Ziniet, ka mana māsa ir slima, bet viņa atsakās ēst ķiplokus tāpēc mamma viņus sasmalcina un liek klāt visiem iespējamiem ēdieniem. Un māsa to nejūt (es gan jūtu un man garšo), bet tas ir tik smieklīgi. Tā kā mazam bērnam.
Un pateicoties Zanes mammai un viņas pienam pie pankūkām, es šodien novērtēju savus 3 l lauku piena, ko es dabūju katru nedēļu, bet parasti viņi paliek vispār nedzerti. Nu jau esmu izdzērusi 1,5 l piena. Tas ir trīs alus kausi ar pienu ^^
Un šodien no rīta bija auksts un es nespēju izlīst no gultas un nokavēju 45 min, bet tāpat abus laboratorijas darbus izpildīju ātrāk kā puse no kursa, kuri sāka daudz ātrāk. ^^ Bet, izejot no mājas, biju vīlusies, jo man bija siltāk, kā parasti, jo rēķinājos, ka būs auksti un biju uzvilkusi vectēva vilnas jaku. Vispār galīgi forša jaka tikai stulbās kodes. Tā viņa būtu tāda mīlīgi liela un mājīga.
Un šodien es nopirku bikses, kuras es domāju pāršūt, bet man ir ļoti bail, ka man nesanāks tas, ko es vēlos. Un vēl jau ir jāuzšuj linu krekls.
Bet rīt man ir lekcijas līdz 18tiem- nejauki.
Kas attiecas uz manu pašsajūtu- tā ir diezgan patīkama.
Es pat varētu ieteikt mūziku, ja man būtu īsti ko ieteikt.
Mani tā var paķert uz nosaukumiem. Nu tik ģeniāls apvienības nosaukums "Arsonists get all the girls". Kļūstiet par ļaunprātīgiem dedzinātājiem.
Un vakar aizņēmu grupu, kas saucās "Animals as Leaders". Vispār
es tagad cilāju viena cilvēka mūzikas gaumi. Es gribu kko jaunu.
Man tagad ir ja ne gluži skeiteru džemperis, bet nu tāds liels un zils ar kapuci. Es ceru, ka tas būs tikpat silts, kā vilnas jaka.
Bet tagad pie lietas.
Piektdien no rīta, kad 7 vajadzēja būt fakultātē (tik agri sen nebiju cēlusies), atkal izbaudīju "Es ceļos un ir tumšs" sajūtu. Kamēr es gāju līdz savai un arī vistālākajai fakultātei, bija vērojams spēcīgs vējš un parādījās nostaļģija. Nu tas IR skaisti. Man tik ļoti negribējās atkal neinteresantos, siltos un vienmēr gaišos vasaras rītus.
Preiļi, Varakļāni un Viļāni ir tik ļoti tālu. Man tomēr likās, ka būs tuvāk. Ja no pirmās skolas mūs izmeta pēc 8 min, jo cita stunda sākās, tad pēdējā skolā mūs sagaidīja ar aplausiem un vēl paēdināja. Tik daudz ķīmijā vienas dienas laikā vēl nebiju klausījusies. Man ir iespēja izvēlēties kā C daļas priekšmetu "ķīmijas eksperimenti", kurā nepārtraukti katrā lekcijā spridzina kaut ko. Man tā kā vajadzētu izvēlēties kaut ko savai specialitātei, bet šitais izklausās pārāk vilinoši.
Nu bet man neiet runāšana auditorijas priekšā. Tas ir tik draņķīgi. Ko es dzīvē darīšu, bet nu galu galā jau nebija tik slikti. Tikai nezinu, cik ļoti kāds kaut ko saprata no tā, ko es teicu, bet ļauni tie bērni (nu 12 klase) nebija.
Un pēdējā Preiļu skolā bija tik smieklīgs zvans. Ja es domāju, ka pirmajā bija muzikāls zvans, tad šis pārspēja visu manis dzirdēto. Zvans bija īss gabaliņš no kādas popdziesmas, kas tagad ir topā. (īsti neatceros kāda, jo nesekoju tam līdz, bet zināju, ka tagad aktuāla dziesma). Tik interesanti. Nez kā viņi to maina tad. Katru nedēļu, kad iet EHR tops, tad ņem to dziesmu, kas pirmā varbūt :D vai veic kaut kādu aptauju. Bet nu es dzirdēju tikai vienu zvanu, tāpēc nezinu, vai teiksim varbūt, ka tai pašā dienā citi zvani, bija citas dziesmas. Bet katrā ziņā man patīk visas skolas, kam nav parastais džinkstošais zvans.
