Žetons

Daudz pozitīvisma. Jaunas emocijas sakarā ar klasesbiedriem. vispār bija foršāk nekā domāju.
No rīta bija tā, ka galīgi negribējās iet. Visu ko, tikai ne žetonvakaru. Daudz labprātāk būtu pabeigusi savu folk metal prezentāciju angļu val (tik ļoti esmu iekarsusi), bet nebija lemts. Tātad noteiktajā laikā, noteiktajā vietā biju klāt.
Ar visiem 11 cm augstiem papēžiem kurpēm spēju nenokrist, aiziet pēc žetona un apdāvināt sev norādīto skolotāju. Būtībā tagad nespēju saprast vai tomēr nevajadzēja lielāku gredzenu. Nu pirksti taču augs un šobrīd jūtos neērti, ka man ir gredzens, jo gredzenus īsti nevalkāju, bet centīšos.
Un visa tā fotografēšanās. Tomēr nemāku pozēt. Bet ceru, ka vismaz mans smaids neizskatīsies tā it kā es būtu viscaur sāpēs.
Un forši, ka visi vēlējās nofotografēties starp Zanēm ^^
Nu pēcpasākuma daļa ar vecākiem bija īpatnēja. Dīvaini redzēt viņus visus ar vecākiem. Bet tā pateicāmies viņiem ar svecītēm un kartiņām.
Jā. un paldies visiem, kas atnāca. (:

Un pēc tam tomēr visa klase savācās kopā uz vecrīgu. Mojo tīri jauka vieta (paldies Jēkabam, kas visu sarunāja). Nespēju saprast, ka pēc šitā viss būt tā kā agrāk atkal. Ermm... jauka izdejošanās, kokteilīšu dzeršana, bijušā klasesbiedra flirtēšana, un mojito izmaksāšana no klasesbiedra, kurš visu laiku noraksta no manis matemātiku un vēl arī klases blondīnes sišana pa dibenu. Tā interesanti. NU TAD PAR 12 A. KČING. Doma bija tāda, ka no sākuma visi Mojo un tad izklīst. Es laikam ar pāris cilvēkiem izklīdu pirmā tāpēc vēl nezinu cik ilgi tad viņi tur kopā noturējās. Bet vecrīgā vēl citus pirmģimnāzniekus satikām. Depo mums izpalika, bet Rock'n'Riga vienmēr mūs gaida. Satiku sniegavīru cēlājus. Malači. Un RnR spēlēja diezgan nekvalitatīva grupa, bet tas jau nekas. Ceru, ka Zanītei (ne man)nebija tā, ka tur galīgi riebās. Man tur vienmēr patīk un es uzskrēju vēl vīrsū cilvēkiem. Pēc tam bija čili pica un tad "I love you" ar Cirka spēlēšanu. Un pēc tam mājupceļš. bija smieklīgi, ka 6 no rīta, ejot mājiņās, domāju un smaidīju līdz ausīm, bet pati to nepiefiksēju līdz brīdim, kad kāds paprasīja, kāpēc esmu tik priecīga. Tad sapratu, ka tas ir jokaini.

Un foršie viedokļi no klasesbiedriem. Daudz par dzīvesprieku un vienmēr smaidīšanu, optimismu un atsaucību. Tad daudz par kavēšanu. piemēram: kavē, bet ar stilu. ( tik labi uzrakstīts)
un viens ir labs: "slinka (dažkārt nav slinka)" tik noteikti.
Tad vēl par manām interesantajām interesēm, pūķa un drātīšu un bruņu vesti un mazliet par mākslinieciskumu.
un vēl ir viedoklis: "ēd maz" khem. kuram tik maldīgs priekšstats ir radies.
Un tad ir leģenda: "ZANEI 3" tas bija tik sen.
Un vēl es zinu, ka no Ievas ir: "Patīk, kā es dziedu (iespējams viņa ir vienīgais visā pasaulē tāds)" Jā, man tiešām patīk kā viņa vienmēr dzied.
Un es sapratu, ka man bija ļoti nepersonisks viedoklis uzrakstīts par draugiem. Es ceru, ka viņi nekad neuzinās, kuru rakstīju es. Jo viņi tik jauki bija uzrakstījuši par mani. Atceros, ka bija reiz literatūras stunda, kurā bija citāts: "tavi smiekli- it kā monētas birtu uz marmora grīdas!" un atceros, ka es sūdzējos, ka neviens tā man nav teicis un ka būtu forši, ja kāds man tā pateiktu. Nu lūk. Man tas tika ierakstīts (saulīteee)
Bet neviens mani neatpazina pēc bērnu dienu bildēm. Arī labi, vismaz esmu mainījusies.
Es noteikti zinu, ka ir vēl kaudze pirmģimnāznieku, kuri tagad vēl ir vecrīgā. Lai viņi izklaidējas ^^
Un tagad es ceru, ka rīt( nu šodien, bet pēc gulēšanas) būs kādi cilvēciņi, ar ko padalīties priekos.
Vai tomēr labāk beidzot savilkt visas mācības kopā.

