Šī diena mani iedvesmoja blogošanas sākšanai. Jau sen vajadzēja to izdarīt. Ir lietas, ko negribas aizmirst.
Bet vārda dienas tomēr ir foršas dienas. Nespēju saprast, kāpēc senāk man nepatika jubilejas, mēģināju tās aizmirst un visādi citādi tās noniecināt. Ir forši, ka pāris reizes gadā ir dienas, kad visi cilvēki tevi atceras. Pat ja daži neatceras, tas neko nenozīmē. Ir tie cilvēki, kas atceras, kuri sen nav redzēti un kuri ir šausmonīgi forši.
Un tad ir daudz konfektes. Tas nekas, ka tev pašam viņas ir jāpērk. Bet ir vērts redzēt to klasesbiedru sejas, kad tie ierauga pilnu maisu ar konfektēm, kuras ir domātas tieši viņiem. un viņi kā maniaki klūp virsū. Bet es arī dabūju dāvaniņu no viņiem. Superīgu grāmatu "Ledus sarkofāgi", kas ir par sasalušām sievietēm. Kāda latvieša kārtējā superīgā fantāzija. Nezinu vai es to izlasīšu, bet vienalga patīkami. Un vel tā kartiņa par ēdiena neaptrūkšanos.
Un vēl arī vakars mākslas studijā ar vīnu un vēlvienu Zani. Ziniet, kas labs ir vārda dienās it īpaši, ja tavs vārds ir populārs. Nav jāsvin vienam, bet var svinēt kopistiski. Un vēlviena grāmata dāvanā. Atceros, ka bērnībā man ļoti nepatika, ja dāvināja grāmatas. Nesaprotu kāpēc. Šī ir īpaša, ļoti īpaša ja tā varētu teikt. Tikai reizēm man paliek bail, no mana zīmēšanas skolotāja.
Un bučiņas ar visiem un jaukie novēlējumi. Un jau no rīta bija grūti. Visi apsveic vārda dienā. Un esmu pieradusi, ja kaut ko novēl, tad saku: "Paldies, tev tāpat" , bet šodien jau tā nevar, lai gan kāpēc lai es neapsveiktu cilvēkus savā vārda dienā. Bet tad es sev ieskaidroju, ka šī ir mana diena un es izbaudu, ka es esmu centrs.
Un visādas pozitīvas emocijas tikai nepatīk, ka aizvien vairāk parādās klaidoņi, alkoholiķi un bezpajumtnieki sabiedriskā transporta pieturās un pašos sabiedriskajos transportos. Nu it kā jau nav mana problēma, bet jaukās dienās galīgi negribās, lai kāds, kura dzīve viņu neapmierina, gāž tev sūdus uz galvas.
Uz šīs jaukās nots arī varētu beigt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru