pirmo un droši vien pēdējo reizi redzēju, kā headbengo pie Lady Gaga- Poker face. Briesmīga dziesma. Bet pats labākais, ka tur ritms tāds iederīgs, bet vienalga ļoti dīvaina sajūta.

Un atkal kārtējo reizi pierādas, ka nekad nedrīkst spriest pēc izskata.

Un vuuhuu. es aizgāju uz olimpiādi praktiski neguļot nakti. Šis ir otrais gads pēc kārtas tāds. Es lepojos ar sevi, ka es tiešām aizgāju. Bet šogad man šķiet, ka man gāja labāk nekā pagāšgad, jo vismaz tās pāris stundas naktī es biju mājās, nevis pie kāda cita un varēju nomazgāties un sakopt sevi. Bet ģeometrijas uzdevumi olimpiādēs mani vienmēr dzen izmisumā. Tā arī beigās neko tajā ģeometrijas uzdevumā neuzrakstīju. PILNĪGI NEKO. Bet sapratu pēc tam vienu uzdevumu, kuru man vajadzēja saprast olimpiādes laikā, bet es nesapratu. Bet kopumā man ir vienalga. Olimpiādes ir tādas, kas ir viduvēji garlaicīgi un viduvēji interesanti. Bet pēdējais gads bija jāizmanto.

Šodien bija skaistas debesis visu laiku. Katru reizi, kad tajās paskatos, tās ir vēl skaistākas par iepriekšējo reizi. Viņas bija zilzaļas. Tā krāsa, kas man ļoti patīk. Un tad bija daudz mazu mākonīšu un pa vidu bija mēness, kurš drīz būs pilns.

Imanta Ziedoņa epifānija

Nē, man tomēr ir dziļas bažas, ka jūs varētu domāt... varbūt nodomāt dažkārt, ka es palaikam... ka man... tas ir, ka es... ka jūs mani dažkārt varbūt varētu saprast ne nu tā... nu, dažkārt man bailes, ka jūs reizumis kaut kā varētu mani varbūt, teiksim... pārprast.

Tik patiesi.

es biju izdomājusi virsrakstu, bet vairs jau neko.

Sapratu, ka, braucot ar skrituļslidām, man ir vēl lielākas iespējas izraisīt satiksmes negadījumu, kā ar riteni.
Atcerējos, kāpēc man nepatīk ar viņām braukt, bet reizēm vajag un reizēm ir patīkami. Un ja ir atbalsts, tad ir pavisam labi.

Šodien biju LKA folkloras teorijas lekcijās. Es nevienā brīdi nebiju domājusi iet uz Tradicionālā kultūra un latviešu folklora, bet man jau šķita, ka būtu interesanti pabūt tajā lekcijā. Un es tiešām esmu sajūsmā. Tik ļoti sajūsmā, ka man vajadzēja iekšēji sevi dauzīt, lai pārliecinātu sevi, ka es taču nedrīkstu uz turieni iet, jo ko gan es darīšu ar tādu izglītību vēlāk.
Bet man ļoti patīk latviešu pasakas un uzzināju par "story telling", kur ir veseli visādi konkursi. Un mēs klausījāmies dvd ierakstus ar kādu 70 gadus vecu kundzi, kura stāstīja. Man tik ļoti patīk veci cilvēki, kuri stāsta.
Es saprotu, ka vairumam cilvēku tas varētu šķist dīvaini, bet mani patiešām aizrauj tas viss.
Es pati gribētu būt labs stāstnieks. Bet tam ir jābūt asinīs. Tas nav tik vienkārši ,ka tu ej un runā. Tur ir visādas "fīčas".

Un lai vēl papildinātu savu folkloru. Vakarā bija danči Alā. Šķiet, ka mazliet samocīju savu roku, bet bija tā vērts. Un kas es tāda esmu, lai čīkstētu. Ar cilvēkiem arī neveicās nemaz tik slikti, bet man ir savs personīgais dancinātājs ^^
Bet man ir paniskas bailes saitikt tur kādus cilvēkus, kurus es nevēlos tur satikt. Šodien tur bija tīri jauka kompānija.

Un rīt ir ķīmijas kontroldarbs. bet zinu, ka daudzi neies, tāpēc man būs mazāk sirdsapziņas pārmetumi, ja es neaiziešu.

Šobrīd man ir atņemts ne tikai internets, bet arī dators (datora elektrības vads. būs jānopērk), tādējādi es tieku pie datora ar internetu tikai tad, kad visi ir aizgājuši gulēt, kas šajā dzīvoklī nenotiek agri. Tāpēc šobrīd es atpalieku no visām interneta darbībām. Labi, ka man nav fermas.

Un man prieks, ka zīmēšanas laikā skan radio ar ziņām. Vismaz es mazliet esmu lietas kursā, kas notiek pasaulē. Citādi es ziņas neklausos un arī nelasu nekur.

blogatkarības vājais posms.

Esmu sākusi nerakstīt visu savu dzīvi šeit. ļoti jauki.