Un vakarā bija valentīndienas balle.
Nu bija forši, jo es beidzot dabūju savu karaoki padziedāt. Man patīk barā bļaut pie mikrofona. Nesaprotu, kā tas var nepatikt. Atceros savus "Namiņa" laikus pie mikrofona, bet tad laikam es vēl mācēju dziedāt. Tagad jau sen šis talants ir aizbēdzis.
Un daudz veco klasesbiedru un paralēlklasesbiedru.
Gulēt aizgāju mājās 5cos no rīta. Laikam priekš dažiem labiem citiem tas ir ļoti agri.
Bet man nepatīk tā ļoti ilgi būt kaut kur prom. Man patīk būt un tad vairs nebūt, un būt mājās un pagulēt un nākamajā dienā justies lietojami.
Unn sestdien bija tā saucamā "Ziemas prieku diena". Vispirms pamatīgi nosalām meklējot gar jūru īsto kalniņu. Bija tiešām auksts, bet laikam paspējām tieši īstajā brīdī, lai nebūtu -20, bet lai būtu daudz sniega. Bez sīkām traumām un sniega aiz apkakles neiztikām, sabojājām piepūšamo braucamo pūsli un sačakarējām plastmasas ragaviņas. Nožēlojām, ka vecāki ir atdevuši prom visas bērnības ragaviņas bez mūsu ziņas. Bet mēs pieci lielie bērni atņēmām mazajiem bērniem viņu kalniņu. Bija dikti pieprasīts kalniņš un nabaga bērniem bija jādodas tālāk un jāmeklē kāda cita vieta šļūkšanai.
Doma paliek viena: Tas noteikti jāatkārto!!!
Tikai grūti pateikt, vai vēl būs piemērots laiks tam.
Pēc tam mūs pacienāja ar zupu un cimdiņa izžuva uz radiatoriem un mēs tikmēr ļoti kārtīgi izpētījām makaronu tiltu celtniecību. Ir ļoti plāns piedalīties, tikai tas šķiet tā sarežģīti.
Vispār katru reizi, kad braucu uz Sloku un atpakaļ, nespēju nebesīties, ka tas ir tik ļoti tālu, bet vienmēr tas ir tā vērts.
Un vakarā viena pazīstama meitene brauca prom uz EVS, tāpēc bija atvadu ballīte, beet man jau bija doma, ka nebūs īsti jēgas, bet par laimi tas bija tuvumā jaunā bāra "Nice Place" atvēršanai, kur tika arī noskatīts Inokentijs un Jūdas Graši. Man arī teica: "Ja jau esi palikusi līdz šim brīdim, tad palikt ilgāk nav nekādu problēmu", bet redz, ka man ir problēmas. Atkal čāpojām ar kājiņām mājās. Nogurums tāds dīvains.
Vispār jau vieta tīri smuka. Nu interjers tīri patīkams, daudz un dažādu cilvēku (vispār pat brīnos, cik ļoti dažādi), bet tāda dīvaina smaka un vispār šķiet, ka ilgi tā vieta nepastāvēs, bet es jau neko nezinu. Galvenais, lai tur kādreiz ir kāda laba grupa.
Un vispār pēc v-dienas tika uzņemts laiks, cik ilgi var aiziet līdz manām mājām. Sanāca 47 min no Stokmana. Tagad es zinu precīzu laiku.
Pēc šīm brīvdienām es tā pamatīgi atkal sapratu, cik cilvēki tomēr ir draudzīgi. (pēc RTU to var ļoti vienkārši aizmirst)
Vispār jūtos tāda piepildīta diezgan.
Un šodien, par spīti aukstumam, aizgāju uz kāpšanu, par ko man ir šausmīgs prieciņš. Vajag vairāk sporta, jo tiešām sajūta ir labāka, ja ir fiziskās aktivitātes regulāri.
Tā ir Zaņu popularitātes līkne. Laikam tad, kad es būšu ōmīte, tad Zane būs tikai ōmīšu vārds.
