If I lay here, If I just lay here, Would you lie with me and just forget the world?

Tas mazais ir mēness. es gribu mežu naktī visu laiku.

Virsraksts ir nesaistīts ar visu pārējo blogu, bet tā man ir vienmēr, bet šoreiz tas tiek īpaši uzsvērts.

Šodien atgriežoties vakarā (vēl aizvien šokējos, ka ap deviņiem vēl ir tik gaišs) no savām apgaitām atdūros pret izvēli, kuras bailes pārvarēt, lai šķērsotu brīvības ielu. Bailes no tumšiem tuneļiem vai bailes no mašīnām(man ir bail praktiski no visa). Izvēlējos pārvarēt tuneļu bailes, jo satiksme bija pārāk intensīva. Tā es nokāpu pa kāpnēm lejā tunelī. Tunelis bija tukšs tikai man pretī nāca kāds interesants cilvēks (nu tādi kā man patīk, tikai mēģināju uz viņu neskatīties, jo mani mulsina saskatīties ar svešiniekiem) un es iedomājos, ka žēl, ka es viņu nepazīstu, jo vēlējos kliedēt savu vientulību ar kādu jauku sasmaidīšanos. Un nākamajā mirklī šis cilvēks pateica čau un pamāja. Ar pārsteigumu atklāju, ka es viņu tiešām zinu, lai gan ļoti vāji. Nebijām īsti runājuši un tikušies arī tikai pāris reizes, tāpēc man bija prieks, ka viņš mani atminējās, lai gan neesmu tā ievērojamākā būtne. Un steigā, pirms biju jau paspējusi paiet viņam garām, pamāju un ar smaidu uz lūpām pateicu to pašu ikdienišķo čau. Esmu pārliecināta, ka šis cilvēks 30 sec laikā aizmirsa, ka mani redzējis, bet man tas deva enerģiju visam mājupceļam, jo reti iegūstu to, ko tajā mirklī sagribu.
Šī bija tāda mazas meitenītes sajūsma. Un ceru, ka tas cilvēks nekad mūžā neizlasīs šo blogu, jo tas jau ir maniakāli.

Bet mājās ejot, es klausījos latviešus- Huskvarn un Sia Radikal. Viņi ir tik spēcīgi. Nav tā, ka latviešiem nav labas mūzikas. IR. Un es tik ļoti sagribēju koncertu. Tādu lielu, skaļu, tādu, kur visi ārdās. Gribas uz Brutal Assault braukt arī šogad, bet viss nav tik vienkārši. Manas alkas pastiprināt palīdzēja arī youtubes klipi, kur matainie ārdās un jokojās, un dejo ,un smejas, un dauzās. Uzjunda vēlmes. Tagad pirmais- jāsagaida Skyforger jaunā albuma prezentācija. Atgādinājums, ka jānopērk biļete.

Un man šķiet, ka mana bloga doma neizdosies. Jo es viņu domāju rakstīt, lai vēlāk varētu palasīt un atcerēties, bet nu jau šeit ir tik daudz garu un bezjēdzīgu ierakstu, ka es viņus noteikti nesaņemšos kādreiz izlasīt, bet tāpēc es nepārtraukšu rakstīt. Un vēl viena lieta- man riebjas lasīt to, ko es esmu sarakstījusi.
Nesaprotu, kāpēc man ir tik ļoti slikta atmiņa par visu, kas noticis. Es tikai ar lielu piepūli spēju atcerēties, ko es darīju pirmdien un arī tikai tad, ja paskatos plānotājā, kas bija paredzēts. Tāpēc žēl, ka līdz vecmāmiņas gadiem, es jau būšu visu aizmirsusi un nespēšu pastāstīt, ko es darīju tīņu gados. (Bet varbūt man vienkārši ir garlaicīga dzīve)

beidzot skaņas ir apaļas.

Un ir pavasaris. Noteikti, ka tas tiek dzirdēts no visiem cilvēkiem, bet kas es tāds esmu, lai es arī to nepieminētu. Esmu izbaudījusi aplūdušus ezerus un kanālus un cilvēkus, kuri sēž uz soliņiem, zem kuriem plūst ūdens, bet ielas ir sausas un varu atvadīties no smagajiem ziemas zābakiem.
Baložu pilni pagalmi-
Tas ir pavasaris, kurā tevis nav
Tas ir pavasaris, kurā tu nevienam neesi vajadzīgs,
Tas ir pavasaris, labāk, lai viņa nebūtu
Laikam tomēr nepiekrītu, bet ir brīži, kad man kaitina pavasaris. Šobrīd esmu sajūsmā.
Esmu gan nedaudz apmulsusi par drēbju izvēli. Jo ir auksts un karsts reizē. Puse cilvēku ir ziemas jakās, bet puse džemperīšos.

