trešdiena, 2010. gada 24. februāris

Kultūras dzīves apskats

Emm. Laiks ir tāds, kas liek gremdēties atmiņās un skumjās. Slapjš un auksts. Savā ziņā, tādā laikā arī ir spēks. Tā kā vētrā. Tikai šādā tas ir citādāks. Gribētos pastaigāt pa tumšajām ielām, kur cilvēki ierāvuši savas galvas mēteļos un šallēs līdz degunam un izbaudīt to, ka ir arī šādi. Man laimes un skumjas sajūtas jaucas kopā. Nezinu kāpēc. Skumjās ir arī tāda neliela laime un laimē ir nelielas skumjas. Nezinu par ko. varbūt tāpēc, ka laime drīz var aizstaigāt prom.

Pietiek par nostaļģiju.


Parunāsim par kultūru.
Aktīva teātra laiks. Man patīk teātris. Tā kā izstādes netiek apmeklētas kādu laiciņu, tad vismaz teātris ir pietiekoši.

"Uz neatgriešanos" Beigas aizkustinošas, pirmā cēliena beigas arī jaukas, bet pa vidu tā mazliet pagari un ne ļoti saistoši, bet teātra apmeklējumu es nekad nenožēloju.
"Tils Pūcesspieģelis" Nu jauka izrāde. Beigas īpaši nesapratu. Ļoti gan jauki uztaisīti visi tērpi. Ļoti vilinoši. Bet laikam nespēju iebraukt visās dziļajās domās gan teātros, gan grāmatās.
"Kailie brieži" Nu nesauktu pat par izrādi. Nu izklaidējoša. Bet neteikšu, ka ļoti patika. Laikam neesmu TĀDA.
"Siseņi" hmmm. traģikomēdija. Ļoti patika. Nezinu vai iešu vēl uz tādu, jo ir tas moments, kad it kā gribas smieties, bet atkal ir tā, ka nu ir lietas, par ko negribās smeities un tad izrādē visu laiku dīvaina sajūta- smieties vai nesmieties.
"Kerija" Smuki. Tas bija diezgan sen. Nespēju atminēties. Bet man patika. Veiksmīgi izvēlēta izrāde.
Un tad, protams, pāris Džilindžera izrādes. Man iet pie sirds.
"Nekrofils" Lasīju diezgan sliktas atsauksmes, bet man patika. Ar visu slimīgumu.
"Psihs" Beigās slepkavība. Man laikam nepatīk beigas ar nāvi. Ļoti smaga sajūta pēc izrādes, bet ja izrāde atstāj iespaidu tas jau vien ir ko vērts. Tam nav obligāti jābūt labam.
"Drakula" ļoti ļoti sen. mazliet pārspīlēta, bet uz to nevarēju neaiziet.
Katrā ziņā Džilindžers ir foršs.
Tagad tikai jāgaida "Penelope un Diks" arī Džilindžera. Un "Ka tavu tēti". Man patīk teātris. Un jo biežāk iet, jo vairāk rodas kritika. Tā ceru.

Un vēl ir viena tēma, ko vēlos aprunāt. Grāmatas. Vairāk Stīvena Kinga grāmatas.
Visas Stīvena Kinga manis lasītās grāmatas:
"Zvēru kapiņi" vissenāk lasīju. Ar to arī sākās mana aizrautība.
"Mizerija" Slimi. Bet ļoti labi aprakstītas emocijas un iekšējā cīņa, kas man tik ļoti patīk Kinga grāmatās. Ik pēc pāris lappaspusēm šīs grāmatas sev teicu, ka nekad vairs nelasīšu Kinga grāmatas. Bet ļoti atkarību izraisoši un nedēļu pēc šīs grāmatas jau bija nākamā Kinga grāmata.
"Roze. Ērkšķu puķe." Tas bija galīgi šizīgi ar mistiku pa vidu. Reizēm pārspīlētu mistiku vismaz priekš manis. Bet arī ļoti izbaudīju lasīšanu.
"Strēlnieks" Pēdējā lasītā. ļoti laba. Tikai atkal man nobeigums traucē. Man vienkārši nepatīk nepabeigtība. Tas man liek domāt vēl nedēļu uz priekšu par to grāmatu. Tā tas laikam ir domāts. Arī iekšējā pasaule aprakstīta. Tas Strēlnieks ar savu domāšanu un savu vientulību, kas netraucē, bet palīdz, ar pieķeršanos, bet nepieķeršanos. Iegrimu nepajokam. Lai gan man vēlaizvien šķiet, ka galīgi neiebraucu visās domās.

Literatūra, kas neattiecas uz Kingu. Vonnegūts. Kāds mirst- tā gadās.
"Čempionu brokastis." Trauts bija ģeniāls personāžs. Bet ilgstoši Vonnegūtu nevaru palasīt.
Kings tuvāk sirdij.
Un vēl "Rokupācija" beidzot izlasīta. Lai gan tika teikts, ka grāmata par latviešu roka vēsturi, tur vairāk bija aprakstīta Rudaka personīgā pieredze mūzikā. Bet interesanta. Pat ļoti.
Tagad priekšā stāv Kleptona autobiogrāfija. Jāpateicas labajam cilvēkam ar foršajām grāmatām, kurš man viņas uztic. Esmu jau dzirdējusi daudz par to grāmatu. Jāķeras klāt.

Emmm. gari sanāca. Neko darīt. Bija jāizklāsta, lai vismaz varbūt atcerētos kur un kā esmu bijusi un ko lasījusi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru