stop

Būtībā ir ļoti jauki, ja pasaka, ka- ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem jauniem ierakstiem, tad parasti izvēlas mani ^^ Patīkami.

Man tikai nepatīk, ja ir cilvēki, par kuriem es domāju vairāk kā viņi par mani. Tad parasti man gribas sev vienkārši aizliegt par viņiem domāt, jo viņi taču nav svarīgi, bet es veltu tik daudz savu smadzeņu šūnas, lai vienkārši beztēmīgi iedomātos viņus. Bet ir grūti uz sitienu izdomāt, par ko citu domāt.

Šodien es aizdomājos par stopēšanu. Cik nu liela pieredze man ir šajā sfērā. Bet vispār ir bijuši dažādi piedzīvojumi, kurus mūžam atcerēšos. Tas IR interesanti.

Piemēram,

-kad mani paņēma 3 čaļi, kuri brauca uz mežu. Tā brutāli man arī to pateica. (viņi brauca medīt)

-Sieviete, kura ieteica izmēģināt alu ar spraitu sajauktu (tāds sieviešu dzēriens). un viņa brauca ar plikām kajām.

-vīrietis, kurš meklē katru reizi citu vietu, kur makšķerēt un izveda mūs tālāk nekā pašam vajadzēja

-reize, kad šoferis runāja tikai krieviski, bet komunikācija vienalga sanāca tīri raita. Tikai nepareizi izkāpu un pa lielu lietus gāzienu mēģināju atrast Lauras mājiņu ar nestrādājošu telefonu, lai pēc tam ietu peldēties ar drēbēm, jo tāpat bija slapjas līdz pēdējai vīlītei.

-daudzi cilvēki Kurzemē, kuriem riebās Rīga.

-Raivis Dzintars, kas stāstīja par saviem skriešanas ieradumiem.

-opītis, kas man stāstīja par Krievu okupāciju un lamājās par jauniešu nezināšanu.

-pirmā reize, kad braucu ar kravinieku.

Bet tomēr visveiksmīgāk laikam sanāca stopēšana no Zvēra. Pat nebija jāiet tas garais, nogurdinošais grants ceļš līdz šosejai. Mūs paņēma kāds jauks pāris. Bija tāds čalis ar nežēlīgi gariem daudz drediem un viņa meitene.Varēja būt mazliet pāri 20 gadiem. Es vēl nobrīnījos, ka meitenei nebija praktiski nekādas alternatīvas iezīmes, bet tas tikai liecina par šī pāra jaukajām attiecībām un čaļa nobrieduma līmeni. Un par to liecināja arī mūsu saruna par kaudzi piedzērušiem mazgadīgiem, kas bija zvērā un šausmināšanos par to. Bet tur jau tas ir tā normāli. Pie stūres sēdēja meitene. Tikai tagad iedomājos, ka vajadzēja pajautāt, kāpēc brauc meitene. Bet toreiz sanāca arī saviesīgi ieskriet Hesburgerā ar viņiem kopā un izbaudīt Tortillu. Pēc zvēra pārtikas, tā bija jauka izmaiņa. Katrā ziņā ļoti patīkams brauciens.

Un tagad es tiešām gribu stopēt.

Esmu beidzot izcīnījusies ar printeri un viņš sabojāja tikai pusi no lapām.

Bija jāuzraksta par to.

Bet vispār naktīs būt skype ir diezgan patīkami. Labāk, kā dienā.

Mans kaķītis bija tik mīlīgs.

Viņš atkal pielīda priekšā datora ekrānam. Brīdī, kad es jau taisījos dzīt viņu prom, es atcerējos, ka neesmu viņu redzējusi 5 dienas. Tad es viņu paņēmu klēpī, ko parasti viņa man neļauj darīt un tad viņa paskatījās uz mani ar skumīgām "Kur tu biji?" acīm. Bet tiešām tik ļoti izteiksmīgi. Varbūt, ka viņa tiešām jūt, ka es viņai pērku ēdienu :D

Ir grūti atkal ieiet Rīgas ritmā. Jūtos nevietā. Jau šodien atkal stress. Un atkal jādomā.