Un neesmu rakstījusi kopš svētdienas. Laikam neesmu bijusi mājās. Ja būtu bijusi mājās, tad būtu rakstījusi.

pirmdienā tika izmantota iespēja izgulēties līdz dejošanas sākumam. Tas vienmēr ir patīkami un laikam arī pēdējā deju reize, jo nu ir pavasaris un es spēju pati iziet un skriet, nevis doties uz kādu zāli, kas tikai nomāc, ja spīd saulīte.
Un atklāju priekš sevis jaunu vietu "Citas debesis" laikam, kur bija "Šizīga" atmosfēra kā Māris teica un tualete ar diezgan nejēdzīgām domām uz sienām.
Un todien arī redzēju plosāmies ugunsgrēku. Šis skats mani paralizēja. Es to uztveru ļoti sāpīgi, lai gan nebija liels, bet par ugunsdzēsēju izsaukšanu kāds jau bija parūpējies. Viņi pietiekami ilgi cīnījās ar uguni.
Man tik ļoti patīk mežs naktī. Tās nelielās bailes, kas klūp virsū vienkārši tāpat. Fantāzijas, kas rodas iztēlē skatoties uz visām pusēm, jo tas celms taču kustējās. Viņš tiešām kustējās.
Cīnījāmies ar elektrības, ūdens un siltuma trūkumu. Man patīk pārvarēt grūtības. Salauzām nazi, bet iekurinājām krāsni, kas dūmoja, tāpēc viss iegūtais siltums tika izvadīts ārā kopā ar dūmiem. Bet aplūdušais ezers, ar kokiem pa vidu un mēnesi virs tiem, radīja sajūtu kā sapnī vai kādā citā pasaulē.
No rīta pieceļoties, ārā bija siltāks, kā būdiņā.

Ar katru dienu cilvēkus iepazīstu aizvien vairāk, bet tie turpina man palikt mīkla.

Man patīk, ka es tomēr spēju saņemties darīt tās lietas, kas man ir jādara. Es tiešām aizgāju uz zīmēšanu. Bet tomēr ir mazliet ne īpaši patīkami, ja cilvēks tik daudz runā un visu laiku apgrūtina mani ar kādām savas dzīves detaļām. Lai gan biju priecīga, ka ar mani kāds parunā. Man patīk izlikties, ka man tas nepatīk.

Otrdienā atcerējos pāris svarīgas lietas, par kurām galīgi biju aizmirsusi, ka otrdienās ir danči un ka bija paredzēta maziņa ballīte. Kad saņēmu pāris neizprotamu sms, tad atausa atmiņā aizmirstās lietas un bija patīkami.
Danči gan izpalika teātra dēļ.



Ka tavu tēti saucās izrāde. Garlaikojos tās laikā. Par visām jau sen apspēlētajām problēmām. Man nešķita saistoši. Nu man nekad nav tā, ka man nepatīk, bet šī bija vistuvāk tam.

Un atkal gandrīz negulēju. Tas tiešām palīdz. Nākamais rīts tad uzaust saulaināks. Gulēju 3 h. Es regulāri pārāk daudz guļu, tāpēc pēc negulētām naktīm jūtos vislabāk.
Tikai mani uztrauc runāšana angļu valodā. Man jau ir problēmas ar vienkārši komunicēšanu ar jauniem cilvēkiem, kur nu vēl angļu valodā. Tiec sev pāri, Zane.

Un šī rīta pastaiga pa Ojāra Vācieša staigātajām ielām literatūras projekta ietvaros bija fantastiska. Arkādijas parks. mmm... un es mazliet ilgojos pēc braukšanas ar riteni, lai gan esmu pilnīga lūzere tajā nodarbē. Un tāpēc man patīk pavasaris, jo var ēst parkā uz soliņa, neko nesasaldējot ^^

Ir nācies daudz pārdomāt, bet pie nekādiem secinājumiem nekas nenoved. Nevajag tik daudz domāt. trīs gadi patiesībā nav tik daudz.
Bet tagad man vajag visu un ātri, tāpēc viss tiek sabojāts. Kāpēc nekad nevar zināt īsto laiku, vietu, veidu. Tāpēc, ka cilvēkiem ir jāmācās. Bet ir lietas, ko nevar iemācīties. Ir talants.