Bet nu šodien beidzot biju Pienā. Nu vajadzēja uzzināt kas un kā tur ir. Tas nekas, ka pirmdienas vakars. Tik pat labs, kā citi vakari.
Manu māsu gan naktī no turienes atvedīs.
Cik grūti vajadzētu būt tam, tagad sadzīvot ar vārdu - Edvards.

Man patīk šitās piena pudeles. Viņas rada tādu mazliet nostalģiju, lai gan neesmu ar viņām saskārusies dzīvē.

šodien man ir brīvdiena

Es nebiju skolā. Es nebiju zīmēšanā. Es nebiju ballītē. Bet es biju apdegumu centrā.
Es guļu. Neko negribu darīt un žēloju sevi. Īstenībā es ierēcu par sevi.

Ziede, ko man būs jāziež uz rokas reizi divās dienās var izraisīt aknu mazspēju, mēles iekaisumu,spazmas, nieru mazspēju un vēl visādas foršas lietiņas. Vienmēr patīk palasīt lietošanas instrukciju un pasmieties. Bet šitais laikam kādreiz man atmaksāsies, kad es tiešām dabūšu kādu no tām blakusparādībām.

Mamma ļoti satraucas par to, ka man paliks rētas. Personīgi es par to vispār nebiju īsti iedomājusies. Nu cik es citiem esmu redzējusi tādas rētas, viņas nav tik briesmīgas un kaut kā man tas nav tik svarīgi. Tā ir tikai roka.

Zvanot zīmēšanas pasniedzējam un skaidrojot neierašanās iemeslus, viņš nošokējās un prasīja- vai tad tā parasti neizdara mazi bērni?
Laikam esmu maza bērna līmenī.
Es nekad nepieskaršos termosiem.

Tiku pie potes pret difteriju (tas esot tas pats, kas stingumkrampji) un tagad man ir neliela temperatūra. Vispār esmu nogurusi.

Man bija ārsts, kuru sauca Andrejs Levins. Viņam bija liels akcents.
Un viņš teica : nāciet ar māsiņu.
Kas bija domāts kā: ejiet ar māsiņu.
Bet traki. Ja neviens viņam nepasaka, ka tādos gadījumos jālieto "ejiet", tad viņš to nekādi nevar uzzināt.
Mamma teica, ka viņš bija ebrejs. Es nezinu, kādi ir ebreji.

Un es aizmirsu atstāt to grāmatiņu, ko parasti dod slimnīcās. Man viņa tagad ir mājās. Slikti.
Bet interesanti palasīt. Te ir ieraksts no tās reizes, kad es kritu no tiem stieņiem bērnu laukumiņā un salauzu roku:
Bērns kritis no šūpolēm uz labās rociņas. Ļoti saudzē labo rociņu, praktiski nekustina. Neļauj pieskārties, izteikts sāpīgums, tāpēc sāpīgo punktu konstatēt neizdodas. Nosūtīta uz traumpunktu tālākai izmeklēšanai.

Tas tekts ir pilns ar līdzjūtību ^^ nu vismaz man tāds iespaids rodas. Bet es atceros, ka es raudāju un teicu, ka man sāp. ai ai ai. visādi mēdz gadīties.


Un tā kā man šodien bija laiks, tad tika noskatīta "Lost" pirmā sezona. Lādējas nākamā. Esmu dzirdējusi daudz negatīvas atsauksmes, bet es noskatīšos visu. Man ir interesanti.

Vispār traki. Tik viegli ir sev kaut ko izdarīt. Un tu nekad nevari zināt, kurā brīdī tas varētu notikt. Ir visādas mazas sakarības, neliela rokas paslīdēšana, un tev ir problēmas ilgam laikam.

bezspēks

šobrīd jūtos tāda vidēji nelaimīga. Pat negribas īsti rakstīt.
Es aplēju roku ar verdošu ūdeni. Šobrīd viņa ir jēla un pretīga, bet es vienalga nespēju pateikt "Nē" orientēšanās sacensībām. Nekad nevaru pateikt nē. Kuro reizi šonedēļ es dzirdu- tu esi pārāk labsirdīga. Labsirdīgiem cilvēkiem neveicas.

un neesmu izpildījusi matemātikas mājas darbus. Bet esmu izpildījusi matemātiku citiem cilvēkiem. Mani aizvedīs uz teātri un dāvinās šokolādi par to ^^

Un es nespēju neko izdarīt vairāk. Bet man patīk jaukie cilvēki, kas mani atbalsta. ^^
Bet reizēm man patīk būt nevarīgai un vārgai, jo tad vismaz var pabaudīt to, ka visi uztraucas un rūpējas par mani.

nezinu, kāpēc es gribēju likt šo bildi te. Es vienkārši gribēju bildi un meklējos pa savu bilžu krājumu, un šī iekrita acīs.

Blog about me

Kāpēc lai šī nebūtu jaukākā diena visā mūžā? Jo es zinu, ka būs citas, vēl jaukākas.

