piektdiena, 2010. gada 3. septembris

4 gadi mīnuss 2 dienas.

Nu šodien bija mazliet labāk.
Atkal celšanās 6.30. Vēlaizvien nesaprotu, kā es to spēju.
Lielāko daļu no šī teksta visādi cilvēki jau zina, jo es visu visiem stāstu pēc iespējas vairāk.

Nu es mēģināju runāt. Nu tā ļoti nesanāca. Bet nu tagad es tā kā iedraudzējos ar vienu meiteni kursā.
Tagad ir stulbi, ka es nedrīkstu vienkārši izdomāt vienu brīdi, ka es gribu griezties ap savu asi vairākas minūtes pēc kārtas vai vienkārši bezsakarīgi muldēt vai pakļauties mirkļa iegribām visādām nu tiešām pastulbām darbībām. Bet bez tā visa dzīve nav tik interesanta.

Sapratu, ka es galīgi neesmu sliktākais variants. man vismaz ir paziņas no citiem kursiem. Nu kaut vai skolas paralēlklasesbiedri vai visādi vēl random pazīstami cilvēki, ko es reizēm satieku, bet ir cilvēki (piemēram no pāķiem), kas nevienu nevienu nepazīst.

Un tā meitene (vēlaizvien nezinu viņas vārdu) ritīgi smieklīgi matemātikās streso par to, ka viņa neko nesaprot. Visu laiku drudžaini cenšas visu pierakstīt un saprast. Mums bija tā pārbaudes darbiņš, kur bija tiešām viegli piemēri, bet pasniedzēja teica, ka tikai 5 meitenes (mēs esam 23) ir uzrakstījušas sekmīgi. Tas ir tik anormāli. Es neesmu šitā pieradusi.

man ļoti patika citāts, ko dzirdēju (atvainojos par izmantošanu, bet man ļoti gribējās) : "Ja BF (būvniecības fakultāte) būtu vēl oldskūlīgāka, tad būtu mācības un bradājumi vienlaicīgi". Tik patiesi. Bet tas nav tikai par Būvniecības fakultāti. ķīmijas un materiālzinātnes nav labāka. Turklāt tur visu laiku smird pēc visādas ķīmijas.

Un šodien man bija superīga pieredze ar Angļu val. kabinetu. Sliktāku kabinetu grūti iedomāties. Turklāt skats pa logu bija tāds- tukšs lauks, kur tālumā koki un sabrukusi ēka, kur vējš staigā. Tik nostaļģiska sajūta.

Atbraucot mājās, es atkal nolūzu, jo biju pārgurusi, bet atkal piespiedu sevi piecelties un satikt Slovākijas cilvēkus, jo zināju, ka tas man palīdzēs. Braucot uz centru, nemaz nezināju, vai viņi visi tiks. Vaira gan bija jau sarunāta.
Beigās bija ritīgi jauki. Liku visos sīkumos izstāstīt pārgājiena notikumus, lai varētu sevi vēl pakārdināt un nožēlot neaiziešanu.
Bet bija smieklīgi, kā Māris mani centās uzmundrināt par mācībām: "Nebūs tik briesmīgi". Pauze, kad es ierēcu par frāzi : TIK briesmīgi. Tad turpinājums no Māra puses: "Būs briesmīgi, bet nebūs TIK briesmīgi". Tas ir ritīgi ļauns humors :D

Un tad vēl 15 min autoskolas lekcija.

Un tad vēl daudz vieninieciņu drukāšana uz reklāmlapiņām. Bet tagad beidzot jāiet gulēt, jo atkal 6.30 jāceļas.
rīt doma vilkt kleitu, tikai man bail nosalt.

Un jaunā mūzika, ko es nolādēju nekam neder. Man nekas nepatīk. Es nolādēju kādas 10 grupas, bet tikai 1 man patīk.

2 komentāri:

  1. man pat bail jautāt, kas tad ir tā jaunā mūzika :D
    virsraksts gan ļoti patīk.
    tev nav bail,ka tie kursabiedri, kas te aprakstīti, varētu šo kaut kādā veidā izlasīt?

    kad tev matemātika paliek par vieglu, esi laipni gaidīta manējā. ne vienmēr ir sarežģītās lietas, bet arī vienkāršās parasti sarežģīti stāsta

    AtbildētDzēst
  2. jaunā mūzika bija bišku no industrijas un bišku no ambientā.

    jā. es visu laiku stresoju par to, ka viņi varētu uziet. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņiem nav īpaši iespējas.

    Nu man arī vienkāršās lietas stāsta sarežģīti. Tas ir stulbi. Es drīz neko nesapratīšu un tas manī izraisa paniku.

    AtbildētDzēst