Man ir bail, ka visa dzīve paies bez manis.

Es nesaprotu īsti atšķirību starp sapņiem un īstenību. Pēdējā laikā man aizvien vairāk ir jāskaidro sev, ka tas un tas notikums bija sapnis, bet atkal šis un šis bija īstenība. No rīta vispār ir grūti pieslēgties dzīvei.

Mamma mani šodien nosauca par dīvainu, jo es no rīta viņai 3 reizes jautāju, kur mums ir jāiet. Nu tas gan laikam tāpēc, ka es vēl gulēju savā gultiņā, bet viņa bija okupējusi manu datoru. Tad es pēc katras reizes atcerējos, ka biju jautājusi to un man tika atbildēts, bet lai kā centos, es nespēju atcerēties, kur bija jāiet. Nu bija, protams, jādodas uz kārtējo autoskolas nodarbību.

Man tāda sajūta, ka es sapņoju to, ka es spēju kontrolēt sapņus. Bet tas bija tikai sapnis, jo es nemāku kontrolēt sapņus.

Vispār tāda sajūta, ka es savās smadzenēs visu izdomāju.

Man ir paniskas bailes kaut ko palaist garām.

Cilvēki mainās. ō jā. mainās tiešām.

Man šķiet, ka cilvēkiem ir prasība būt nelaimīgiem ar visādām problēmām. Mēs taču tik ļoti mīlam pasūdzēties un izlikties, ka mums ir slikti.

Bet, protams, tikai tad, ja beigas tomēr ir labas.

Atceros, ka pazinu cilvēku, kurš visu laiku bija laimīgs. Viņš teica, ka viņam jau paliek garlaicīgi būt tādam visu laiku. tad jau laime ir arī būt nelaimīgam.

Cilvēkiem taču ir jāpārvar šķēršļi un problēmas, lai viņš justos derīgs un pietiekami spēcīgs, lai dzīvotu.

Kāda gan jēga no perfektās dzīvītes. Interesanti taču ir tieši tai brīdī, kad ir sarežģīti.

Man šķiet, ka man ir pārāk virspusējas attiecības ar cilvēkiem. Man vajag galējības. Šitā neder.

Un man šodien zvanīja zīmēšanas skolotājs, kad es Reserved ģērbtuvēs uzlaikoju bikses. Unai nebija ilgi jādomā, līdz viņa izdomāja, kuru cilvēku es uzrunāju uz "Jūs", bet tai pašā brīdī stāstu, ka es laikoju bikses un, ka man tiešām bikses IR kājās.

Man gribas turpināt zīmēšanas gaitas. Bet domājams, ka man pietiks ar visu skolu.

Pirms pāris dienām man bija uznākusi nostaļģija un es gribēju kādu no tiem vēsajiem un lietainajiem vakariem, kad es pārgurusi, bet pilna ar dienas iespaidiem, dodos mājās pēc nogurdinošas skolas dienas, ietinusies šallē, lai tiktu mājās, uzvārītu tēju un ielīstu zem segas. Bet šobrīd es atdotu daudz ko, lai paildzinātu haļavas laišanu.

drīz jau būs

Labi jaunumi. Es esmu vesela. Nu vismaz tā vajadzētu būt.

šodien no rīta pieceļoties, es nejutos tā it kā man pāŗi būtu pārbraucis ceļa rullis.

Piektdien es atteicos no jūras pārgājiena, jo nu ar temperatūru tomēr nav prātīgi divas naktis gulēt uz zemes teltī.

Sestdien bija piedāvājums vēl vienam pārgājienam, arī gar jūru. Uz šo es ļoti vēlējos doties, bet nu man pienāca piedāvājums braukt uz Siguldu uz Kalniešu spēlēm (Uzsvars, protams, bija uz to, ka Skyforger uzstājās ar folk programmu). Tā nu es lauzīju galvu. Vēl vakarā biju neizlēmības kalngals, bet laikam jau izvēlējos pareizo variantu, jo Siguldas variantā nav jāguļ uz zemes un ir iespēja sasildīties, ja nu es salīstu, bez kā šajās dienās nevarēja iztikt.