Rīts sākās gan ar aizgulēšanos atkal un nejaukām biznesa plāna domām. Bet tika dāvināta torte, pie kuras es arī tiku. Man patīk ēst torti skolā. Tā ir īpaša sajūta. Bet jubilejās vispār parasti ir tāda jauka sajūta. Arī ja tās ir citu jubilejas. Apsveiciens jaukajam cilvēciņam jubilejā.

Arsenāla izstāde man nepatika. Zelts nav īpaši piesaistošs man.
Bet Mākslas akadēmijas studentu darbi mani mazliet iedvesmoja, jo viņi visi bija tik skaisti un forši. Bet es nekad tur nemācīšos. skumīgi. Bet varbūt es arī to pārdzīvošu, jo nu man noteikti noriebtos zīmēšana tik milzīgos kvantumos.
Man ļoti patīk apmeklēt visādas izstādes.


Un es tiku pie rozes ^^ Tas nekas, ka tas it kā skaitās banāli. Tas vienalga ir ritīgi jauki.
Un man ir īpašs angļu valodas konsultants. beidzot... muahahaha. izdevīgi. Bet pretī būs jādod savas matemātikas zināšanas, ko ļoti labprāt arī darīšu. Jutīšos vismaz noderīga.
Un uzkritām uz nerviem tējas vīram ,kam šoreiz tīri labi patika mūsu sabiedrība, tādējādi neatstājot tējas vīru vienu ar savām domām.
Vispār man patīk Rīgas parki.

Savas emocijas ir grūti kontrolēt un izrīkot.

Matemātikas skolotāja

Man laikam sāk mazliet apnikt šitā visa rakstīšana.
Nu vēlaizvien notiek visādas jaukas lietas. Tik jaukas, cik jaukas sen nav bijušas. Bet tieši tāpēc ir mazāka vēlme rakstīt, jo ir tik forši, ka nav jēgas to nemaz pierakstīt, jo šito es tiešām neaizmirsīšu.

Pavasaris galvā un taureņi vēderā.

Šodien no rīta ienīdu sevi par to, ka atkal kavēju un atkal nebiju izpildījusi angļu val mājas darbu. Bet nu kāpēc skolotāji neapjēdz, ka uzdoto uzdevumu daudzums ir apgriezti proporcionāls tam, ko mēs izdarīsim.
No rīta pat nejauki sakliedzu uz mammu, jo biju sliktā garastāvoklī. Viņa sakliedza pretī, kas bija vēl neforšāk. mūsu ģimenē tā bieži nenotiek. Man nepatīk, ja cilvēki kliedz.

Bet skolā vienalga biju saulīte un par manu nedziestošo smaidu (pat vairāk kā parasti) nebeidza smieties citi.

Un šodien ir tiešām pavasaris. Un man patīk apelsīni pavasarī un saulītē. Pusdienu starpbrīdī sēdējām Vērmanes dārzā uz skatuves un ēdām apelsīnus. Man patīk būt uz skatuves tāpat vien, neko nedarot.

Un vēl ir vakardiena, kur es nokavēju izrādi par veselu stundu, bet redzētās 20 min mani vienalga iejūsmināja.
Un arī apokaliptiskās pastaigas pa Zaķusalu, jeb Lucavsalu un šūpošanās miniatūrajās šūplolītes, kur beidzot sajutos īstā izmērā, bija ģeniālas. ^^

Zīmēšanā beidzot ir cilvēks, kas ar mani runā.
Un lasot Imantu Ziedoni, mazliet nāk smiekli. Bet forši, ka viņam ir epifānijas par ģeometriju. Īstā lasāmviela pirmajai ģimnāzijai.

Tas ir mans prieks. Neviena cita.

Nesvarīgais vienmēr tiek pateikts pirmais. Svarīgais mēdz vispār nepateikties. Vai viņam to var pārmest?

Un atkal viss nesvarīgais.
Laikam 4dien rakstīju pēdējo reizi.
Nu jā. piektdiena. Neesmu ballīšu maniaks, viss kārtībā.
Ir patīkami 22 doties uz kino "Rīga", lai satiktu citus cilvēkus, bet nejauši satikt kādu, kuru tu nepazīsti (protams tev blakus ir cilvēks, kas viņu pazīst) un runāties ar viņu par mandeļu mīlestību (viņa prāta spējas līdzinās pirmās ģimnāzijas līmenim dīvainuma ziņā). Un tad izlemt doties uz viņa ofisu, kas izrādās ir turpat un tad vēl doties uz viņa mājām.
Vecrīga naktīs mani velk mazāk, kā pasēdēšana jaukā kompānijā ar interesantām sarunām un tēju. Nu labi. es mēģināšu nebūt nūģis.
Bet netika gulēta ne minūte atkal. Tas šai kompānijā sāk kļūt kā pieradums.
Bet jauki jauki jauki. Tikai nu nav tā, ka sievietes ir galīgi stulbas. Nu reizēm viņām pietrūkst inteliģences, pārāk daudz ķiķināšanas, bet vispār viņas ir vienkārši tendētas uz citām lietām. It kā vīrieši varētu bez mums.