Un tagad es došos pavasara istabas sakopšanas talkā līdz brīdim, kad būs jadodas kāpt. Man prieks, ka izbrīvēju laiku kāpšanai arī brīvlaikā. patīkami!

nākotnes plāns saistībā ar dobermaņiem.

Zane teica, ka es nemaz tik daudz nerakstu un ka man vajag plašāk izvērst visu, tad nu tāpēc man iepriekšējais blogs ir milzīgs un tāpēc tagad man taps vēlviens. Ha ha ha.

Šis būs veltīts Dobermaņiem. Maniem sapņu suņiem. Es par viņiem mazliet sameklēju informāciju un man tik ļoti patīk viņu apraksts.
Iespējams, ka šis jums varētu nebūt tā ļoti saistoši, bet es to rakstu sev šoreiz. Pašai gribas mazliet papētīt un izvilkt to, kas man šķiet vissvarīgākais.
Tātad:
Vēsture-
Šķirnes pamatlicējs un izveidotājs bija Frīdrihs Luiss Dobermans (1823-1894)
Pirmā suņu šķirņu izstāde Vācijā tika atklāta 1863. gada 14. jūlijā Hamburgā, un tajā laikā visas šķirnes tika dalītas 2 grupās; 1) medību suņi; 2) izmantojamie un izrādāmie ('parādes') suņi. Uz šāda fona nav grūti saprast Dobermana vēlmi – izveidot ļoti spēcīgu un uzticamu suni, kurš tikpat maz baidītos no nūjas sitieniem, kā no šāvieniem. Izejot no Dobermana nedaudzajām liecībām, kā arī no citiem avotiem, var neapšaubāmi apgalvot, ka dobermans kļuva par pirmo suņu šķirni, kuru izveidoja un attīstīja personīgās apsardzes nolūkiem.

Raksturs-
Agrīnie pieraksti liecina, ka šķirnes sākumā dobermans bijis uzmanīgs, bezbailīgs, gudrs, straujš un viegli apmācāms suns, kas izmantots kā policijas un sargsuns. Mūsdienās dobermanu audzētājiem ir izdevies izveidot daudz maigāka, stabilāka rakstura dzīvnieku nekā sākotnējie šķirnes pārstāvji. Dobermans var būt kā lielisks sporta sacīkšu suns, izstāžu ringu zvaigzne vai vienkārši mājas mīlulis. Jebkādas bailīguma vai agresijas pazīmes tiek mērķtiecīgi izskaustas no šķirnes ciltsmateriāla.

Dobermans ir mājas/dzīvokļa suns. Dzīve suņu būdā kaut kur mājas aizmugurējā pagalmā bez konstantas mājinieku uzmanības un kontakta var radīt nopietnas problēmas dobermanim, kas var novest pie nevēlama bailīguma, nervozitātes vai agresijas. Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei. Tie parasti vēlas ar saimnieku dalīties visā – mājvietā, guļvietā un ēdienā; šo iemeslu dēļ dobermanus vēl dēvē par "lipekļu" suņiem!

Savā attieksmē pret bērniem dobermans neatšķiras no citām šķirnēm – mijiedarbība ar bērniem kucēna vecumā attīsta spēcīgu saikni starp suni un bērniem.
Dobermaniem raksturīga nesaudzīga attieksme pret savām rotaļlietām, tie tiecas iznīcināt tās visas, īpašu sajūsmu izrādot par tenisa bumbiņām, ar kurām gan jābūt uzmanīgam, lai suns neaizrijas ar bumbas atliekām.

Mūsdienu dobermanis ir pazīstams ar strauju, bet līdzsvarotu raksturu, kas ļauj tam momentāni reaģēt bīstamā situācijā. 20 gadus atpakaļ nereti bija sastopami psihiski nelīdzsvaroti suņi, taču šobrīd veiksmīgas selekcijas rezultātā šī negatīvā īpašība ir sastopama arvien retāk un jācer, ka īsā laika izgaisīs mīts par dobermani kā traku suni no kura jābaidās.

krāsas-
*melna ar rūsas krāsas lāsumiem
*brūna ar lāsumiem
*pelēkzila ar lāsumiem
*dzeltenbrūna
*mēdz būt arī balti, bet tie tiek uzskatīti par daļējiem vai nepilnīgiem albīniem. Šiem suņiem ir zilas acis un apspalvojums krēmkrāsā ar viegli brūniem lāsumiem. Diemžēl, šie suņi cieš no fotofobijas, kas nozīmē, ka dzīvnieki nepanes gaismu. Tāpat baltiem dobermaniem esot novērotas problēmas ar raksturu. Baltā krāsa tiek uzskatīta par diskvalificējošu ciltsdarbā.