Ai, Zane, ko tu iesāksi ar savu dzīvi.

Un autobusos ir smuki braukt un skatīties uz ainavu aiz loga. Es pat nepamanīju, kā paiet 2 h, jo bija tik interesanti.

šis tas garlaicīgs

Ir dīvaina sajūta, ka visapkārt ir tik maz cilvēku.
Bet klusums ir īstenībā diezgan nesmuks. Daudz labāks klusums ir mežā. Bet Rīgā klusums naktīs ir satiksmes trokšņi. Te tādu nav. Te naktī klusums skanēja kā džinkstēšana pēc skaļa koncerta tikai daudz daudz daudz klusāk.

Man salaboja zābakus un tagad man zābaki ir salīmēti un sanagloti. Nezināju, ka ar viņiem ir tik slikti, ka pilnīgi jānaglo. Bet tagad man zābakos ir naglas, kuras tiešam ir vajadzīgas nevis vienkārši naglas smukumam, kādas ir kerzām zolēs.


Un es beidzot varēšu valkāt savu lodi ap kaklu ^^

Vēlviens novērojums.
Mans suns zina no blakus istabas, ka esmu nomodā ātrāk, kā es pati to esmu apjēgusi. Nesaprotu, kā viņš to saprot. Bet viņam ir atļauts nākt mani modināt, lecot gultā un laizot seju, tikai tai brīdī, kad esmu nomodā. Un es pamostos, atveru acis, vispār pat nepakustos, sāku pamazām saprast, ka esmu piecēlusies un tieši tai brīdī viņš iemetas iekšā istabā un no sajūsmas lauž krēslus un tā nebija viena reize. viņš to vienkārši jūt. Dziļi paklanos viņa priekšā.
šodien viņš īdēja tik ilgi, kamēr es viņam neizlobīju kaudzi ar valriekstiem. (vismaz pašai nebija jāēd)

Un bija smieklīgs moments. (ja kāds nezin, tad mans vectēvs ir kokgriezējs pēc hobija) Vecvecāki skatās kādu pārraidi par kaķu skulptūrām cik sapratu, pēkšņi Ome pārmetoši saka: "Tu arī varēji kādreiz kādu kaķīti vai sunīti izgrebt nevis vienmēr tos vīrus!" Tas likās tik smieklīgi. tā it kā teiktu: "Nu ja tu māki kko smuki izgrebt, tad vismaz izgreb kaut ko sakarīgu arī" :D

Un es atvainojos, ka sanāk jūs pievilt, bet te knapi var sakarīgi paiet pa lielo ceļu līdz centram un skriešana sporta laukumā tiešām nav iespējama.
Bet tā viss, ko šeit daru ir - lasu grāmatas.
Es izlasīju beidzot grāmatu "Četri gadi Sibīrijā". Bet mazliet vīlos tai grāmatā.
Tagad lasu Viļa Lāča grāmatu "Senču aicinājums". Viegla valoda, labas pārdomas, nekas īpaši dziļš, bet izklaidējoši.

RTU zinātnieki ir izstrādājuši videi draudzīgas motorzāģu ķēžu eļļas!

šis uzraksts gozējas ieejot Ortusā. mmm...

Bet vispār RTU zinātnieki ik pa brīdim atklāj visādus mazākus un lielākus sīkumus.

Un 16. februārī ZB telpās notiks diskusija "Vai visu var aprakstīt ar skaitļiem". Es vēlētos aiziet paklausīties. Tas temats man patīk. Tikai es nevēlos pati neko teikt.