Iemācījos jaunu spēli par pupām un beidzot noskatījos Mehāniskā apelsīna filmu. Visi mūždien skandināja, ka man viņa ir jāredz.

Un vēl 5dien pēc skolas uzreiz biju apciemot savus ne ļoti labos draugus, bet vienalga superīgus cilvēkus, ar savu mazo meitiņu Elfu. Nu es nespēju iedomāties šajā vecumā tiešām apjēgt, ka es varētu būt māte, bet viņiem tas ir jāapjēdz un jārūpējas par visu. Ja man būtu bijis fotoaparāts, tad tagad jūs te redzētu ārkārtigi jauku bēbi. Viņa man smaidīja ^^
Nē, es negribu bērnus tagad.

Un biju uz RTU atvērto durvju dienām. Būtībā tā materiālu dizaina un tehnoloģijas nodaļa neizklausās tik slikta. Tā forši pastāstīja, tikai es nezinu, kur īsti ķīpsalā ir tā materiālzinātnes un ķīmijas fakultāte, tāpēc uz turieni neaizbraucu. Nu žēl it kā. Bet domāju, ka neko ļoti jaunu es tur neuzzinātu. Bet es vēlaizvien nezinu, kā tur ar budžeta vietām. Man tiešām negribas maksāt.
Bet vēl jau paliek it kā Eiropas brīvprātīgā darba ideja.
Es gribu, lai kāds man pasaka, kas man būs labāk un ko man darīt. Bet tā nenotiek.

Don't tell me what I can't do.

Man vakar ap 23 vienkārši brutāli tika atņemta elektrība. Un visur pretējos logos arī bija tumšs. Visur sadedzās svecītes. Ja man būtu noskaņa romantikai, tad jau būtu forši, bet man negribējās mācīties sveču gaismā. Tā nu es ļoti veiksmīgi atslēdzos jau 23. Sen nebiju tā darījusi, bet šodien vienalga tika nokavēta skola. Neveiksmīgi.

Ziniet, kad es klausos par modeļskolām, tad man ir mazliet doma- kas būtu, ja es tur būtu gājusi. Vai būtu, kas mainījies. Tas droši vien būtu interesanti. Varbūt es nebūtu tāds mežonis. Un es mācētu smuki staigāt ar augstpapēžu kurpēm. Varbūt, varbūt. Bet nekad nevajag jautāt- kā būtu, ja būtu.
Cilvēki jau tā pārāk daudz nožēlo.

Un esmu sajūsmā par Lost jau tagad. Pirmās 4 sērijas šodien noskatījos. Ļoti interesanti ir skatīties, kā katrs reaģē uz to visu situāciju un kādu iespaidu visi grib radīt. Nu es saprotu, ka to visu tāpat ir izdomājis viens cilvēks, bet man vienalga patīk.
Man mazliet kaitina tie koki, kas vienmēr kustās un tad visi bēg projām. Nu ir tur liels zvērs. Bet nu mazliet kaitinoši, ka tiek rādīta tikai kaut kāda lapu kustoņa.



Es iespītēju savam skumjajam garastāvoklim un klausos to mūziku, ko klausos priekā un sajūsmā.

Un es gribu pikniku kaut kur dziļi mežā pie strautiņa. Savāciet mani, lūdzu, kāds.

Tagad mazliet par emocijām

Ne tām pozitīvajām. 
Un tas nebūs nekas tāds, ko jūs varēsiet saprast, jo tas nav par konkrētām situācijām un cilvēkiem.
Tas būs savārstījums.

Man gribas ieriebt cilvēkiem. Man gribas iemācīties manipulēt ar tiem. Tas taču ir tik vienkārši. Varētu viņus izmantot.
Bet vienmēr atduros pret sirsapziņu.
Pat vienu vienīgu cilvēku nesanāktu izmantot.

Visiem cilvēkiem ir savas ciešanas un savas sāpes. Pat ja šķiet, ka nav. IR. Vajag tikai iepazīt tuvāk. Tad tu uzzini visas cilvēka sāpes. Bet es negribu tikai sāpes. Es gribu arī prieku. Visu to labo un priecīgo, kas lido vasarās un pavasaros kopā ar taureņiem. Man nav prieka priekš visiem. Cik daudz prieka vajag visiem pasaules iedzīvotājiem? pavisam maz. Ja tik viņi to atrastu sevī, nevis citos cilvēkos. 

Šodien skumīgo dziesmu playlists.
Sapratu, ka man tādas ir ļoti ļoti maz. Reti, kad vajag tādas dziesmas. Bēzspēcības sajūta.

Snow Patrol- Chasing Cars
If I lay here
If I just lay here
Would you lie with me and just forget the world?