Veselība-
Dobermana "vājā" vieta ir sirds, līdz ar to ir prātīgi jāaprēķina fizisko nodarbību slodze, it īpaši resniem un veciem suņiem. Kopumā, saskaroties ar slimībām, dobermani mēdz izrādīt apbrīnojumu pacietību, tā kā saimnieks bieži vien pamana, ka sunim kas kaiš tikai tad, kad dzīvnieks jūtas pavisam slikti. Dobermani nesūdzoties pacieš sāpīgas ķirurģiskas operācijas un nelaimes gadījumus.

Dobermanis, veselīgs savas šķirnes pārstāvis, atstāj iespaidu ar savu izskatu izcila elegance kustībās un fiziskajos dotumos. Tam ir spēcīga kaulu uzbūve, suns ir muskuļots, samērīgs, skaistām ķermeņa līnijām un mandeļveida acīm.


Dobermani ir absolūti uz cilvēkiem orientēti suņi, kas izrāda neprastu pieķeršanos savam īpašniekam vai ģimenei.
Mani šis teksts iedvesmo ļoti.

Nu ir problēma tā, ka viņiem ir jāvelta ļoti liela uzmanība citādi es pati to varētu nožēlot. Bet man patīk, ka rakstīts, ka viņš ļoti pieķeras un viņam nepieciešama sabiedrība. Es gribētu nākotnē tādu mājiņu ar nelielu dārziņu blakus, bet Dobermanis dzīvotu mājā. Tur arī teikts, ka viņš nedrīkst dzīvot ārā.
Nu un Dobermani būtu viegli kopt, jo nav gara spalva un viņš vienmēr izskatītos labi :D
Es varētu doties ar viņu skriet.

Bet šie visi, protams, ir tikai sapņi. Es vienkārši iztēlojos, kā būtu, ja būtu, jo vienkārši patiesībā diezgan pārliecinoši varu teikt, ka man nākotnē Dobermaņa nebūs. Es gan spēju iedomāties tādu ģimenes idilli kādā mājiņā ar Dobermani kopā. Man šķiet, ka Dobermaņi tādi ļoti sirsnīgi.

Atceros pirmo reizi, kad man bija pirmā saskarsme ar Dobermani. Tas bija pie Daugavas Ikšķilē. Viņš tik ļoti uzmanīja mazo bērnu (viņa saimnieku), kas gāja peldēties. Viņš nekam citam nepievērsa uzmanību. Viņš bija pilnībā koncentrējies uz viņu. Es gribu, lai kāds Dobermanis tā pievēršas man :D

Skatoties uz viņu, es izjūtu tādas pašas emocijas, kā skatoties uz kādu mākslas darbu, tikai tas ir vēl spēcīgāk, jo Dobermanis ir arī īsts, dzīvs un elpojošs.






Nu to nevar noliegt, ka viņi ir skaisti.










Un tagad kāds vēl pasakiet, ka viņš ir draudīgs. Tik šausmīgi mīlīgi ^^





Un šeit īsts siržu lauzējs. Šeit pat viņam nav spicas ausis, tāpēc viņš vispār ļoti mīlīgs. Iespējams, ka es gribētu ar nenogrieztām ausīm un asti, tad būtu tā jaukāk.






Es zinu, ka es neizklausos īsti normāla.
Es zināju, ka pēc suņu izstādes man atkal uznāks šāda jūsmošana.
Bet tas suns simbolizē visu manu ideālo pasauli. Netiesājiet mani pārāk smagi.

ja no manis gribētu vēl vairāk ko uzzināt, tad man būtu jāsāk atstāstīt savs bankas kartes pinkods.