Kultūras dzīves apskats

Emm. Laiks ir tāds, kas liek gremdēties atmiņās un skumjās. Slapjš un auksts. Savā ziņā, tādā laikā arī ir spēks. Tā kā vētrā. Tikai šādā tas ir citādāks. Gribētos pastaigāt pa tumšajām ielām, kur cilvēki ierāvuši savas galvas mēteļos un šallēs līdz degunam un izbaudīt to, ka ir arī šādi. Man laimes un skumjas sajūtas jaucas kopā. Nezinu kāpēc. Skumjās ir arī tāda neliela laime un laimē ir nelielas skumjas. Nezinu par ko. varbūt tāpēc, ka laime drīz var aizstaigāt prom.

Pietiek par nostaļģiju.


Parunāsim par kultūru.
Aktīva teātra laiks. Man patīk teātris. Tā kā izstādes netiek apmeklētas kādu laiciņu, tad vismaz teātris ir pietiekoši.

"Uz neatgriešanos" Beigas aizkustinošas, pirmā cēliena beigas arī jaukas, bet pa vidu tā mazliet pagari un ne ļoti saistoši, bet teātra apmeklējumu es nekad nenožēloju.
"Tils Pūcesspieģelis" Nu jauka izrāde. Beigas īpaši nesapratu. Ļoti gan jauki uztaisīti visi tērpi. Ļoti vilinoši. Bet laikam nespēju iebraukt visās dziļajās domās gan teātros, gan grāmatās.
"Kailie brieži" Nu nesauktu pat par izrādi. Nu izklaidējoša. Bet neteikšu, ka ļoti patika. Laikam neesmu TĀDA.
"Siseņi" hmmm. traģikomēdija. Ļoti patika. Nezinu vai iešu vēl uz tādu, jo ir tas moments, kad it kā gribas smieties, bet atkal ir tā, ka nu ir lietas, par ko negribās smeities un tad izrādē visu laiku dīvaina sajūta- smieties vai nesmieties.
"Kerija" Smuki. Tas bija diezgan sen. Nespēju atminēties. Bet man patika. Veiksmīgi izvēlēta izrāde.
Un tad, protams, pāris Džilindžera izrādes. Man iet pie sirds.
"Nekrofils" Lasīju diezgan sliktas atsauksmes, bet man patika. Ar visu slimīgumu.
"Psihs" Beigās slepkavība. Man laikam nepatīk beigas ar nāvi. Ļoti smaga sajūta pēc izrādes, bet ja izrāde atstāj iespaidu tas jau vien ir ko vērts. Tam nav obligāti jābūt labam.
"Drakula" ļoti ļoti sen. mazliet pārspīlēta, bet uz to nevarēju neaiziet.
Katrā ziņā Džilindžers ir foršs.
Tagad tikai jāgaida "Penelope un Diks" arī Džilindžera. Un "Ka tavu tēti". Man patīk teātris. Un jo biežāk iet, jo vairāk rodas kritika. Tā ceru.

Un vēl ir viena tēma, ko vēlos aprunāt. Grāmatas. Vairāk Stīvena Kinga grāmatas.
Visas Stīvena Kinga manis lasītās grāmatas:
"Zvēru kapiņi" vissenāk lasīju. Ar to arī sākās mana aizrautība.
"Mizerija" Slimi. Bet ļoti labi aprakstītas emocijas un iekšējā cīņa, kas man tik ļoti patīk Kinga grāmatās. Ik pēc pāris lappaspusēm šīs grāmatas sev teicu, ka nekad vairs nelasīšu Kinga grāmatas. Bet ļoti atkarību izraisoši un nedēļu pēc šīs grāmatas jau bija nākamā Kinga grāmata.
"Roze. Ērkšķu puķe." Tas bija galīgi šizīgi ar mistiku pa vidu. Reizēm pārspīlētu mistiku vismaz priekš manis. Bet arī ļoti izbaudīju lasīšanu.
"Strēlnieks" Pēdējā lasītā. ļoti laba. Tikai atkal man nobeigums traucē. Man vienkārši nepatīk nepabeigtība. Tas man liek domāt vēl nedēļu uz priekšu par to grāmatu. Tā tas laikam ir domāts. Arī iekšējā pasaule aprakstīta. Tas Strēlnieks ar savu domāšanu un savu vientulību, kas netraucē, bet palīdz, ar pieķeršanos, bet nepieķeršanos. Iegrimu nepajokam. Lai gan man vēlaizvien šķiet, ka galīgi neiebraucu visās domās.