Tagad es braucu uz Laucieni uz pāris dienām. Iespējams, ka man būs ļoti garlaicīgi un nāksies daudz šeit rakstīt par sniega daudzumu, debesu zilumu, suņa trakumu un tādām lietām. Bet vispār man ir plāns skriet no rītiem un vakaros. Tikai jācer, ka sporta laukums būs kaut nedaudz iztīrīts no sniega. Tagad, kad esmu jums to pateikusi, tad man būs kauns to nedarīt.

Es ar sevi vismaz mazliet lepojos, jo biju uz Pašpārvaldes sēdi šodien. Nu es jūtos kā mēbele mazliet, bet nu mēs uzfilmējām spilvenkaujas video un 31majā janvārī mēs staigāsim pa Vecrīgu pidžamās un dodam cilvēkiem cepumus. Pacentieties būt tuvumā.

Nezinu, vai šis pusgads būs labāks par iepriekšējo, kurā es atnācu uz pirmo sēdi un vairāk nerādījos.

Bet vispār stāstam bija jābūt par to, kā es gāju uz Nacionālo teātri uz izrādi par Vili Lāci. Ļoti sena izrāde, bet tagad man ir iespēja iet uz teātri, tāpēc es to izmantoju.

Vispār žēl, ka es nezinu to vēsturi tik labi, bet izrāde bija tieši tāda, kādu es viņu iedomājos un veselas 3 h gara.

Neviens jau droši nevar zināt, kā bija un kas notika. Bet katrā cilvēkā ir arī tas cilvēcīgais.

Bet Dailes teātris man tomēr patīk daudz labāk. Dailes teātrī nav bijis tāds gadījums, ka es atslēdzos izrādes laikā. Turpretī, šķiet, ka Nacionālajā teātrī es atslēdzos praktiski visās izrādēs, uz kurām es esmu tur bijusi. Tas gan ir ļoti nepieklājīgi gulēt izrādes laikā, bet man tā īsti pat neskaitās gulēšana. Kādas 5 min mani plaksti ir tik ļoti smagi un pēc tam atkal ar aizrautību spēju vērot izrādi tālāk.

Bet Dailes teātrī šīs 5 min man nav vajadzīgas. (Laikam uztaisīju baigo antireklāmu. Bet tas ir tikai mans ļoti subjektīvais viedoklis)

Esmu izlasījusi vienu Viļa Lāča grāmatu "Putni bez spārniem". Droši vien būsiet dzirdējuši mani par to runājam. Tā ir bijusi visu laiku vienīgā grāmata, pie kuras es tiešām esmu raudājusi. Nespēju saprast, kā var tik ļoti dziļi izjusti aprakstīt emocijas.

Man cilvēki ir jautājuši, vai es tajā nejutu sociālistiskās idejas. Atklātsakot- vispār nejutu. Varbūt, ka es vienkārši uz tām vispār nekoncentrējos. Bet galvenais jau tur bija stāsts par cilvēkiem, par emocijām.

Ja es atradīšu varbūt Laucienē kādu viņa grāmatu, tad izlasīšu un salīdzināšu.

Pēc šī ieraksta varētu padomāt, ka V. Lācis ir mans kaut kāds elks :D Bet nē. Es vienkārši spriedelēju.

Barikādēm-20 un mazliet par kubu

Es satiku cilvēku, kas ir iemācījies salikt 3x3x3 kubu pats izdomājot kā. Ja godīgi neticēju, ka Latvijā ir tādi cilvēki. Turklāt viņa ir jaunāka par mani un mācās NDĢ. Esmu dziļi vīlusies. 4x4x4 gan nav viņai vēl izdevies salikt, bet ir tikusi pie 3 slāņiem.

Tagad pilnīgi gribētos aizmirst visas formulas un domāt domāt domāt. Bet šī vēlēšanās neliekas, ka būs kādreiz piepildāma.

