Mamma mani šodien nosauca par dīvainu, jo es no rīta viņai 3 reizes jautāju, kur mums ir jāiet. Nu tas gan laikam tāpēc, ka es vēl gulēju savā gultiņā, bet viņa bija okupējusi manu datoru. Tad es pēc katras reizes atcerējos, ka biju jautājusi to un man tika atbildēts, bet lai kā centos, es nespēju atcerēties, kur bija jāiet. Nu bija, protams, jādodas uz kārtējo autoskolas nodarbību.
Man tāda sajūta, ka es sapņoju to, ka es spēju kontrolēt sapņus. Bet tas bija tikai sapnis, jo es nemāku kontrolēt sapņus.
Vispār tāda sajūta, ka es savās smadzenēs visu izdomāju.
Man ir paniskas bailes kaut ko palaist garām.
Es saprotu tās bailes, man arī mēdz tādas sajūstas pielīst.
AtbildētDzēstMan gan nav tik bail sajaukt sapņus ar realitāti (kaut gan reti tā gadās).
Vairāk riebjas, ja iepriekšējā naktī ir bijuši tiešām riebīgi sapņi, tad otrā naktī ejot gulēt ir tā doma galvā - kaut nu šoreiz tā nebūtu.
pēc taviem pēdējiem ierakstiem/pedējā laika sarunām jāsecina, ka autoskolas nodarbību atcerēšanās nav tava stiprākā puse :)
AtbildētDzēstNu tas man kaut kā nav tas svarīgākais. Es tur eju tā starp citu :D
AtbildētDzēst