Pēc ilga laika es uz Siguldu tiku vesta ar mašīnu. (Atceros, ka pēdējā reize bija, kad pirms 7 gadiem dziedāju ansamblī un tur bija ierakstu studija.) Bija pierasts, ka es uz turieni stopēju. It kā esot vieglākais stopēšanas galamērķis.

Geocachings arī bija neatņemama mūsu mazā ceļojuma sastāvdaļa. Tas nekas, ka biju jau atradusi tos kešus, nebiju vēl viņus atzīmējusi, jo nebiju tad vēl piereģistrējusies.

šī bija pirmā reize, kad redzēju Skyforger ar folk programmu. Biju skatījusies video un domāju, ka laikam derētu gan kādreiz paskatīties. žēl, ka nebiju (atkal slimības dēļ) uz 11. novembra koncertu kādu laiku atpakaļ, kur dziedāja visu Strēlnieku albumu. Vispār laikam tomēr neesmu redzējusi viņus tik nenormāli daudz reižu. Vienmēr ir nojukušas visādas lietas.

Atkal sanāca mazliet izlīt un tā pļava bija diezgan hardkōr, jo bija vismaz 1 cm dziļš ūdens pāri. Beigās jau staigājāmies ar basām kājām. Un rimi arī tika apciemots ar basām kājām. Rimi jau vienu reizi biju izstaigājusi ar plikām kājām. Jāteic, ka Rimi atrasties ar basām kājām ir stipri patīkamāk kā Maximā. Vispār ir grūti paturēt apavus kājās.

Un vakarā bija maziņš filmu vakariņš pie manis, tikai nesanāca noskatīties vairāk par vienu filmu (Kas bija Sex and the City 2), jo bija ļoti aktīvas diskusijas par ekonomiku.

un es tagad arī sapratu kāpēc man nebija pārkonvertēta kartē euro nauda uz latiem. Jo ir taču brīvdiena.

tagad man istaba ir pārkārtota. Piekāst to spoguli, kas ir pretī manai gultai. jau sen vēlējos to izdarīt.

Es šodien neko nedarīju un jūtos labi par to.

ā. vakar es sazvanīju manus paŗgājienā gājējus. Viņi bija tieši starp vētrām, kuras viņus ielenca aizvien tuvāk un tuvāk. Bet esmu pārdzīvojusi vētru teltī. Nu ja telts ir normāli uzcelta, tad jau nav problēmu.

Mans ķermenis mēģina mani piespiest atpūsties.

Pirmām kārtām jāsaka, ka man nepatīk gaidīt, lai ko es ar to tagad domātu.

lai gan pēc gaidīšanas ir foršāk. Bet gaidīšanas process ir jauks tikai tad, ja esi pārliecināts, ka gaidītais pienāks. Ja esi gandrīz 100 % pārliecināts, ka nepienāks, tā jau ir muļķa cerība nevis gaidīšana.

Aiii. Lai ir vēlviens Vonnegūts: "I tell you, we are here on Earth to fart around, and don't let anybody tell you any different."

Pēdējās trīs dienas mana temperatūra svārstās no 36.6 līdz 37.6. Bet tas jau nenozīmē, ka es sēžu mājās.

Mans superīgais iznāciens visu nakti pārsalt Pārdaugavas pļaviņā noteikti nepalīdzēja man atveseļoties. Nu mēness bija kā laterna visu laiku debesīs. Bija gan degradējošas, gan attīstošas sarunas. Iepazinos ar vienu panku un meiteni, no kuras pankam bija bail. Viņa esot tiešām agresīva un vardarbību mīloša. Par lielāko šī pasākuma daļu mana mute klusē. Mājās biju 7 rīta ar vispirmāko transportu. Bet pagulēt sanāca tikai līdz 10 no rīta, jo man bija tik slikti, ka es nespēju nogulēt. Tā es visu laiku dīdījos. Bet Ibumetinu es dabūju tikai tad, kad pati aizgāju viņam pakaļ.