Šodien tika noskatīts "Barikādēm-20" koncerts pa ltv1, ko redzēju dzīvē Ķīpsalā. Ļoti labi, ka biju. Ja nebūtu bijusi, tad tagad mocītos sirdsapziņas pārmetumos, jo pa tv skatoties jau bija fantastiska sajūta. Atceroties vēl to, kā mēs dauzījām kājas pie Auļiem. Un visi tā darīja, ka likās, ka saliktā pakāpienu konstrukcija izjuks.

No sākuma likās, ka 5h būs par daudz. Bet vēlāk nebūtu pat atteikusies no vēl kāda muzikāla pavadījuma un vēl kādas Domino partijas.

Visādas runas, kas man šķita uzrakstītas ķeksīša pēc, bet nu es jau neko no tā nesaprotu. Un man vispār ir grūti koncentrēties uz kādu, kas kaut kur tālu priekšā kaut ko stāsta.

Bet Auļi, Pērkons, Skyforger, Iļģi. Tas viss kopā veido tādu diezgan ideālu koncertu.

Auļi man patika vislabāk. (jā, es tiešām spēju apgalvot, ka man viņi patika labāk par Skyforger). Viņi izstaro tādu enerģiju ar dūdām. Pie pēdējām dziesmām bija arī pāris cilvēki, kas par spīti galdiem, kas salikti tuvu skatuvei un neļāva dejot, pieskatuves malā pamanījās izdejoties. Tagad es gribu veselu viņu koncertu.

Tika noskatīti arī dokumentāli kadri no tālā 1991. gada.

Un pie "Pērkons" gan jaunā, gan vecā paaudze apvienojās, lai padejotu, izkratītu matus, vienkārši palēkātu un padziedātu līdz. Bet ir viņiem vēl spēks. Nevar viņus vēl norakstīt, kā vecus. Nespēju iedomāties, ka kāda mūsu paaudzes grupa vēl tādā vecumā būs pieprasīta un saglabājusies tik ideāli.

Skyforger visas folk dziesmas tika dziedātas līdz. Nu spēcīgi, neko teikt.

Un laikam bijām vieni no retajiem jauniešiem, kas izturēja vēl līdz Iļģiem. Jo pēc Skyorger nāca kāda ļoti nepievilcīgas balss pārstāve un sniedza koncertu, ko tiešām nebija iespējams baudīt (pa tv viņu arī nerādīja). Bet tās laikā mēs izspēlējām divas Domino partijas. Vienā es pārliecinoši uzvarēju, bet otrā pārliecinoši zaudēju.

Pie Iļģiem Zane (ne jau es) tika pie dejotāja ar čībiņām.

Un, kamēr Iļģi, neko nenojaušot, muzicēja, pie viņu bundzinieka nemanāmi piezagās Juris Kulakovs ar savām bungu vālītēm un izklaidējās piesitot kādu lieku noti. Pēc pāris dziesmām, kādā dziesmu starpā, viņu dziedātāja aizgāja līdz Kulakovam, atņēma viņam bungu vālītes un lika doties prom no skatuves. Tā nu apsargs aizvadīja Kulakovu prom no viņa zvaigžņu stundas.

Nebijām vienīgie, kam šī izrāde likās uzjautrinoša.

Vispār pasākums ar ļoti daudz pozitīvām emocijām un bezmaksas tēju, ko tā arī nedabūjām.

Es gribētu, lai man patiktu tāda mierīgā un inteliģentā mūzika ar dīvainām domām, bet man patīk metāls. Neko darīt.

Kā var nemīlēt cilvēkus tad, kad esi viņus iepazinis. Cilvēki ir tik interesanti. Nezinu, cik ļoti garlaicīgam būtu jābūt cilvēkam, lai man viņš šķistu neinteresants. Tā nenotiek.

No rītiem dzert daudz kafiju un daudz melno tēju galīgi nav ieteicams.