All that I am
All that I ever was
Is here in your perfect eyes, they're all I can see

Šie vārdi jau bija vienā manā bloga virsrakstā. Bet šie vārdi man nozīmē daudz. Saistās ar atmiņām. Izrādās, ka es pieķeros arī lirikām un dziesmām.

Kāpēc vienmēr visam jāpieķeras? Kāpēc neko nespēju palaist vaļā? Nepieķerties būtu daudz vienkāršāk. Virspusēji un nesāpīgi.
Es nespēju sadalīt svarīgajā un nesvarīgajā, tāpēc es neko nespēju palaist vaļā. Viss tikai krājas un smacē nost jauno un brīnišķīgo.
Gremdēšanās atmiņās.

Bet nekad nekad es nevienam neatklāšu to, ko es patiesībā domāju.
Liels un neizmērojams kauns pašai par sevi un savām domām.

otrā diena pēc brīvlaika

Man gribas gulēt. Bet man gribas gulēt tikai tāpēc, lai es izgulētos un no rīta nebeigtos nost no domas, ka jāceļas, bet man šķiet, lai cik ātri es aizietu gulēt, es vienalga no rīta jutīšos briesmīgi. Mokoša sajūta.
Šodien bija mans ļaunākais rīts pēdējo pāris nedēļu laikā, bet pats brīnumainākais ir tas, ka es īstenībā paspēju uz pirmo stundu, bet tikai vakarā uzzināju, ka no rīta bija joga. Bet es to nespēju.

Man ir nolādēta pirmā „Lost” sezona. Tagad sāksies briesmīgi laiki, es tā jūtu.

Un šodien rīta briesmīgajās noskaņās biju izdomājusi, ka neiešu uz kāpšanu, bet, aizrakstot savam pāriniekam, es nespēju viņu piečakarēt. Un, protams, beigās biju sajūsmā par aiziešanu. Mēs treniņa vidū izdomājām iet skriet blakusesošajā mežā. Jo nu kad tik jauki spīd saulīte un ir silts, tad nav iespējams sportot telpās. Iekāpu dubļos, tāpēc beigās turpināju ceļu plikām kājām. Man stipri atsala kājas, bet vienalga bija forši. Pirmās iesvētības plikām kājām šogad ^^














Šīs ir tā kā tās visas sienas. Man bija šodien fotoaparāts līdz, jo man bija jāfotografē O. Vācieša projektam, tāpēc es izdomāju, ka jānofotografē sienas. Nu visās es tur nevaru uzkāpt. Bet tur ir forši. Man patīk.



Un redzat šo meitenīti?
Viņa izskatās ļoti mīlīga, bet viss nav tā, kā tas izskatās. Patiesībā viņa katru reizi, kad es pēc treniņa taisu presītes, mēģina mani nogalināt. Viņai ir tie īpašie rozā riņķi un tad viņa mani mēģina nolaupīt. Un es esmu viņas mīļākais upuris. Agnim viņa tā nelec krāgā. Viņu sauc Patrīcija.





Un pēc treniņa, mēs nokavējām autobusu un mēs iegājām blakusesošajā graustā, kurā vienmēr esam vēlējušies ieiet. Nu tur smirdēja, bet patiesībā bija smuki. Tur arī tika uzņemtas pāris bildes O. Vācieša projektam.


Un pa ceļam vēl uz nākamo autobusa pieturu mēs redzējām daudz izmētātus Haribo lācīšus. Nu jā. Ja man ir fotoaparāts, tad man gribās visu fotografēt,lai gan viņš nav tas labākais, loģiski. Bet tas nemaina procesu.

Un mamma tagad skatās filmu par Merlinu Monro. Izklausās forši, bet man negribas sēdēt pie TV- Datoratkarība.

Un es atkal ēdu pēc 19. Man garšo ēst.
Man gribas zīmēt, bet to es darīšu tikai otrdien. Es nesaprotu, kāpēc man zīmēšana tik ļoti besī, bet tai pašā laikā tik ļoti gribas uz turieni.


Es jau jūtu savu nesakarīgo domu izklāstu. Viss, kas ienāk prātā, tiek uzrakstīts bez secības un jēgas.

Ojārs Vācietis ir foršs!

Tavu vārdu.

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un - kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.



Šeit varbūt vajdzēja kādu smuku bildīti noskaņai, bet tagad nē. Būs cits dzejolis, būs bildīte. Domāju, ka parādīsies arī citi Vācieša dzejoļi, kuri man ļoti iepatiksies.

Es gribu dzīvot

Es jūtos beigta. Man tāda sajūta, ka manas smadzenes ir degradējušās. Lai gan šodien nebija daudz stundu (ak ,kāda laime, Evardsone nav skolā), es vienalga vēlētos atlūzt šeit pat uz grīdas.
Trolejbusā braucot, ar tukšu skatienu vēros logā.

Man tagad bail rakstīt sliktas lietas savā blogā. Nezināju, ka cilvēkus tas tiešām ietekmē.