Nu es taču nevarēju laist garām vakaru bītlu numuriņā. Cik nu bītlisks viņš bija, bet vakars bija ļoti jauks. Baseins ar piepūšamajām Jack Daniels, Viskija un kolas pudelēm bija diezgan smieklīgs.

Un jums mani ir jāapsveic ar trešo autoskolas teorijas nodarbību. Es beidzot tomēr mācos.

Bet braukšana tik ātri nebūs visticamāk.

miers

Tagad stāsts ir par 5dienu, kad es izpildīju vienu no saviem darāmajiem darbiem- Vairas satikšana.

Jelgavas braukšana izpalika aukstā laika, visas nakts un biļetes dēļ.

Vispār bija otrā manas autoskolas teorijas diena. Pagaidām nav tik sarežģīti.

Bet tā 5diena bija arī diena, kad man it kā bija jābrauc uz RTU jauno studentu iepazīšanās nometni 3dienu (2naktis). Es vēl līdz pulkst 16.05 nebiju izdomājusi, vai braukt, kad 17.00 bija izbraukšana. Bet es biju kopā ar Vairu un man bija labi un bija arī negaidīts uzaicinājums uz mazo ballīti Garciemā.

Lietderīgāk noteikti būtu bijis aizbraukt uz RTU sapazīšanos, jo ballītes cilvēkus es varētu satikt arī citreiz, bet izveidot draugus universitātē varbūt nebūs tik viegli vēlāk.

Bet šobrīd es noteikti nenožēloju savu izvēli. Nezinu, kā būs 31. augustā, kad es došos viena pirmo reizi uz savas fakultātes telpām.

Kad 16.10 bija nolemts lēmums, ka braucam uz Garciemu, bija liels prieciņš, ka vismaz kaut ko esmu izdomājusi.

Bet vispirms bija jādodas uz "Kolumba" biroju Alfā, bet mani pārsūtīja uz galveno viņu biroju centrā, ko iepriekš nebiju atradusi. Ja man paveiksies, tad varēšu ar diviem saviem draugiem pavadīt nakti Jūrmalā Rockin Papas viesnīciņā Bītlu numuriņā ar saunu, baseinu un kokteilīšiem. Bet nezinu, kā būs, jo tur parasti nav brīvu vietu un mums jāiztērē karte līdz pirmajam septembrim. Ir forši tomēr uzvarēt visādās sacensībās un dabūt dāvanu kartes. Bet Kolumbs mani jau ir nokaitinājis. Nekad vairāk neizmantošu šo tūrisma aģentūru.

No sākuma mums bija mazā ballīte četratā pie jūras ar krāsainu milzīgu lietussargu. Ap 23 saradās visi pārējie. Aiiii, kā man patīk šie visi cilvēki. Viņi ir tā kā ģimene. Es goda vārds biju aizmirsusi, ka man ir arī šie draugi. Nesaprotu, kā es varēju to aizmirst. Viņi liek man justies labi par to, kas es esmu.

Un, protams, kad pirmo reizi ieminās par peldēšanos ap 3jiem naktī, tad šī doma liekas pilnīgi nejēdzīga. Kad to atkārto vēl un vēl, tad man šī doma iepatīkas par spīti vēsajam laikam un vējam, bet lielu atsaucību šī doma negūst, bet mēs esam gatavi. Drebinādamies dodamies uz jūru, bet esam pilni apņēmības un zinām, ka mēs to tiešām izdarīsim. Jāsaka, ka es daudz spiedzu, kamēr devos iekšā ūdenī, bet vēlāk jau pieradu un izbaudīju, ka stāvot līdz jostasvietai ūdenī viļņi triecas pāri galvai. Lieli viļņi melnā naktī ar piķa melnu ūdeni rada baisas izjūtas, bet ja neesi viens, tad šī sajūta ir fantastiska. Uzreiz viss nelielais reibums un miegainība pazūd. Pēc tam sekoja ilgstoša ziloņu un lietussargu meklēšana zvaigznēs. Un zvaigzne, ko es nosaucu par savējo, izdzisa pēdējā.