Vispār sabiedriskajos transportos man ir vai nu nežēlīgi nāvīgi garlaicīgi, vai arī manas domas šaudās visādos nejēdzīgos virzienos. Tad šodien pēc kafijas izdzeršanas, sabiedriskais transports bija ļoti liela cīņa priekš manis. Centos saprast visu, kas notiek manā dzīvē, centos saprast savu nākotni. Un beigās biju sevi tik ļoti sastresinājusi, ka sirds dauzījās šausmīgā ātrumā un tad mēģināju pārcilāt prātā visus domu tematus, ko biju iztirzājusi, lai saprastu, kas tieši mani tik ļoti satrauca. Bet ziniet- neizdevās. Tas vienalga nedeva iespēju sevi nomierināt. Sabiedriskais transports ir ļoti neveselīgs.

Un es atklāju atklājumu: Zīmēšanas bēniņos, kur es zīmēju 4 gadus, pie griestiem ir tāds kā štābiņš uz sijām, kur var uzkāpt, pieliekot trepes un tur tad var taisīt pikniku augšā. Tiešām nošokējos.

Tik daudz. Pārāk daudz priekš manis!

Man laikam ir jauna definīcija vārdam "draugs". (Nu tā kā cilvēki, ko es uzskatu par saviem draugiem) Bet tas ir tikai tā ķeksīša pēc. Patiesībā jau tas nav svarīgi.

Neizmērojams kauns par savām domām.

Nez kāpēc man ir sajūta, ka noslēpums ir atklāts, bet negribas jautāt. Nav jau manējais noslēpums.

Biju jau aizmigusi pirms stundas, bet mamma lādē savu telefonu pie datora, tāpēc es nedrīkstu slēgt ārā, bet pagulēt pie mana skaļi rūcošā datora ir diezgan nāvīgi.

Vēlējos pagulēt pie loga, bet arī tas man izpalika. Atvilku aizkarus, apgūlos un paskatījos pa logu, bet tur 5/6 no loga ir pretējā māja un debesu mazo laukumiņu aizsedz restu tīkls tā, ka debesis redzu mazā mozaīkā. Nopūtos un atceros vasaras vēlos vakarus Ikšķilē pie loga. Nez kāpēc, bet man vienmēr ir bijis bail naktī skatīties pa logu. Liekas, ka apkārt notiek ļaunas lietas. šobrīd pat- Vecrīgā ir daudz dzērušu cilvēki, kuri dara visādas muļķības (daudzus no viņiem es noteikti arī pazīstu), kaut kādā vārtrūmē tiek ierauti nevainīgi cilvēki, kuri tiek apzagti un vēl ļaunāk, cilvēki guļ uz ielām, mirst badā. Es esmu mājās, bet liekas, ka viss no ārpuses jebkurā brīdī var ievelties pie manis.

Tad nu es guļu Ikšķilē un pārvaru bailes, attaisot aizkarus un paverot logu, lai istabā ieveļas vasaras nakts atvēsinošais gaiss. Skatos zvaigžņotajās debesīs un cenšos sevi nomierināt, ka neviens mani te nemeklēs. Reizēm gar logu norīb soļi, bet tie ir tikai suņi. Nākas gan sev to diezgan smagi iestāstīt. Šeit Rīgā naktīs var dzirdēt reizēm kādas balsis un mūziku no mašīnas ar atvērtām durvīm. Galīgi nav romantika.

šodien biju tādā jaukā pasākumā kā "Barikādēm-20" Ķīpsalas hallē, bet par to stāsts būt rīt. Izvērtās pagalam jauks pasākums.

Mēs esam tas, ko mēs paši izvēlamies?

sesija

Esmu pabeigusi savu sesiju.

Atzīmes nav tādas ļoti fantastiskas. Bet pati esmu ļoti vainīga, tāpēc jābeidz čīkstēt.

Sieviete, kura pieņēma mūsu tērpu kolekcijas, valkāja kerzas. Man šķiet, ka par to vien man būtu jāpiešķir papildus punkti, jo man arī tādas bija. Bet nu katrā ziņā tiku pie 7. Mani gan norāja, ka es varētu dabūt daudz vairāk tikai esmu ļoti slinka. (man nebija daudz darbu) Bet man ir kaut kādas problēmas ar nepareizību saskatīšanu savos darbos arī.

