sāpes

Nu tagad es beidzot sapratu, kā tas ir, kad pazaudē kaut ko sev tik ļoti svarīgu.

Tāda sajūta, it kā krūtis būtu pārrautas pušu.

Es pazaudēju savus ilgi adītos un mīļotos balti-zilos cimdiņus. Es viņus neapdomīgi atstāju trolejbusā. Trīs reizes jau zvanīju uz Rīgas satiksmi, jautājot, vai nav atrasti. Tai tantei jau droši vien būšu apnikusi. Droši vien, ka jau pēc pāris minūtēm cimdiņi tika savākti. Māris man lika iedomāties, ka tos atrada kāds mazs bērniņš, kuram sala rokas, bet ir ļoti grūti to sev iestāstīt.

Un mamma man nopirka šokolādi, lai kliedētu skumjas.

Visticamāk, ka es adīšu vēlvienus tieši tādus pašus.

Tagad man tūlīt būs uzadīti nākamie cimdi un tikmēr, kamēr es nebūšu šitos uzadījusi, es sev par sodu nevilkšu cimdus vispār.

Es zinu, kas bija vainīgs. Vainīgs bija tas, ka es biju kļuvusi tik iedomīga par šiem cimdiem. visi cilvēki mani slavināja un es kā muļķe ļāvos šiem glaimiem un tiku sodīta.

Man pat nav īsti bildes, kas spētu pagodinātu šos cimdus, kas ar mani bija visu šo laiku.

Šī bilde nav diez ko izteiksmīga. Bet nu manu seju tāpat reti, kurā bildē var redzēt un tur ir CIMDI.