Šodien es esmu ļoti lepna par sevi, ka pēc tam, kad biju beigusi savu darba dienu tomēr aizbraucu arī iepotēties pret ērču encefalītu.  (pasit sev pa plecu)  Dejot es neaizgāju, lai gan tas droši vien būtu patīkamāk, bet tam man būtu bijis vajadzīgs daudz spēka. Bet tā visa potēšanas padarīšana bija diezgan ātra. Neticami. Mazliet nepatīk tas, ka par vienu poti jāizmet tāda nauda. It kā saprotu, ka nepieciešams, bet man nekad nav bijusi ērce tāpēc es kaut kā nespēju novērtēt šos draudus.
Jau vakar, uzzinot, ka braukšu potēties, es biju sajūsmā par ideju, ka man durs kaut ko rokā. Kopš es biju to ilgo periodu slimnīcā, man ir iepaticies, ka man ņem visāda veida analīzes. To es sapratu mēnesi pēc slimnīcas, kad bija jāiet nodot asinsanalīzes. Tas bija forši. Nu tā ir kaut kāda sava veida anomālija, bet nav tik slikti kā izklausās. Nu ir taču cilvēki, kuriem teiksim patīk benzīna smarža vai kas tāds. Man ir citas īpatnības.
Man nepatīk, ka savas iedzimtās slimības dēļ, es nedrīkstu nodot asinis, jo es to ļoti labprāt darītu. Tai būtu jābūt labai sajūtai.
Varu reklamēt infektoloģijas centru. Es lasīju, ka tur ir vislētāk, tāpēc gāju uz turieni. Droši vien, ka tā arī ir, jo iepriekšējās reizes maksāju 26 Ls par poti, bet te bija 21,50 Ls. Un te bija apbrīnojami jaukas māsiņas. viņas ir mana topa augšgalā. Ir pāris aptiekāres un pārdevējas, kuras ir manā melnajā sarakstā, jo vispār nesveicinās un ir ļoti nīgras.



Pēc infektoloģijas centra apmeklējuma sanāca izmest nelielu gabaliņu caur biķernieku mežu. Tās ir tik labas sajūtas. Es nespēju saprast, kā var nejust neko, kad tu atrodies mežā. Tā sajūta, kad tu ieej mežā tā, ka nevar redzēt nekādas gaismiņas, nekādas mājas ne uz vienu pusi, ir tikai mežs visapkārt, ir tik spēcīga. Tiešām jūti spēku no visām pusēm. It īpaši šis laiks, kad ir tāds drūms un vējš nedaudz šalc koku galotnēs, to nevar salīdzināt ne ar ko citu. Esmu apburta.
Šodien vajadzēs iet paskriet, varbūt tikšu līdz mežam un izbaudīšu to vēlreiz.


Un man šodien ir arī jaunas emocijas par savu divdienu darbu suņu izstādē. Lai gan gulēju maz, es piecēlos vēl pirms modinātāja. (Sasodīts, kāpēc pirms skolas šitais nesanāk) Un piecēlos arī ap 5 no rīta. Gulēju, izbaudīju to, ka vēl nav jāceļas un klausījos lietū un tikai nedaudz iedomājos par to, ka nebūs patīkami doties ārā slapjumā. Sēdot pieturā, man garām brauca mašīna un tiešām iešļakstīja peļķes saturu man sejā, bet tas mani tikai uzjautrināja. ap 8 biju skonto hallē. (tobiš 7 pēc vecā laika) Mums bija brokastis un brokastīs bija cepts lasis. Nesaprotu, kā kaut ko tik garšīgu ir iespējams pagatavot. Un tikai šodien sapratu, ka vienam cilvēkam maksā tikai un vienīgi par to, ka viņa mums taisa ēst. Šis darbs man sāk patikt aizvien vairāk un vairāk. Man šķiet, ka turpmāko nedēļu man vajadzētu neēst, lai nolīdzsvarotu apēsto pārtikas daudzumu. Bet galvenā daļa jau ir sunīši. Pēs šīm izstādēm es vienmēr sāku pievērst lielāku uzmanību suņiem.
Šodien man iepatikās vēl dažas šķirnes.


(Špics) Nezinu kopš kura brīža man sāka patikt maziņi sunīši, bet šis ir tik jaukiņš. Viņš ir kā pūkaina maziņa bumbiņa. Iespējams, ka es tādu negribētu. Kaut vai lielais darbs kopjot viņa spalvu, bet sabužināt viņu ir forši.



Un šādu suni gan es iespējams gribētu. (tas ir Veimārietis, bet parasti viņi bija pelēki. Bet man patika brūnie, bet varbūt, ka tā jau bija cita šķirne) Tā fotogrāfija protams humoram mazliet, bet nu var saprast, kāds viņš ir. Man patīk tāda īsa, gluda, spīdīga, brūna spalva. Viņš izskatās tāds draudzīgs.



Es mēģinu mācīties suņu šķirnes ,jo nu tomēr jau trešo reizi strādāju suņu izstādē. Nākamā būs tikai Novembrī vai Decembrī laikam. Bet Dobermaņi ir un paliek mani elki. Ā. vēl ir tādi pinčeri, kuri ir gandrīz tādi paši kā dobermaņi tikai mazāki. Un pundurpinčeri, kas ir vēl mazāki. Un man šķiet, ka es nespēju atšķirt Toiterjerus no Čivauvām. Nu Čivauvas ir mazākas, bet Toiterjeri arī ir mazi.