Mans klupšanas akmens esot kājas.

Bet ko var gribēt, ja es visu tiešām uzzīmēju pēdējā vakarā.

Un tad pasniedzēja tik viltīgi lika mums skatīties 100 g kultūras un kā gan es to neiedomājos- Viņa pati tur bija. Gribēja, lai mēs jūtamies iespaidoti tagad vai kā. man vienkārši tiešām ļoti nepatīk viņa. Man tā reti ir.

Katrā ziņā šī diena pat izvērtās tīri interesanta, kaut gan šķita, ka nekas cits kā mājas nespīd.

Pamanījos pasēdēt Route66 ar pāris arhitektiem. Ir diezgan interesanti ieskriet vecajos klasesbiedros. Bet klausoties šausmās par tēlotājģeometriju, jeb rasēšanu un visu citu, kas man būs tikai nākamgad, es nespēju ilgi izturēt.

Un mani fascinē, ka cilvēki tiešām mani atceras no zīmēšanas nodarbībām. Es viņus pilnīgi neatceros.

Un atkal jel Ķīpsalas keši no mums slēpjas maitas.

Es vēlos ietvert visu pasauli sevī.

Es vienmēr spiežu uz kvantitāti, jo man ir bail, ka kvalitāti es nespēšu pavilkt.

Bet ir slikti, jo patiesībā man patīk minimālisms.

Ziniet ko man tiešām patīk darīt. Man patīk skatīties emociju pilnas bildes. Bildes no ceļojumiem un elpu aizraujošiem piedzīvojumiem.

Tas nozīmē, ka man pašai ir sevi jāpārvar un jādara.

ja tas nebūtu man asinīs, ja tas mani neaizrautu, tad es neskatītos ar skaudību uz citiem cilvēkiem, kas to visu dara.

Man patīk naktīs ieiet cilvēku galerijās, kur katra bilde ir perfekta un skatīties bildes no viena albuma gala līdz otram. (es ceru, ka neviens vēl nav padomājis, ka esmu stalkeris, jo tie parasti ir vieni un tie paši cilvēki) Es gribētu, lai mans albums viss ir interesants. Bet kā jau teicu- kvantitāte man valda pār kvalitāti.

Tāpat arī te bloga ierakstos. Es rakstu bieži, jo man ir bail rakstīt reti.

Ballēšanās noteikti ir jaukāka, ja to dara reti.

Vienīgā problēma- Es nemāku ballēties. ha ha

Bet nu man vienalga patika. Būtībā labs koncerts vienmēr ir tas, kas mani izvilks no mājas. Pārējais viss diezgan ātri tiks aizbildināts, kā ne īpaši vajadzīgs.

jauna vieta priekš manis arī apskatīta: "Ezītis miglā"

Un ir ārkārtīgi dīvaini, ka tagad RnR ir jāuzrāda dokumenti. Bet tas noteikti ir patīkamāk, ja nav kaudze mazu nepilngadīgo (es tā nekad neteiktu, ja būtu nepilngadīga). Tas jau nekas, ka apsargs izskatījās diezgan atlūzis ap pusnakti.

Un es zinu, ka es ļoti nožēlošu, ja matemātikas eksāmenā dabūšu sliktu vērtējumu. Es tiešām zinu, ka jutīšos draņķīgi, bet es nespēju sākt mācīties. Ik pa brīdim atveru kladi, izlasu pāris lapas un vairs nespēju.

