pat nenāk prātā, kādu bildi te varētu ielikt

šis būs tāds nesakarīgs emociju apraksts. nu vismaz sākumā un mazliet. Nē, tās nav manas dziļās sāpes. Tā ir virspusējā spriedelēšana.

Pēdējā laikā esmu manījusi visādas jaunas sava rakstura iezīmes (nu vismaz domās). Nav tā, ka man viņas patīk.

Sapratu, ka esmu iespītējusies. un atkal daru visādas lietas, domādama, ka tādējādi es mēģinu citiem cilvēkiem kaut ko pierādīt, bet patiesībā tikai čakarēju sevi.

Tagad vien zinu divus cilvēkus, kam vajadzētu aizrakstīt, bet esmu pārāk lepna. bet zinu, ka vēlāk es būšu tā, kura sev pārmetīs un nožēlos neizdarīto. Ir grūti sev pārkāpt pāri.

Man patika Lauras nesenā bloga virsraksts: "Not the things you do makes you tired, but the things you don't do."

Bet arī pēdējās dienās esmu sajutusies labāk. Nezinu, kā tas izskatās uz ārpusi, bet iekšās kaut kā ir labāka sajūta. Pie visa pielāgojas. Tikai ir jācīnās, jācīnās un jācīnās.

un atkal es neko nespēju izdarīt pareizi.

Un ir skumīgi, jo Inita brauc projām uz ļoti ilgstošu laiku. ATKAL (ceru, ka viņai Skotijā patiks)

Bet vismaz atvadu mazā ballīte bija pamatīgi jauka.

Un vēl lai kā arī tur nebūtu, esmu priecīga, ka Laura nav blakus visās manās Civilās aizsardzības lekcijās, jo citādi es nekad nenokārtotu ieskaiti semestra beigās.

Un tagad es nevaru izdomāt, ko es gribu.

Mani sapņi, kas ir visu laiku tiklīdz es kādu brīdi nepieslēdzos realitātei, ir kaitinoši. Es guļu tik daudz, bet vienalga nespēju pieslēgties.