Un tajā izstādē piedalījās ļoti daudz Somu. Man jau sāka šķit, ka uz nākamo izstādi vajadzētu iemācīties pāris frāzes somiski.
Teksim:
-Mums vajag jūsu suni.
-Katalogu jāņem pie tā galda.
-Mums vajag suņa pasi un dalībnieka numuru.
-Man vajag nolasīt jūsu suņa čipu.
Nu vēl vajadzētu bišku pamācīties, lai saprastu, ko viņi mums apmēram saka. Citādi es nesaprotu neko, ko tie somi murmulē.
Visu dienu domāju par folk metālu un domāju par to, ka tie cilvēki droši vien nemaz nenojauš, ka viņu valstī ir tik labas grupas.
Un es saņēmu vairāk nekā es biju domājusi saņemt par šo darbu. Vienkārši es jau biju aizmirsusi, cik man maksāja. Tāpēc man tagad ir prieciņš, bet nu man jau ir lietas, kas man ir nepieciešamas un tāpat man nekas nepaliks pāri. Pirmā lieta- Skyforger Kurbada prezentācijas biļete.

Un Zanes blogs man atgādināja, ka es šeit neko nepateicu par O. Vācieša muzeju. Mani tas šokē. Kā es spēju to palaist garām. Bet tā ir- Es gribu pateikt visu, bet beigās nepasaku neko. Šobrīd es vairs nespēju atgriezties atpakaļ muzeja sajūtās, lai gan man viennozīmīgi patika ļoti.

Man gribētos šodien un rīt izdarīt ko lietderīgu, bet es jūtu, ka nesanāks. šeit palīdzētu O. Vācieša darāmo darbu grāmatiņas ideja. Jo ja vēlmes būtu noformulētas konkrēti un pierakstītas, tad iespējams, ka es spētu tās tomēr izpildīt. Bet tikai varbūt.

Un es šodien redzēju divus ļoti skaistus cilvēkus. Tas tā starp citu. Man tomēr ir vēl senie skaistuma kritēriji saglabājušies.

Un īstenībā es jūtos labi ^^ pavisam pavisam labi.
Vēl labāk es justos, ja man tomēr atrastos trīs dienas, kad brīvlaikā aizbraukt uz laukiem.

Suņi

Nu lai nu kā tur būtu, bet man patīk strādāt suņu izstādē. Pēc tam esi nosiekalots un aplaizīts, bet sunīši ir ļoti jauki. Viņus visus es varu apmīļot un sabužināt. Nu izņemot tos, kas ir kodīgi, bet tādu ir maz.
Un, protams, ir forši pārslēgties no angļu un krievu un uz latviešu valodu visu laiku. Bet bija forši, ka pienāk pie veterinārās pārbaudes galda sieviete no Somijas. Saka man somiski kaut ko ļoti nopietni un svarīgi. Es viņai angliski, ka lai pārbaudītu suņu pases, man vajag arī pašu suni. Kad 3šo reizi biju atkārtojusi: "We need your dog", viņa mēģināja runāt ar mani somiski, bet lēnāk un atdalot vārdus, tas, protams, ļoti palīdz. Beigās laikam izlaidu tāpat viņu. kušsss...
Esmu ļoti daudz kolu sadzērusies un vispār nogurusi.
Man patīk mazgāties.


Un es sajūsminos par Dobermaņiem. Katru reizi, kad man ir jālasa viņu čipi, es ļoti sajūsminos par to, ka es varu viņam pieskarties. Man ļoti patīk. Viņi atstāj tādu ļoti cēlu iespaidu.
Nu viņi nevar nepatikt.

Un vēl ir šitie mazie, man viņi arī sākuši iepatikties. Viņi ir tādi maziņi un trīcelīgi. Nu vismaz šis, kas bildē attēlots, man šķiet ļoti simpātisks. (Chihuahua) 

Un ir vēl šie suņi, kuri man šķiet ir ļoti baisi. Viņi ir šausmīgi kaulaini un spēju viņus iedomāties kādā šausmu filmā (sātaniskā) kur viņi tēlo kādus elles sargus. Nu iespējams es pārspīlēju, bet man šķiet, ka viņi pat ir kādā tādā filmā izmantoti, jo es nevarētu būt izvilkusi to no tīra gaisa. (ItalianGreyhound-Levrete) 




No rīta gan pieceļoties agrāk, nekā uz skolu, man bija besis, ka man ir jāceļas uz kaut kādu stulbu darbu, bet jau trolejbusā sēžot, es nespēju sagaidīt, kad varēšu tikt pie visiem sunīšiem. Nesaprotu, kāpēc no rīta viss rādās tik drūmos toņos. Vienmēr no rīta pieceļoties, tāda sajūta, ka pasaulē nekas labs nepastāv, ka turpmākajā dienā nekas labs nesekos, ka gribas vienīgi gulēt un sapņot, bet pieceļoties un sākot darboties, šīs domas aizslīd prom un viss liekas tik ļoti skaisti un superīgi. Gribētu tikt pāri rīta nelabumiem.