Un šodien tikai sapratu, ka man īstenībā ļoti daudzi cilvēki ir teikuši, ka viņi ir ļoti līdzīgi man. Un tie visi nebūt nav tie līdzīgākie cilvēki. Varbūt mani biežie vārdi -Es tevi saprotu nav nemaz tik patiesi, bet es tajā brīdi, kad to saku, tiešām ar visu sirdi un dvēseli tā jūtos. Varbūt es vienkārši esmu jutusies ļoti visādi un piedzīvojusi dažādas sajūtas.

Es nekad nemēģinātu kādu cilvēku mainīt. Kas es tāda esmu, lai liktu viņam mainīties vai ko pārmestu, bet tai pašā laikā sevi es mēģinu paniski izmainīt uz visām pusēm ,kas bieži vien ir pretējos virzienos. Nav brīnums, ka man nekas nesanāk.

Varbūt man vajadzētu kļūt pieaugušai. Būt tādai cēlai un skaistai, un elegantai. Bet kāpēc lai es pieaugtu tagad? Tam man ir viss mūžs.

Es pilnīgi un galīgi nespēju atrast neko, kas mani interesētu līdz galam. Man negribas neko darīt. Es nespēju iedomāties strādāt kaut kur, kur man katru dienu būtu jādomā kas radošs, jo es gluži vienkārši ar savām prāta spējām nobeigtos, ja es mēģinātu izdomāt ko jaunu un skaistu, un orģinālu katru dienu. Tāpēc matemātika ir vienkārša. Tur nekas nav jādomā. Plikas formulas, kuras ievietojot, sanāk rezultāts. Nu, protams, tai pašā laikā tas ir garlaicīgi un bezjēdzīgi. Bet man patīk ilgstoši darīt kādu nemainīgu darbu. Man ir sajūta, ka nākotnē ar mani nekas nenotiks, ja es turpināšu par visu būt tik neieinteresēta. īstenībā ar katru dienu es iekrītu aizvien lielākā izmisumā. Ja es kaut ko daru, es jūtos bezspēcīga, un arī, ja es neko nedaru, es jūtos bezspēcīga. Kā lai no tā tiek ārā? Es gribu, lai kāds mani izvelk. Es gribu, lai es zinu, ko es gribu. Lai es zinu, kas es vēlos būt un ko es gribu sasniegt. Es gribu sakārtot savu galvu. Man ir visa kā tik daudz galvā. Nespēju izprast, kā to visu var salikt secībā un izmest ārā lieko. Es neko negribu mest ārā. Tas viss ir mans.

Un šodien zīmēšanā es zīmēju ļoti skaistu galvu. Tai bija skaista kaulu uzbūve. Zīmēšanas skolotājs teica, ka viņš zināja, ka man patiks. Kopš kura laika vinš zina manu gaumi? Es tik ļoti vēlējos uzzīmēt tik pat skaistu kā dzīvē, bet es neredzu. Es neredzu, ka man acis ir pa mazu, neredzu, ka galva ir par resnu. Es nejūtu. Bet es gribu smuku galvu. Mēģināšu nākamreiz nofotografēt, lai jūs redzat to skaisto galvu. ^^
Un šodien mani nokaitināja mākslinieki.

Ceru, ka maniem dejotājiem klājas labi.
Un tagad- mācības. Saņemies Zane.

nevajag virsrakstu

Pirmkārt ir jāsaka tas, ka man sāp kājas. Pietam ļoti. Bet bija tā vērts. Es, protams, nespēju piecelties un kavēju 30 min. Vairs nemaz nebrīnos par sevi.

Mūsu fiksais tripiņš uz Siguldu izvērsās pavisam patīkams. Mums pat bija smuki plakāti.


Ar stopēšanu gan sākumā tik labi neveicās. Man šķiet, ka kādu pusotru stundu pamīšus gan stāvējām, gan gājām uz šosejas, bet tad mūs arī paņēma kāds opītis ar omīti (viņi nebija tik veci, man vienkārši patīk tā teikt) un viņi bija tik smieklīgi. Smējās un jokojās (es arī gribētu būt tāda omīte) un katrā ziņā ļoti patīkami aprunājāmies. Un viņi stāstīja savus piedzīvojumus viņu jaunībā un par ņemtajiem stopētājiem. Un viņi teica, ka mūs paņēma tāpēc, ka mēs esot izskatījušies mīlīgi ^^ Nu loģiski. Mēs mēģinājām atstāt jauku un nemaniakālu iespaidu. Viņi mums izstāstīja visādas vietas, kur mums vajadzētu doties Siguldā. Un tā mūsu garā kājāmiešana sākās.

Neraugoties uz visu palēkumu un dubļiem, bija patīkami. Mēs staigājām, mēs piknikojām ar āboliem, mēs skatījāmies uz straumi no tilta, klausījāmies mūziku un dziedājām, un spriedām. Pavisam kopā kādas 5 stundas mēs tiešām tikai un vienīgi gājām. Nezinu, ko manas kājas teiks rīt. Bijām arī līdz Turaidai.