Bija domāts nopeldēties un doties atpakaļ uz māju, bet tā vietā, mēs 4 h sēdējām un gulējām ievīstījušies segās un centāmies nedrebēt. Sagaidījām gaismu ar rozā debesīm un devāmies atpakaļ, kur nonācām 7.30, kad visi jau gulēja. Tējas dzeršana, lai sasildītos, ieilga uz 2 h. Uzzināju daudz jauna par savām rokām un tagad visu laiku uz viņām skatos.

Ap 9 gājām gulēt, lai 12 celtos un dotos 9 km līdz Vecāķiem, ko mēs pieveicām pārāk ātri un redzējām daudz beigtas Kaijas. Kā vēlāk noskaidrojās tvnetā, ka tā bija saindēšanās.

Tējas dzeršana pie Vairas. Un mēģināšana nekļūt par dārzeni ne īpaši labās gulētās nakts dēļ.

Jāsaka, ka duša ir brīnumlīdzeklis pret sliktu pašsajūtu.

Stulbi, ka tieši nakts pirms Rīgas svētkiem, ir negulēta, kas neļāva pilnība izbaudīt to dienu. Bet salūts bija pietiekami saistošs. Laikam atkal ir posms, kad man patīk salūts. Atceros, ka pagāšgad man tas riebās. Un vispār tie cilvēku pūļi nospiež.

Vispār šitādi pilsētas svētki ir diezgan nomācoši. Es redzēju tādu pavecāku pāri ap 60, kas bija saģērbušies tā svinīgi (uzvalkā un kleitā), bet bija piedzērušies un tad vēl sieviete ar augstpapēdenēm, mežģīņotām zeķubiksēm un kleitiņu, pilnīgi piedzērušos vienu pašu ar suni. Tas ir tik briesmīgi. Nesaprotu, kas tiem cilvēkiem dzīvēs notiek.

Tāpēc man nepatīk arī 18.tais un 11.tais novembris, jo tam vajadzētu būt tā forši, bet visa Vecrīga ir pilna ar piedzērušiem pusmūža cilvēkiem. Tāda mazliet bezspēcības sajūta.

Bet nobeigumā- Jūs visi esat forši. Tiešām esmu pateicīga visiem saviem draugiem, ka viņi man ir.

Sievietes ir psihas. Vīrieši- truliķi.

Daudziem cilvēkiem nekas neizdodas tāpēc, ka viņu smadzenes, viņu trīsarpus mārciņas smagie asiņainie sūkļi, viņu suņu brokastis, nedarbojas pietiekoši labi. Tiešām var gadīties, ka neveiksmju cēlonis ir tik ļoti vienkāršs. Dažiem cilvēkiem, lai kā viņi pūlētos, vienkārši nekas nepielec! Tā nu tas ir!

Tas ir mans superīgais Vonnegūts. Kad es jau biju metusi mieru grāmatai "Laikatrīce", es sapratu, ka tomēr tā ir fantastiska grāmata, bet es to sapratu par vēlu un Ikšķilē būšanas laiks man nepietika, lai to izlasītu.

Vispār jo vairāk es domāju, jo antisociālāka es kļūstu. Varbūt nevajag.

vispār Vonnegūtam ir arī šāds fantastisks citāts: If you really want to hurt your parents, and you don’t have the nerve to be a homosexual, the least you can do is go into the arts.

Ikšķiles laikā man bija trīs diezgan tādi īpatnēji sapņi. Pirmajā mans bērnības draugs pārvērtās par Vilkaci, otrajā Maiklam Skolfīldam (tam no Prison break) bija sarunu šovs un viņš bija kļuvis resns un viņam ataugušie mati bija sataisīti daudzās astītēs un viņš bārstīja tizlus jokus, bet trešajā es kopā ar Kārli dzinos pakaļ savam zīmēšanas skolotājam uz kaut kādu ūberkrutu automašīnu veikalu, kur mēs visu izvandījām.

Nezinu, ko manas smadzenes man vēlas pateikt.

Un es jau sāku pierast pie domas, ka es studēšu. Man tikai ir doma nogriezt matus. Pirms studiju sākšanās būtu īstais laiks, jo tad kursabiedriem tas liksies normāli, jo citādāk viņi nebūs redzējuši.