Droši vien, ka rīt arī būs kādas sajūsmas no izstādes.





Pēc izstādes sanāca iegriezties JPA telpās, kur bija foršas rokām taisītas lellītes. Apsolījos sev tādas uztaisīt. Man pat tika piešķirta grāmatiņa ar pamācībām un stāstiņiem.



Un tika izrakāts čemodāniņš ar visai interesantu tā saturu. Vajag sīkāk? nevajag sīkāk.

Turpinu lasīt kleptonu, turpinu mēģināt noķert labas suņu bildes, turpinu mēģināt iekļauties, turpinu mēģināt būt čakla, turpinu mēģināt samazināt pārtikas patēriņu, turpinu mēģināt saplānot savu laiku, turpinu samierināt citus cilvēkus, turpinu iepriecināt cilvēkus, turpinu sev iestāstīt visādas lietas, turpinu aizdomāties par visu ne tad kad vajag, turpinu negulēt, turpinu rītos gulēt.

Deja

Galvenais jums ir jāsaprot, ka pārsvarā emocijas te, ir atsauce ne uz ko. Tur nav dziļas domas. Kas man tajā brīdī ienāk prātā, tādas emocijas es rakstu, ja tās vispār ir emocijas.

Vakar man teica, ka es esot manīta un novērota. Ja man to pašu teiktu šodien, tad gan es baidītos, jo es 19.30 nedarīju tādas lietas, ar ko es lepotos. hi hi.

Un šodien brīvdiena. Mēģināšu lasīt daudz Kleptona autobiogrāfiju. Aizrauj. Mani tā fascinē vieta, kur viņam vienas nedēļas laikā nogriež matus un salauž ģitāru.
Par matiem: Es padevos, taču ļāvos niknumam, jo biju palicis bez sabiedrotajiem. Man tika nogriezts ezītis, un es jutos viens un visu nodots.
un par ģitāru: Atlikušo apciemojuma laiku centos kaut kā pārciest, taču situācija kļuva vēl ļaunāka. Vienudien īgni dirnēju gultā, kad ienāca pusbrālis un neuzmanīgi apsēdās tieši uz manas mīļās Washburn ģitāras, pārlaužot grifu. Bija skaidrs, ka tas nav labojams, un es jutos satriekts. Viņš bija ļoti mīļš zēns, absolūtā sajūsmā par mani, un, neapšaubāmi, tas bija negadījums, taču es nozevērējos, ka manis pēc Pata ar savu ģimeni var iet ellē. Savaldīšanos es nezaudēju, tikai noslēdzos. Man bija ne tikai atņemta identitāte, bet arī iznīcināts mans vērtīgākais īpašums. Es ierāvos sevī un nolēmu turpmāk nevienam neuzticēties.
Nu tas ir smagi, ja tevi tā apstrādā, bet tomēr smieklīgi viņa tāds naivums pret to visu.
Un vēlviena vieta, kur viņam patika kāda meitene: Mani pārņēma īsta apsēstība, un nez kādēļ biju ieņēmis galvā, ka labākais veids, kā piesaistīt viņas uzmanību, ir regulāri piedzerties līdz nemaņai. (...) Biju iemācījies apstāties, pirms zaudēju samaņu, taču nemitīgi iedzīvojos sliktā dūšā un vemšanā. Lieki piebilst, ka tāda aplidošanas taktika izrādījās bezcerīga.
Superīgas prāta spējas vienkārši.
Tik smieklīgi lasīt par viņa dzīvi.
Ceru, ka šīsdienas neaiziešana uz Relicseed netiks nožēlota. Nu nevar katru nedēļu kaut kur blandīties. Nu nevar. Neesmu ballīšu maniaks. Esmu melanholiķis.