Es redzēju savu pirmo tauriņu (saulīte)

Un mēs redzējām pilnīgi applūdušu celiņu. Mēs ejam pa ceļu un pēkšņi viņš beidzas un priekšā ir ezers. Tur smuki izskatījās, ka no ūdens rindā lien ārā laternas un pēc tam no turienes cēlās migla. Arī applūdušais pavasaris ir smuks. 

Mani bija sabiedējuši, ka atpakaļ no Siguldas tikt būs grūti, jo čuhņās neņemot. Bet tieši atpakaļceļā mēs nostopējām man šķiet kādu 10 min laikā. Šoferis izskatījās pēc izsitēja. Tāds ar ādas jaku un gariem matiem bizītē. Vispār interesants cilvēks ar īpatnējiem uzskatiem un biedējošu braukšanas stilu. Bet šie matainie krievi kā likums vienmēr klausās krievu tucinieku- kaitinoši. Ar viņu nevarēja tā forši parunāt, jo viņš bija ļoti nosvērts un vispār man šķita, ja mēs kaut kā viņu aizvainosim, tad viņš izvilks pistoli un mūs nošaus, bet galīgi nebija tik traki, kā es stāstu. Nevienā brīdi nejutos apdraudēta. Un viņš tā arī nepateica, kāpēc viņš mūs paņēma, jo teica, ka parasti stopētājus neņemot.

Noteikti būs jāatkārto.

I Wanna Rock'n'Roll All Night And Party Every Day!

Man kaut kad šeit vajadzētu ierakstīt kādu gudru domu.
Nesanāk.

Olu dienas. vēl ir arī rītdiena.

Es šodien mazliet jutos kā savā dzimšanas dienā, jo man visi deva olas un novēlēja priecīgus svētkus.
Mēs bijām Ikškilē un vecmamma ir uzbarojusi suni. Man vienmēr nepatīk resni suņi. Nu nevajag dot tik daudz ēst sunim, lai viņš būtu resns.
Un mēs krāsojām olas. Un man ir ola "metāls". Tur ir iekodētais ziņojums. Es šo olu rīt kādam dāvināšu, bet droši vien tas vairs nebūs pārsteigums.



















Un es nofotografēju zālīti, kas Ikšķilē bija izaugusi. Labi, tā nav zāle. Tie ir sniegpulkstenīši un viņi drīz ziedēs. Es zinu, ka esmu sajūsmā par pavasari šobrīd.


Un es šodien piezvanīju uz Laucieni par ko esmu ļoti lepna tagad. Viņi teica, ka es vienīgā esmu atcerējusies piezvanīt. Tas nozīmē, ka tas viņiem ir svarīgi, ja šitā pasaka. Un es gribu braukt ciemos. Un nu bija brīži, kad nebija īsti ko teikt vai jautāt, bet tad klausule tika padota kādam citam un kopumā jūtos ļoti jauki aprunājusies. Ome man prasīja, vai man nav kāds sirdsāķītis. Tik smieklīgi tā pajautāt.

Un vēl ir viena lieta, par ko es lepojos šodien. Es aizgāju skriet. Un pavasarī tas tiešām ir patīkamāk kā ziemā. Un es noskrēju vairāk kā parasti. Vienu kvartālu paņēmu klāt, bet man drīz būs jāizdomā mazliet garāks aplis, jo šis tiešām ir maziņš un es jūtos mazliet lūzeriska tādu skrienot, bet šobrīd es jūtos viegla ^^
Un man ļoti negribas skolu. Es šobrīd tiešām esmu atpūtusies un man galīgi negribās mesties iekšā tajos visos skaitļos, domrakstos un projektos, lai sevi nomocītu un atkal katru dienu aizgulētos.

Man jāpaspēj vēl šodien izdarīt dažas lietderīgas lietas. Ļoti ceru sevi saņemt rokās.

Daudz kolas

Ziniet, es šodien neko prakstiski neesmu darījusi un man prieks, ka man arī neliek neko darīt, ka man ļauj vienkārši slinkot. Tik bieži tā nenotiek.
Bet drīz brīvdienas būs cauri un es neko neesmu izdarījusi.

Rīt es braucu uz laukiem (Ikšķili). Man gribētos arī uz Laucieni aizbraukt, bet nesanāk laika, jo tam tad ir jāvelta vismaz 3 dienas. Un man gribās piezvanīt vecvecākiem, jo es to tik reti daru, bet man ir bail, ka nebūs par ko runāt, man ir bail, ka viņiem tik ļoti sāp kājas, mugura un viss pārējais, ka viņi nebūs runājami, bet zinu, ka jebkurā gadījumā viņi būs priecīgi, ka es piezvanu, bet vienalga nespēju saņemties jau ilgu laiku. Es pat gribētu redzēt savu tēvu un es gribētu redzēt jauno suni Laucienē, kurš viņiem ir jau sen, bet neesmu vēl apciemojusi. Viņš vēl izaugs bez manis.