Labi, ka neviena mana klase nav bijusi ļoti inteliģenta, tad tagad būs vieglāk pierast varbūt pie kādiem ne īpaši gudriem cilvēkiem.

Un tagad šo nedēļu es centīšos veltīt cilvēkiem, ko es sen sen neesmu redzējusi. Nu vismaz tiem cilvēkiem, ar kuriem man būtu žēl zaudēt kontaktu pavisam.

ā. vēlviens Vonnegūta citāts: Otrais pasaules karš- cilvēces otrais neveiksmīgais mēģinājums izdarīt pašnāvību.

Nu nav tie izcili gudri citāti, bet mazliet pasmējos lasot.

kaitinošie virsraksti

Pirmām kārtām jāsaka, ka es vēlos vīriešu kreklu. Es gribu ar tādu mājās staigāt. Man patiktos ar mazām svītriņām, bet derētu arī vienkrāsains. Es jau varu iztēloties, cik ērti tas varētu būt. Ja kādam ir kāds lieks, tad es klausos, ja ne, tad būs jāiet pastaigāt pa kādām humpalām, bet viņas jau vienalga nav tik lētas, lai es beztēmā pirktu vīriešu kreklus.

Tātad. ko es pēdējās dienās esmu izdarījusi.

ā nē. sāksim ar to, ko es gribētu izdarīt.

*aizbraukt uz Jelgavu, kur ir tas mūzikas pasāciens, kur ir Huskvarn. Tas ir galvenais, ko es gribu redzēt vēl un vēl.

*jāsatiek Vaira noteikti. Varbūt ar šampanieti kopā, kas tika apsolīts uz izlaidumu.

*jāparunājas par šī gada Brutal Assault notikumiem, kur es nebiju, pie kāda Brenguļa. (ļoti gribas zināt, kā viņiem tur gāja) varētu nākamo gadu neēst, lai būtu nauda par ko braukt.

*jāsaņemas un jāpamēģina Windērfings. Man būs personīgais treneris (nu trenere), kura pat apņemas samaksāt 2 Ls no manu 5 Ls dēļa īres. (forši, ka man māca un vēl pat bišku apmaksā)

Pēdējās divas naktis es gāju gulēt 6 no rīta. Nav veselīgs dienas ritms.

Pēc pirmās nakts man murgos rādījās tas geocachings, bet tā jau bija interesanti. Sāku piešauties tam visam. Un pēc telefona zvana nākamajā dienā biju priecīga, ka tomēr visur esmu ar vienu niku, jo tad mani var atpazīt. Kuram gan vēl varētu būt niks- zanebomis. Esmu jau 15 savākusi ^^

Un bija arī zvaigžņu krītošā nakts. Beidzot tiešām tā pamatīgi redzēju, kā krīt zvaigzne. Bez saldējuma kastes, bet tas galu galā nav galvenais. Ja man RTU būs kaut uz pusi tik labi draugi, kā man ir tagad, tad es jau būšu pārlaimīga.

bet vakars sākās ar RnR. Draugu, radinieku un paziņu skaits ir ļoti palīdzīgs, ja piedalies ģitāristu dueļos. Bija arī filma, kuru es lāgā neredzēju. Un nākamā diena ar tiem deju paklājiņiem, kur ir četras bultiņas un skan dziesma un ekrānā iet bultiņas un tev ir jāliek kāja uz pareizo pusi un beigās parādās rezultāts. Es jau jūtos atkarīga no viņa. Bet nav jau iespējas. Laikam pirmā taustāmā lieta, kam es tiešām gribētu krāt naudu :D

Es gribu uzzīmēt smukus kokus.

cilvēku kolekcionēšana

Virsraksts nav nekādā saistībā.

Es laikam neesmu tomēr pelnījusi visu, kas man ir.

šodien atkal paņēmu Vonnegūtu no bibliotēkas. Cerams, ka tikšu ar viņu galā, bet tā kā tieši tagad esmu sākusi skatīties Prison break, tad varētu nesanākt labi ar grāmatām.
šodien no rīta piecēlos ar 50 cent mūziku. Netiesājiet mani pārāk smagi. Man to vienkārši atsūtīja un nekas cits neatlika. Māsa par mani smējās.