Un man patīk zīmēšanā. Tur visi cilvēki ir tādi īpaši. Nu tur nevar par nevienu pateikt, ka viņš ir parasts. Viņi visi ir jauki. Un šodien bija smieklīgi, ka pasniedzējs man pienāk klāt un saka: turpini darīt to, ko tu dari. tagad izskatās labāk. It kā es zinātu, ko es daru. Un man sanāk vienveidīgi tie darbi. Man nav ekspresijas zīmējumos (atkal es gribētu svešvārdu vārdnīcu). Tai pusei, kura ir tuvāk, vajadzētu būt spilgtākai un kontrastainākai, bet tālākajai- blāvākai. Nu nesanāk.

Un vispār ir grūti iedomāties, ka es zīmēju 4 gadu pēc kārtas, bet vienalga neesmu iemācījusies visas tās lietas un nav tā, ka es redzu lielu progresu. Daži darbi, ko es tagad uzzīmēju noteikti ir sliktāki par dažiem darbiem no pagājušajiem gadiem. Lai gan nav tā, ka man galīgi nav progresa.






Lūk mana pirmā galva, ko zīmēju. Atceros, ka man bija liels stress, ka nu es esmu tik liela, ka pasniedzējs uzskata, ka esmu gatava zīmēt galvas. Bet man tīri labi viņa patīk. Dažas galvas, ko tagad zīmēju, noteikti ir sliktākas par šo.






Un tad vēl man patīk šī galva. (Laokons)









Un tad vēl šie darbiņi ir tīri jauki:








šī ir klusā daba ar alu, ko skolotājs uzlika speciāli man.







Un šo pasniedzējs rādīja visiem un teica, ka šādi ir jāzīmē (saulīte)











Un šis ir Dante. Tas pats, kas sarakstījis Dievišķo komēdiju. Man patika viņu zīmēt, lai gan viņš tāds izplūdis. Tagad viņam uz galvas ir lakats un pie galvas pieliktas spalvas un viņš tēlo inidāni.




Nu būtībā ir daudz akadēmisku zīmējumu, bet man vienalga šķiet, ka tie nav tā vērti, kas no iztēles un iedvesmas ņemti zīmējumi. Šitos zīmē simtiem cilvēku katru dienu un viņi ne ar ko īpaši neatšķiras. Bet vajag.



Un nobeigumā- Es vēlaizvien nesaprotu cilvēkus. Pēdējā laikā es nespēju cilvēku izskatu savienot ar viņu iekšām. Es skatos uz viņiem, uz viņu acīm, uz viņu muti, bet es nespēju izjust, ka viņā iekšā ir tas cilvēcīgais. Es nespēju saprast, ko viņi domā. Es gribu to zināt. Viņi to nesaka un tāpēc es neizprotu arī viņu ārieni, jo es neizprotu viņu iekšieni. Neiet kopā. Grūti komunicēt.
Lai gan es neizprotu arī sevi, lai gan es zinu, ko es domāju. Varbūt tur nav tā problēma. Jo skatoties uz sevi spogulī, es nespēju saprast- tā tiešām esmu es? es esmu tur iekšā?

Atpūta

Katru gadu es atceros vienu iemeslu, kāpēc pirmā ģimnāzija tomēr ir forša. Katru gadu pirms lieldienu brīvdienām ir plus viena diena brīva, jo skolā notiek olimpiāde. Tas bija šodien. Tāpēc es paspēju izgulēties un neko neizdarīt. Nu lielos vilcienos. Es gulēju līdz 12 un redzēju mežonīgi daudz sapņus. Vienu sapni pat divas reizes. Es atklāju sprāgstvielu kontrabandu (saulīte)
Vienīgais, ka tagad man ir ļoti grūti sevi pārliecināt, ka rīt IR jāiet uz skolu.

Biju uz kino "Rīga". Tagad tur Kazahstānas filmu nedēļa. Bija forša filmiņa par mazu bērnu mīlestību. Man patīk doties uz kino "Rīga", jo tur ir smuki un tur var redzēt tās filmas, kuras nav parastās filmas un tad es jūtos inteliģenti turp dodoties.

Un mana māsa ir apslimusi, kas liek viņai justies vēl briesmīgāk, kas ir šausmīgi skumīgi. Uz viņu ir sāpīgi paskatīties. Šodien biju uz aptieku pirkt visādas zālītes. Tur bija tāda apaļīga vecenīte un es sāku justies slikti, ka es tik daudz zāles prasu un viņai tik daudz ir jāstaigā, jo tiešām izskatījās, ka viņai tas sagādā lielas pūles.

Un šodien trolejbusā iesāku lasīt Kleptona autobiogrāfiju. Jau pirmās divas lappuses man sagādāja lielu sajūsmu. ļoti patīk veids, kā viņa sarakstīta. Esmu ierauta. Un saņēmos un sāku skatīties "Inglourious Basterds".