Šodien uzzināju, ka Domino patiesībā ir diezgan dārgs. un to es uzzināju dodoties 5x5x5 kuba meklējumos, kurš starp citu arī nebija nekāds lētais, bet es vairs nespēju iztikt ar 3x3x3. Viņš tagad šķiet tik ļoti vienkāršs. Tagad šāds skaistums ir manā īpašumā. Es jau viņu saliku, bet tur pārsvarā viss ir uz loģisko domāšanu bez formulām, bet tad ir tie gadījumi, ja kaut kas nesakrīt, kā vajag, tad ir kādiem trijiem gadījumiem tādas formulas, ka nu es tiešām nezinu, vai to ir iespējams iemācīties.

Bet nu jācenšas. Tikai viņš jau tagad mazliet jūk ārā.

Man ir tieksme atstāt lietas sabiedriskajā transportā.

Tas jau sāk kļūt par ieradumu.

Kad es beidzot saņemšu savu galvu rokās.

Un man ir jāiemācās laist vaļā senus cilvēkus. Īsti nesaprotu, kāpēc es tik ļoti turu visu pie sevis to, kam jau sen bija jābūt prom.

Vakar es rakstīju rakstīšanas pēc.

Patiesībā bija tik slikti, ka es cerēju ātrāk visu uzrakstīt un miers. Bet lai paliek.

Bet šodien jau ir labāk.

Man ir prieciņš, jo man ir jauns rubika kubs.

Iepriekšējo es ņēmu līdz, lai transportā būtu ar ko nodarboties, un šis vienkārši izšķīda pa gabaliņiem. Es vēl centos samontēt kopā, bet viņš bija neglābjami saplīsis. Nācās apvaldīt savas skumjas un es nopirku jaunu, bet izskatās, ka šis jebkurā brīvā brīdī izšķīdīs tāpat un griežoties ļoti ķeras, bet galvenais, ka IR. Es vēlaizvien neesmu tikusi pāri šai mānijai.

Taaa. Jaunais gads ir nosvinēts, bet ne par to iet runa. Neesmu rakstījusi jau kādu laiciņu.

man patīk ideja, ja ir slinkums iet pēc kaut kā tālu, tad vienkārši nofotografē, pievelc tuvāk un uzreiz ir tuvāka sajūta.

un teikums: "Es tikai gāju garām Ļeņingradai..." pēc otrās stundas un turpmāko laiku ir tā episki.

ā. un man patīk, ka tur skan Gogol Bordello.

Un atkal satiku ideālu sievieti. Kā ir iespējams būt tik skaistai. Es vienkārši apbrīnoju cilvēkus.

Pamuļķojos- PIETIEK.

tas man atgādina klasi. Jā, arī tos es paspēju satikt tikai ne ļoti ilgstoši.

Kāpēc man patīk zināt visus sīkumus par visu dzīvēm? Jāmēģina sevi pievaldīt.

Un man tika noskaitīti daudzi kauli latīniski. Diezgan brutāli to visu iekalt.

Es zinu, ka mans blogs izskatās pēc dienasgrāmatas (nu tā būtībā IR dienasgrāmata). Bet es ne jau jums rakstu. Kāpēc lai es nerakstītu visu, kas nav interesants.

Bet esmu apslimusi. jau kādu laiciņu, bet tagad laikam ir tā pavisam nejauki. Bet neko nenožēloju. Arī vārtīšanos sniegā.

Tas gan nav mūsējais sniega vīrs bildē, bet viņš ir ritīgi foršs.

Mūsējais bija milzīgs. Mēs nokavējām vilcienu sniegavīra dēļ (tas bija jau kāds 6tais vilciens, kuru mēs nokavējām)

īstenībā šampanietis tiešām nav īpaši garšīgs.

Bet jaunajā gadā jau vajag.

Un, spriežot pēc sagaidīšanas, visu nākamo gadu es spēlēšu Domino un klausīšos Lauri Reiniku. Kāpēc nē. Man pat ir ideja palasīties par Domino stratēģijām. Jo es tagad uzstādīju lielāko punktu skaitu (kas ir slikti) vienā reizē- 65.

Naktīs ir tik smuki viss, kad ir apsnidzis.