Un jau otro dienu pēc kārtas Biķernieku mežā līdz tādai tumsiņai. Šodien jau bija konkrēti tumsa, kad beidzot izkustējāmies no šīs tīri pat romantiskās vietas. žēl, ka gulēšana zālītē pieder tikai vasarai. vasarai pieder tik daudz labu brīžu. Lai gan ziemai ir tējas un segas mirkļi.

šovakar māsīca pie māsas piekāpusi un savāc manu gultu. Bet ir tik forši, kad kāds atnāk pie māsas ciemos, tad parasti viņa ir smaidīga un ir forši parunāties. Tas nekas, ka viņa pateica māsīcai, ka man ir bail no viņas, jo viņa ir pārāk ideāla. Pāsmējāmies kopistiski.

piespiedu sevi.

Tagad no jāņiem neesmu rakstījusi.
Tagad izdomāšu svarīgākos pasākumus. Noteikti nebūs hronoloģiski.

Kurzeme (Liepāja), Metalshow, Zvērā, divi pārgājieni (Brasla un Siguldas apkārtne), ā un vēl bija izlaidums, un vēl bija brauciens uz Gauju un vēl visādi sīkumiņi.

Esmu pa šo laiku kļuvusi atkarīga no stopēšanas. Ja šitā turpināsies, tad es drīz varētu sākt stopēt no centra uz mājām.
Un man pat vairs nav bail vienai stopēt, bet tas jau vairs nav labi.

Tagad man bija 4 dienas Laucienē, kas man tik ļoti patika. Tur var tik ļoti atslēgties no visa. Man tagad ir tā, ka, ja kāds mani kkur paaicina, tad es nespēju atteikt un visu laiku kaut kur vazājos, kas nebūt nav tik ļoti iepriecinoši. Es sāku nogurt, bet tagad esmu uzņēmusi spēku.
Es uztaisīju koka karoti, kas it kā nav ērta lietošanai, bet es arī nedomāju viņu lietot. Bet karote ir visai garlaicīga lieta, ko taisīt.
Un es pieradu pie savas māsīcas. Viņa ir tik šausmīgi forša. Man vienkārši ir bijība pret viņu, jo viņa ir tik ļoti ideāla, bet kad kāds laiciņš ir pavadīts kopā, tad jau paliek labāk. Izvazājāmies pa Talsiem arī.
Un viņa man pievienojās stopēšanai.
Uz Laucieni gan es viena stopēju. Turp es aizbraucu ar 5 mašīnām kādas 30 min ilgāk par autobusu. Pēdējie, kas mani paņēma bija 3 pavecāki mataini čaļi, kas uz manu jautājumu: uz kurieni jūs braucat? atbildēja, ka uz mežu. Fantastiski. Viņi brauca medīt. Viņiem bija pilna mašīna ar ieročiem un lodēm.
Atpakaļceļā man jau bija biedrs manas māsīcas personā. Mēs kādu laiciņu sēdējām un gaidījām. Tā šoseja tiešām tāda diezgan tukša, bet tad mūs paņēma taksis, kas aizveda mūs līdz Rīgai. Visu ceļu nenormālā skaļumā klausījāmies EHR. Tagad es atkal zinu visus topus.

Un tad arī Ikšķiles svētki. Diezgan interesanti, ka tur nekā tāpat nav, bet cilvēki vienalga ir bariem un mēs arī dodamies dejot uz estrādi pie Iedomu spārniem.
Palaidu garām gan viduslaiku amatnieku tirdziņu un cīņas, bet vairs jau neko.
Un es esmu tomēr egoistiska. Man vajadzētu padomāt par cilvēkiem.

Iemarinēju 17 l ar gurķiem un 5 burkas ar kko līdzīgu plūmju ievārījumam. tagad katru nedēļas nogali var uzskaitīt cik visa kā ir ieslēgts burkās.


šitais bija diezgan pasausi. Man šķita, ka es gribu rakstīt, bet, kad es sāku, tad nesanāca tā labi.