Man ļoti nepatīk tas, ka tajos brīžos, kad jūtos vientuļa, es sāku interesēties par tiem cilvēkiem, kuri man nepatīk, bet es zinu, ka viņiem es patīku. Tad es sajūtos labāk par sevi, bet tas galīgi nav iemesls tā darīt.


Un es izdomāju, ka es vēlos vasarā kādas pāris dienas apstopēt Latviju, varbūt pat nedēļu. Bet man nav īpaši daudz paziņu ārpus Rīgas, lai man būtu vieta, kur palikt. Nāksies gulēt zem egles. Bet es gribu. Ceru, ka šoreiz izdosies mana vēlme. Vajadzētu jau laikam sākt ar kādu īsāku stopēšanu, bet lai jau.

Man šodien lika kasetē ierunāt teksta gabaliņu. Es lepojos ar sevi, lai gan man galīgi nesanāk, bet es gribu, lai es mācētu smuki runāt un lasīt, bet tiklīdz man tas jādara, es sāku uztraukties un es pati nesaprotu, ko es lasu un tad tas sanāk pilnīgi nesaprotami un steidzīgi, jo es gribu ātrāk tikt galā ar to.

Un man prieks, ka ir tomēr cilvēki ,kas arī nelieto alkoholu regulāri un milzīgos daudzumos.

nekā nopietna

Šodien 19.30 mana māsa izgāja no savas istabas, ilgi uz mani blenza un tad jautāja: cik pulktenis? es atbildēju, ka pusastoņi, tad viņa jautāja: no rīta vai vakarā? Tas bija dīvaini. Bet laikam jau nav brīnums ar viņas strādāšanu.

es saņēmos sakārtot istabu.

Ziniet, kas ir smieklīgi.
Es daudz smaidu. Nu to jūs visi zināt. Bet ir cilvēki, kuri to nezina un tad ir smieklīgi, ja es ar viņiem runāju it kā neko ne jauku, ne smieklīgu, bet es vienkārši smaidu un tad es pilnīgi jūtu, ka tas cilvēks tā nedaudz samulst un tāds kautrs smaidiņš iznāk arī viņam. Man patīk novērot tādu reakciju.












un ja jums kādreiz ir slikti, tad savāciet draugus un aizbrauciet uz būdiņu mežā, kur nav elektrības un ūdens, un siltuma, un paņemiet līdzi tādus lukturīšus, kurus jāliek uz galvas. Un tad varbūt mēģinat saskaldīt malku ar nazi, jo cirvi nevar atrast. Un tad izbaudiet mēnesnīcu un aplūduša ezera burvību, un baidieties no nakts trokšņiem un gaudojošiem suņiem.

līdz galam neizdomājamās domas

Es nebiju domājusi, ka šī diena izvērtīsies tik jauka. Esmu pati labsirdība šobrīd (saulīte)
Es šodien piecēlos 7.40, paskatījos pulkstenī un sāku stresot, ka es taču nokavēšu skolu. Tad es nespēju saprast, kāpēc es neko nezinu, kas man ir pirmā stunda, vai kas šodien svarīgs (parasti es no rīta pamostoties, zinu kas dienā darāms), bet šodien no rīta nespēju neko atminēties, tāpēc mana panika pieauga, bet jau nākamajā mirklī es atcerējos, ka ir taču brīvlaiks. Tā bija brīnišķīga sajūta. Tad atkal es atlūzu līdz 12 un mans plāns piecelties 10 izgāzās.
Man nesanāca arī kārtot istabu vai balkonu, ko biju apņēmusies. Bet biznesa plāns aizņem daudz laika. Diezgan briesmīgi, bet kaut ko nedaudz mēs ar Zanīti izdarījām tomēr.


Un māsa man lika noskatīties filmu "keinohrhasen". Tas nozīmē- bezausu zaķis. Nu mani nesajūsmināja tas, ka filma ir vāciski (kaut ar subtitriem), bet ļoti jauka filma. Man ļoti patīk filmas, kurās ir stāsts par vīrieti, kurš guļ ar visām pēc kārtas un tad atrod to vienīgo, kurai viņš pavisam nemanot iemīlas un tad nevar dzīvot bez viņas. Tas ir tā mīlīgi.

Es šodien vēlējos iet ar kājām mājās caur mežu, bet māsa man iesita pa seju un nosauca mani par stulbu (nav tik brutāli, kā izklausās), jo bija vēls un auksts un slapjš. Bet man tiešām gribējās. Es sapņoju par to. Un es to neizdarīju. Nekas, cita reize un būs vēl tēja tad.

Un man gribas rīt piecelties salīdzinoši ātri un iet skriet no rīta. Tagad, kad esmu šeit ierakstījusi, es ceru, ka man būs lielāka saņemšanās rīt. Bet man gribētos vēl noskatīties kādu filmu, tāpēc laikam vēla gulētiešana un ilga gulēšana.