Interesanti, vai visiem cilvēkiem ir tādas lietas, ko viņi nekad nekad citiem neteiks. Reizēm liekas, ka cilvēkiem ne par ko nav kauns un viņi saka visu visu visu.
Teiksim es praktiski nevienam neesmu teikusi, ka es bērnībā mēdzu zagt konfektes no veikaliem (tiešām nesaprotu, kā es to spēju darīt). Tagad pateicu. Bet nu tagad tas jau ir sen un vairs nav taisnība, tāpēc es to varu pateikt. Varbūt tā ir ar visu.
Šorīt es nevēlējos nākt mājās pirms visi nav aizgājuši, tāpēc aizgāju līdz Biķernieku mežam un palasīju Remarka "Trīs draugus". Fantastiska noskaņa. Mazliet kaitināja literatūras ietekme, ka lasot visu laiku piefiksēju vietas, kur ir tēla ārējais apraksts vai kāds iespaidīgs mīlestības citāts, vai tēlu savstarpējo attiecību atainojums. To nav tik viegli izslēgt. Lai gan varbūt labi, ka es nevis pliki lasu, bet analizēju. Cik nu tā skaitās analīze.
Bet manas pūles bija veltīgas. Atnācu mājās tieši brīdī, kad visi taisījās iet prom. Tomēr nesanāca mans plāns nevienu nesatikt. Vajadzēja tikai dažas minūtes nogaidīt. Mani nosauca par pasaules staiguli. Tas otrs vārds man tiešām nepatīk.
Esmu sākusi trenēt atmiņu nelietojot grāmatzīmi, bet vienkārši atceroties, kurā lapaspusē palieku. Nebiju domājusi, ka man tas varētu sanākt, bet labi darbojas pagaidām.
Es ceru, ka šoreiz nebūs tā, ka tieši tad, kad pirmās gredzens nav ar mani, tad man viņu dikti vajag. Vispār man ļoti nepatīk aizmirst citu mantas kkādās vietās. Es tā izdarīju. Būs jāmēģina tikt pakaļ pēc iespējas ātrāk.
Bet vispār dzīve ir tīri forša.
Šos jaukumiņus mums noziedoja šoferis, kad stopējām no Dobeles ^^
HAOOOOOSSSS
