Es ceru, ka naktī 5dien būs silts.

Man ir bijusi liels laiks pārdomām, jo biju laukos (Nu Ikšķile. cik nu lauki). Bet nu tur man pārsvarā sanāk laiku pavadīt vienatnē.
Labi, ka nenojūdzos. Mani vajāja domas.
Es salaboju jumta noteku, iestādīju tomātus, nopļāvu zāli, izravēju daudz un visu ko un nobendēju daudz gliemežu.

Es atradu J.Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu". Man ir iepaticies Jaunsudrabiņš, jo atceros "Aiju" un "Vēja ziedus". Tagad es gribu tikt pie "Jaunsaimnieks un Velns".
Tā Baltā grāmata ir ģeniāla. Nesaprotu kā Jaunsudrabiņš spēj atcerēties tos visus sīkumus un lai arī viņš dzīvoja laukos, kur praktiski nekas nenotiek, ir sarakstīta vesela grāmata par priekiem un bēdām, ko viņš izjuta par visu. Es gribu uz viņa muzeju aizbraukt.

Šodien es satiku vectēvu (tas, kas Laucienē dzīvo) un viņš mani apsveica dzimšanas dienā. Un es viņam izstastīju visādas lietas, ko varbūt nevajadzēja stāstīt. Tāpēc man nepatīk mana ģimene, jo nekad neviens neko īsti nezina par citiem un tad es nezinu, ko kuram drīkst stāstīt. Un tagad es ceru, ka viņš par mammas atvērto autoskolu visiem radiniekiem neizstāstīs un ceru, ka neviens ar mammu par to nerunās. Bet man šķiet, ka tas nav nekas tik briesmīgs, ka es to izstāstīju, bet nekad neko nevar zināt.
Un man ļoti patīk satikt savu vectēvu. Es gribu pajautāt, lai viņš man iemāca kokgriešanu. Nu kaut kādus pamatus. Tas ir ļoti interesanti.

Es nevēlos lietot sabiedrisko transportu, bet ja man būtu normāls ritenis, tas būtu vieglāk. Tagad es došos ar kājām uz centru. Jūtu, ka tas ceļš man noriebsies.

Un pēkšņi visi sāk runāt par to, ka esmu liela un man vajag rūpēties par savu dzīvi. Šīs runas ir ļoti uztraucošas, jo es nezinu, ko es darīšu ar savu dzīvi.