Blogošana ir jauka tāpēc, ka dzīvē tevi var neklausīties, bet te ir gluži vienalga, vai tevi klausās vai nē. Tu vienkārši vari muldēt visu, kas ir uz sirds.
Man šķiet, ka es sāku runāt garlaicīgāk, jo manī neklausās neviens. Ir piepildījušās manas bailes- es kļūstu garlaicīga. Es zināju, ka tam ir jānotiek.
Nu būtībā nekādi īpaši daudz temati man nepastāv.
Un tā sajūta, ka tu vēlies runāt ar cilvēku, bet tev nav ko viņam teikt, ir briesmīga. Man nav ko teikt cilvēkiem. grūti.
Viss, ko es vēlos teikt, vienmēr ir tik garlaicīgs.
Bet vispār jau RTU nav tik slikti cilvēki.
Baseina pluss tiešām ir sauna. Ne vienmēr viņa ir silta, bet tiešām mēdz būt. Tas nekas, ka nieres man ir bišku atsaldētas.
Un šijās pēdējās dienās ( nu laikam gandrīz nedēļa sanāk) es esmu paspējusi būt danču naktī, pie sevis mājās pīpēt ūdenspīpi ( pie sevis mājās nekad to nebiju darījusi) un protams klāt nāca sarunas par citplanētiešiem. Kāpēc nē.
Bija arī pabūšana nepabeigtajā dzemdību namā Mežciemā pašā augšā (stāvus neskaitīju, bet uz beigām apnika kāpt). Neaptverami skaists skats. Viņi bija paredzējuši baigo dzimstību, ja bija jāceļ šitik liela un augsta celtne. Un Pļavnieki izskatās kā vienkārši cementa siena no augšas, bet uz otru pusi paveras plašs mežs. Nezināju, ka viņš tik liels.
Tad bija teātra mēģinājums, kurš man nepatika. Nu pamēģināšu vēl pāris reizes un tad redzēs, kā man sanāks iedzīvoties. Lai gan nu cilvēki jau ir ļoti draudzīgi, bet es nejūtu to, ko vajadzētu. Jāatgriežas vienkārši pie kāpšanas varbūt.
un vēl vakar bija Māra Šverna koncerts manā jaunatklājumā "Taka". Tas nekas, ka es tiešām maz klausos Švernu un baložus, bet esmu bijusi jau laikam trīs koncertos šogad. Dzīvie viņam ir ārkārtīgi jauki, bet pārsvarā mājās es nespēju klausīties tik mierīgu mūziku. Man patika mūsu visforšākā vieta dažus metrus no Šverna zemē uz spilveniem ^^
Un tikai beigās viens kretīns (nu meitene) iekliedzās- "Vēstules". Nu kāpēc vienmēr.
ā. bet bija jau arī zīmēšanas skolotāja apmeklējums otrdien ar atmiņām un nostaļģiju un sarunām par mākslu, politiku un masveida ebreju iznīcināšanu.
Un pēdējā tēma tāpēc, ka es lasu grāmatu par Aušvicu. Kāpēc man patīk lasīt grāmatas par ciešanām un sāpēm? turklāt vēl patiesiem notikumiem.
Un mana uzzīmētā krūzīte vēlaizvien ir studijā pie sienas. tāpat kā manis dāvātais putnu būrītis (cik sen tas bija) un turpat arī karājas manis dāvinātais pūķītis Isildurs.
un šodien bija makaronrandiņš. Apskatījos viņu otro kāzu bildes un mazo meitenīti (varu derēt, ka viņa juta, ka man ir bail no bērniem. viņai bija 9 mēneši). Precēties divas reizes īstenībā ir forša doma. Tad kopā sanāk ideālās kāzas.
Un tagad man ir jāizpilda ķīmijas laboratorijas darba teorētiskā daļa un jācer, ka mani pielaidīs pie prakstiskās daļas, ja mans iepriekšējais mājas darbs ir nozudis. Es mēģināšu ļoti izšļūkt.
Un vēl man ir jāsazīmē kādas 30 rokas, plaukstas un piedurknes. Jauki. Paņemšu tēju, uzlikšu Baložu Pilnus Pagalmus (pārmaiņas pēc) un ķeršos pie lietas.
Nu tagad es beidzot sapratu, kā tas ir, kad pazaudē kaut ko sev tik ļoti svarīgu.
.jpg)