Literatūra, kas neattiecas uz Kingu. Vonnegūts. Kāds mirst- tā gadās.
"Čempionu brokastis." Trauts bija ģeniāls personāžs. Bet ilgstoši Vonnegūtu nevaru palasīt.
Kings tuvāk sirdij.
Un vēl "Rokupācija" beidzot izlasīta. Lai gan tika teikts, ka grāmata par latviešu roka vēsturi, tur vairāk bija aprakstīta Rudaka personīgā pieredze mūzikā. Bet interesanta. Pat ļoti.
Tagad priekšā stāv Kleptona autobiogrāfija. Jāpateicas labajam cilvēkam ar foršajām grāmatām, kurš man viņas uztic. Esmu jau dzirdējusi daudz par to grāmatu. Jāķeras klāt.

Emmm. gari sanāca. Neko darīt. Bija jāizklāsta, lai vismaz varbūt atcerētos kur un kā esmu bijusi un ko lasījusi.

februāra visforšākā diena

Šī diena mani iedvesmoja blogošanas sākšanai. Jau sen vajadzēja to izdarīt. Ir lietas, ko negribas aizmirst.

Bet vārda dienas tomēr ir foršas dienas. Nespēju saprast, kāpēc senāk man nepatika jubilejas, mēģināju tās aizmirst un visādi citādi tās noniecināt. Ir forši, ka pāris reizes gadā ir dienas, kad visi cilvēki tevi atceras. Pat ja daži neatceras, tas neko nenozīmē. Ir tie cilvēki, kas atceras, kuri sen nav redzēti un kuri ir šausmonīgi forši.

Un tad ir daudz konfektes. Tas nekas, ka tev pašam viņas ir jāpērk. Bet ir vērts redzēt to klasesbiedru sejas, kad tie ierauga pilnu maisu ar konfektēm, kuras ir domātas tieši viņiem. un viņi kā maniaki klūp virsū. Bet es arī dabūju dāvaniņu no viņiem. Superīgu grāmatu "Ledus sarkofāgi", kas ir par sasalušām sievietēm. Kāda latvieša kārtējā superīgā fantāzija. Nezinu vai es to izlasīšu, bet vienalga patīkami. Un vel tā kartiņa par ēdiena neaptrūkšanos.

Un vēl arī vakars mākslas studijā ar vīnu un vēlvienu Zani. Ziniet, kas labs ir vārda dienās it īpaši, ja tavs vārds ir populārs. Nav jāsvin vienam, bet var svinēt kopistiski. Un vēlviena grāmata dāvanā. Atceros, ka bērnībā man ļoti nepatika, ja dāvināja grāmatas. Nesaprotu kāpēc. Šī ir īpaša, ļoti īpaša ja tā varētu teikt. Tikai reizēm man paliek bail, no mana zīmēšanas skolotāja.

Un bučiņas ar visiem un jaukie novēlējumi. Un jau no rīta bija grūti. Visi apsveic vārda dienā. Un esmu pieradusi, ja kaut ko novēl, tad saku: "Paldies, tev tāpat" , bet šodien jau tā nevar, lai gan kāpēc lai es neapsveiktu cilvēkus savā vārda dienā. Bet tad es sev ieskaidroju, ka šī ir mana diena un es izbaudu, ka es esmu centrs.

Un visādas pozitīvas emocijas tikai nepatīk, ka aizvien vairāk parādās klaidoņi, alkoholiķi un bezpajumtnieki sabiedriskā transporta pieturās un pašos sabiedriskajos transportos. Nu it kā jau nav mana problēma, bet jaukās dienās galīgi negribās, lai kāds, kura dzīve viņu neapmierina, gāž tev sūdus uz galvas.
Uz šīs jaukās nots arī varētu beigt.